Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans aizceļoja; Fukē arī pameta Parīzi. Viņš brauca ap­brīnojamā ātrumā, kas aizvien pieauga, pateicoties draugu maigajai gā­dībai.

Sākotnēji braucienu vai, pareizāk sakot, bēgšanu aptumšoja pastā­vīgās bailes no visiem zirgiem un karietēm, kas parādījās bēgļu aiz­mugurē. Bija gan maz ticams, ka Ludviķis XIV ļautu aizbēgt savam upurim, ja viņš būtu nodomājis to notvert; jaunais lauva jau bija ap­guvis medību mākslu, turklāt viņam bija pietiekami cītīgi dzinējsuņi, uz kuriem varēja paļauties.

Pamazām šīs bailes izzuda; superintendants tik ātri devās uz priekšu, ka attālums starp viņu un sekotājiem, ja tādi vispār eksistēja, strauji palielinājās, tā ka vairs neviens nevarētu viņu panākt. Lai at­taisnotu Fukē negaidīto aizceļošanu, draugi izdomāja lielisku atbildi jebkuram jautājumam, kādu vien varētu uzdot: vai tad superintendants nedodas uz Nanti un vai ātrums, ar kādu viņš to dara, neliecina par viņa uzcītību!

Fukē ieradās Orleānā noguris, bet apmierināts. Tur viņu jau gai­dīja lieliska astoņairu gabara, pateicoties cilvēkam, ko viņš bija aiz­sūtījis ceļā pirms sevis.

Uz šiem diezgan neveiklajiem un platajiem kuģiem, kas līdzinājās gondolām, bija neliela klāja kajīte, kas atgādināja stūres māju, un bez tam vēl viena teltij vai būdai līdzīga telpa kuģa priekšgalā. Tādas ga- baras kursēja pa Luāru starp Orleānu un Nanti; šis ceļojums, kas tagad liktos mocoši ilgs, tolaik bija patīkamāks un ātrāks nekā brau­ciens pa lielceļu karietēs ar vājām atsperēm un nožēlojamiem pasta zirgiem.

Fukē iekāpa gabarā, un tā tūlīt pat atgāja no krasta. Zinādami, ka viņiem ticis gods vest finansu superintendantu, airētāji centās no visa spēka, jo maģiskais vārds «finanses" solīja bagātīgu atalgojumu, un viņi centās to nopelnīt.

Gabara gandrīz lidoja, šķeldama Luāras ūdeņus. Pieturējās skaidrs laiks un viens no tiem krāšņajiem saullēktiem, kas visu apkārtni ietin rožainā dūmakā, apveltīdams upi ar netraucēta miera un bezrūpības atmosfēru.

Straume un laiva nesa Fukē kā spārni putnu; bez jebkādiem starp­gadījumiem viņš nokļuva līdz Božansī.

Superintendants cerēja ierasties Nantē ātrāk par jebkuru citu; tur viņš bija nodomājis satikt nepieciešamos amatvīrus un iegūt svarīgāko apgabalu redzamāko pārstāvju atbalstu; Fukē gribēja kļūt viņiem ne­pieciešams, kas nenāktos grūti tik spējīgam cilvēkam kā viņš, un tā atvirzīt draudošo katastrofu, ja neizdotos to novērst pavisam.

— Turklāt jūs vai mēs abi kopā Nantē izpētīsim, kādi ir mūsu ienaidnieku nodomi, — Gurvils izteica savas domas, — mums būs sagatavoti zirgi, lai varētu nokļūt līdz nepieejamajam Puatī, laiva, lai tiktu līdz jūrai, bet, ja reiz mēs būsim pie jūras, no turienes nav tā­lu tāds neieņemams cietoksnis kā Belila. Un, kā jūs redzat, neviens mums neseko un nevajā.

Tiklīdz viņš bija paguvis izteikt šos vārdus, tālumā aiz upes liku­ma parādījās lielas gabaras masti, kas, tāpat kā viņi, peldēja lejup pa upi.

Ieraudzījuši šo gabaru, Fukē laivas airētāji pārmija izbrīnās pilnus saucienus.

— Kas noticis? — Fukē apjautājās.

— Monsenjor, lieta tāda, ka tas patiešām ir kaut kas neredzēts — gabara drāžas kā viesulis, — laivas saimnieks paskaidroja.

Gurvils sarāvās un izgāja uz klāja, lai uzzinātu, kas tur notiek. Fukē palika, kur bijis, taču, slēpdams savas aizdomas, palūdza Gur- vilam:

— Noskaidrojiet, kas par lietu, dārgais draugs.

Gabara tik tikko parādījās no upes līkuma. Tā peldēja tik strauji, ka atstāja aiz sevis trīsuļojošu, saules apspīdētu baltu putu sliedi.

— Velns parāvis, kā viņi drāžas! — saimnieks atkārtoja. — Ak tu velns, kā iet uz priekšu! Gan jau viņiem samaksāts kā nākas. Līdz šim es nedomāju, ka kādi airi var būt labāki par mūsējiem, bet šie laikam to man apliecina.

