Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans atcerējās drausmīgo noslēpumu. No, klātesošajiem to zināja tikai viņš un Fukē; viens no viņiem neiedrošinājās izteikt otram savu līdzjūtību, bet otrs neuzdrīkstējās izteikt apvainojumu.

Kapteinim atnesa divsimt pistoļu, un viņš jau gatavojās aiziet, kad Fukē piecēlās kājās, paņēma glāzi un lika otru iedot d'Artanjanam.

— Kungs, — viņš teica, — iedzersim par viņa majestātes veselību, lai kas arī nenotiktu!

— Un uz jūsu veselību, monsenjor, lai kas ari nenotiktu! — d'Ar­tanjans papildināja un izdzēra.

Pēc šiem ļaunu vēstošajiem vārdiem viņš visiem paklanījās un aiz­gāja. Musketierim atvadoties, visi bija piecēlušies kājās un, kamēr viņš kāpa lejup pa kāpnēm, valdīja klusums, kurā bija dzirdami tikai d'Ar­tanjana soļi un piešu šķindoņa.

— Vienu brīdi es jau nodomāju, ka viņš ieradies pēc manis, nevis tikai manas naudas, — Fukē sacīja, cenzdamies pasmaidīt.

— Pēc jums! — draugi iekliedzās. — Dieva dēļ, kāpēc?

— Mani dārgie draugi, nebūsim lētticīgi; es nepavisam nevēlos sa­līdzināt vispazemīgāko grēcinieku uz zemes ar Dievu, ko mēs pielū­dzam, bet, kā jūs droši vien atceraties, reiz Viņš sasauca savus tuvākos draugus uz maltīti, un tā saucas par svēto vakarēdienu. Tās bija atva­du pusdienas, gluži tāpat kā šovakar mums.

No visām pusēm atskanēja skaļi sašutuma saucieni.

— Aizveriet durvis, — Fukē palūdza.

Sulaiņi pazuda.

— Mani draugi, — Fukē turpināja klusinātā balsi, — kas es biju agrāk un kas esmu tagad? Padomājiet un dodiet atbildi. Tāds kā es sāk slīdēt lejup jau tāpēc vien, ka pārstājis kāpt augstāk; ko tad lai saka, kad patiesi notiek lejupslīde? Man vairs nav ne naudas, ne kre­dīta, bet toties ir vareni ienaidnieki un dārgi, bet tomēr nevarīgi drau­gi-

— Ja jau jūs runājat tik atklāti, — Pelisons ieteicās, — tad arī mums jābūt atklātiem. Jā, jūs esat pagalam un steigšus vien tuvojaties savam bankrotam, tāpēc ātrāk apstājieties! Vispirms — cik naudas jums palicis?

— Septiņsimt tūkstoši livru, — superintendants pasmīnēja.

— Dienišķā maize, — Fukē kundze čukstēja.

— Meklējiet atbalstu! — Pelisons iesaucās. — Un bēdziet!

— Kurp?

— Uz Šveici, Savoju, vienalga, bet tikai brauciet prom!

— Ja monsenjors aizbrauks no Francijas, — de Beljēras kundze izdvesa, — tad sāks tenkot, ka viņš juties vainīgs un nobijies.

— Vēl vairāk, sacīs, ka es esmu paķēris sev līdz divdesmit mil­jonus.

— Mēs sāksim rakstīt memuārus, lai attaisnotu jūs pasaules priek­šā, — Lafontēns mēģināja pajokot, — tomēr es dodu jums padomu — bēdziet!

— Es palieku, — Fukē noteica. — Vai tad es par kaut ko esmu vainīgs?

— Jums ir Belila! — abats Bofors iekliedzās.

— Es, protams, iegriezīšos tur pa ceļam uz Nanti, — Fukē atbil­dēja. — Tādēļ pacietību, pacietību un vēlreiz pacietību.

— Līdz Nantei vēl paies tik daudz laika! — Fukē kundze nopū­tās.

— Jā, es zinu, — superintendants atteica, — bet tur neko nevar darīt! Karalis mani aicina uz apspriedes atklāšanu. Es ļoti labi zinu, ka tas tiek darīts, lai mani pazudinātu, bet atteikties no brauciena — tas nozīmē izrādīt savu nemieru.

— Lieliski, es atradu līdzekli, kā visu nokārtot! — Pelisons iesmējās. — Jūs brauksiet uz Nanti.

Fukē izbrīnījies paskatījās uz viņu.

— Brauksiet, bet tikai ar saviem draugiem un savā karietē līdz Orleānai un savā kuģī līdz Nantei; ja jums uzbruks, jūs būsiet gatavs aizstāvēties ar ieročiem rokās vai bēgt, ja radīsies kādi draudi. Vārdu sakot, katram gadījumam jūs paņemsiet līdz visu mūsu naudu, un jūsu bēgšana vienlaikus būs arī pakļaušanās karaļa gribai; nokļuvis līdz jūrai, jūs, kad vien vēlēsieties, pārcelsieties uz Belilu, bet no turienes aiztrauksiet, kur vien gribēsiet, kā ērglis, kas paceļas debesu bezgalībā, ja viņu piespiež pamest ligzdu.

Pelisona sacītais guva vispārēju atbalstu.

— Dariet gan tā, — Fukē kundze uzrunāja savu vīru.

— Rīkojieties tā, — de Beljēras kundze lūdza.

— Tā būs jādara, — Fukē piekrita.

— Šodien pat!

— Tūlīt pat!

— Ar septiņsimt tūkstošiem livru jūs varat atgūt savu īpašumu, — teica abats Fukē. — Kas jums traucēs Belilā apbruņot korsārus?

— Ja vajadzēs, mēs dosimies atklāt jaunas zemes, — piebilda Lafontēns, apreibis no entuziasma un fantastiskajiem projektiem.

Klauvējiens pie durvīm pārtrauca šo sacenšanos priekpilnās cerī­bās.

— Karaļa kurjers! — ceremonijmeistars iesaucās.

Iestājās dziļš klusums, it kā kurjera atnestā vēsts būtu atbilde tikko izlolotajiem projektiem.

Visu skatieni pievērsās namatēvam, kuram nosvlda piere un uz­nāca īsts drudzis.

Lai pieņemtu viņa majestātes kurjeru, Fukē iegāja savā kabinetā. Istabās un visās dienesta telpās valdīja tik dziļš klusums, ka Fukē balss bija skaidri dzirdama:

— Labi, kungs, tiks izpildīts.

Pēc mirkļa Fukē aicināja pie sevis Gurvilu, un visi saspringti vē­roja, kā viņš šķērso galeriju.

Beidzot Fukē atkal iznāca pie viesiem; jau tā bālā un nomāktā seja bija pārvērtusies līdz nepazīšanai: bālums bija kļuvis pelēcīgs, drū­mums izķēmojis sejas vaibstus. Viņš kustējās kā spoks, izstiepis rokas uz priekšu, izkaltušu muti, it kā būtu ēna, kas ieradusies apciemot savus kādreizējos draugus.

Ieraudzījuši viņu, visi ar izbrīna saucieniem pieleca kājās un pie­skrēja pie viņa.

Skatīdamies uz Pelisonu, superintendants atspiedās pret Fukē kun­dzes plecu un paspieda marķīzes de Beljēras ledusauksto roku.

— Ak Dievs, kas noticis? — viņam taujāja.

Fukē pavēra drudžaini sažņaugtos pirkstus, un no tiem izkrita pa­pīrs. Izbiedētais Pelisons to uztvēra.

Viņš izlasīja ar karaļa roku rakstītās rindas:

„Mans dārgais Fukē kungs, izsniedziet septiņsimt tūkstošus livru no mūsu naudas, kura atrodas Jūsu rīcībā. Nauda mums vajadzīga šodien pat, sakarā ar mūsu ceļojumu.

Zinādami, ka Jums ir sarežģījumi ar veselību, mēs lūdzam Dievu, lai Tas atjauno Jūsu spēkus un veltī Jums savu svēto un nenovēr­tējamo gādību.

Ludviķis

Uzskatiet šo vēstuli par rīkojumu naudas izsniegšanai."

Zālei pārskrēja šausmu pilni čuksti.

— Nu! — Pelisons neizturēja. — Tagad vēstule ir pie jums!

— Jā, tā ir pie manis.

— Ko jūs darīsiet?

— Neko, ja jau man ir rīkojums.

— Bet…

— Pelison, ja es to pieņēmu, tas nozīmē, ka es izmaksāju nau­du, — superintendants vienkārši noteica, bet klātesošie sajuta, ka vi­ņiem sažņaudzas sirds.

— Jūs izmaksājāt? — Fukē kundze izmisumā metās pie viņa. — Tad jūs esat pagalam!

— Nav ko lieki tērēt vārdus! — Pelisons viņu pārtrauca. — Vis­pirms nauda, tad dzīvība! Kāpiet zirgā, monsenjor, un tūlīt!

— Jūs mūs atstājat! — izmisumā neko neapzinādamās, abas sie­vietes reizē iesaucās.

— Monsenjor, glābjot sevi, jūs glābsiet ari visus mūs! Zirgā!

— Viņš taču nevar lāgā nostāvēt! Skatieties.

— Ja mēs vilcināsimies… — nesatricināmais Pelisons iesāka.

— Viņam taisnība, — Fukē čukstēja.

— Monsenjor! Monsenjor! — Gurvils kliedza, steigšus skriedams augšup pa kāpnēm. — Monsenjor!

— Kas tad vēl?

— Kā jūs labi zināt, es pavadīju kurjeru, kurš veda karalim nau­du.

— Jā.

— Ieradies Palērojālā, es ieraudzīju…