— Kā gan citādi! — viens no airētājiem iesaucās. — Viņi ir div­padsmit, bet mēs tikai astoņi.

— Divpadsmit! — Gurvils brīnījās. — Divpadsmit airētāji! Vien­kārši neticami!

Astoņi airētāji bija vislielākais skaits uz gabarām, pat karalis ap­mierinājās ar tādu daudzumu. Šo godu parādīja arī finansu super- intendantam, gan vairāk viņa steidzamā brauciena dēļ, nevis lai parā­dītu godu.

— Ko tas nozimē? — Gurvils gudroja, veltīgi cenzdamies saskatīt ceļotājus zem jau labi saskatāmās buraudekla nojumes.

— Pamatīgi steidzas, — gabaras saimnieks piezīmēja. — Karalis gan tas nav.

Fukē notrīcēja.

— Kāpēc jūs domājat, ka karaļa tur nav? — Gurvils painteresē­jās.

— Vispirms jau tāpēc, ka nav baltā karoga ar lilijām, kas vienmēr plīvo uz karaļa gabarām.

— Turklāt, — Fukē piebilda, — tāpēc, ka vēl vakar karalis bija Parīzē.

Gurvils uzmeta viņam skatienu, kam vajadzēja paust: „Jūs taču arī tur vakar bijāt."

— No kā jūs secināt, ka viņi tā steidzas? — viņš jautāja, lai iegūtu laiku.

— No tā, — saimnieks atbildēja, — ka šie ļaudis noteikti izbrauca daudz vēlāk nekā mēs, bet tagad viņi gandrīz jau mūs panākuši.

— Bet kas jums teica, ka viņi nav izbraukuši no Božansī vai var­būt pat no Nioras?

— Lejpus Orleānas mēs neredzējām nevienu ātrgaitas gabaru. Šie cilvēki ceļo no Orleānas un ļoti steidzas, kungs.

Fukē un Gurvils pārmija skatienus. Laivas saimnieks pamanīja vi­ņu nemieru.

Lai maldinātu laivinieku, Gurvils šķietami nevērīgi izmeta:

— Droši vien tas ir kāds no mūsu draugiem; viņš būs saderējis, ka mūs panāks. Nu ko, liksim, lai viņš zaudē derības, un neļausim gūt virsroku.

Saimnieks vēl nebija paguvis atvērt muti, lai iebilstu, ka tas ir pil­nīgi neiespējams, kad Fukē augstprātīgi noteica:

— Ja kāds mūs grib panākt, tad dosim viņam šo iespēju.

— Var pamēģināt, monsenjor, — gabaras saimnieks nedroši ie­bilda. — Ei, jūs tur, kustieties!

— Nē, — Fukē pavēlēja. — Gluži otrādi, tūlīt pat apstājieties!

— Monsenjor, tas ir neprāts! — Gurvils čukstēja.

— Tūlīt apstājieties! — Fukē neatlaidīgi atkārtoja.

Astoņi airi vienlaicīgi sastinga un, pretojoties straumei, sāka airēt atpakaļ. Gabara apstājās.

Otras gabaras divpadsmit airētāji sākumā nepamanīja šo manevru un ar spēcīgiem grūdieniem turpināja dzīt laivu uz priekšu, kamēr tā piepeldēja musketes šāviena attālumā.

Fukē bija slikta redze. Gurvilam traucēja saule, kas spīdēja tieši acīs; tikai laivinieks bija vērīgs, kā jau cilvēks, kas pieradis cīnīties ar satrakotām stihijām, un skaidri saskatīja kaimiņu gabaras pasažierus.

— Es viņus labi redzu! — viņš iesaucās. — Tur ir tikai divi.

— Es gan neko neredzu, — Gurvils iebilda.

— Drīz jūs arī viņus ieraudzīsiet: vēl daži airu vēzieni, un starp mums paliks kādu divdesmit soļu attālums.

Saimnieka vārdi nepiepildījās; otrā gabara izdarīja to pašu, ko pēc Fukē pavēles bija izdarījusi pirmā, un tā vietā, lai tuvotos šķietamajiem draugiem, piepeši apstājās upes vidū.

— Neko nesaprotu! — saimnieks noteica.

— Saimniek, jūs varat labi saskatīt tās gabaras pasažierus, tāpēc, iekams mēs neesam attālinājušies no viņiem, pacentieties aprakstīt, kā viņi izskatās.

— Man likās, ka tur ir divi; tagad es redzu tikai vienu.

— Kā viņš izskatās?

— Tumšmatains, ar platiem pleciem un īsu kaklu.

Tobrīd tumšs mākonis aizsedza sauli. Gurvils, kas joprojām ska­tījās, ar roku sargādams acis no saules, saskatīja meklēto un iedrāzās no klāja Fukē kajītē, satraukti vēstīdams: