Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Ap pusdienlaiku, kad saule jau bija pārņēmusi visu acīm redzamo telpu un kuģu masti tik tikko pacēlās virs horizonta, Atoss gaisā pa­manīja maigu, gaisīgu, acumirklī izzūdošu ēnu: tie bija lielgabalu salūta dūmi, ar kuriem hercogs pēdējo reizi atvadījās no Francijas zemes.

Kad šī ēna izzuda debesīs, galīgi satriektais Atoss atgriezās savā viesnīcā.

Kaut gan d'Artanjans vēlējās slēpt savas jūtas no draugiem, tomēr viņš to nespēja līdz galam realizēt. Stoicisko un bezbailīgo kareivi uz mirkli pārņēma drausmīgas priekšnojautas, un viņš ļāvās cilvēciskam vājumam. Tomēr drīz vien musketieris lika savai sirdij apklust un pār­varēja trīsas, tad pagriezās pret savu nerunīgo un izdarīgo kalpu, teik­dams:

— Zini, Rabo, man jāveic trīsdesmit ljē dienā.

— Ļoti labi kapteiņa kungs, — Rabo atbildēja.

No šī brīža d'Artanjans kā īsts kentaurs saplūda vienā veselumā ar savu zirgu un vairs nedomāja ne par ko vai ari pa druskai domāja par visu.

Viņš sev jautāja, kāds ir karaļa izsaukuma iemesls; tāpat viņu no­darbināja jautājums, kāpēc Dzelzs Maska nometa trauku pie Raula kājām.

Uz pirmo jautājumu d'Artanjans nespēja rast apmierinošu atbildi. Viņš labi zināja, ka karalis aicina, ja rodas nepieciešamība pēc viņa; viņš saprata, ka Ludviķis XIV kaismīgi vēlas aprunāties zem četrām acīm ar kādu, ko svarīgā valsts noslēpuma glabāšana bija pielīdzināju­si karalistes varenākajiem augstmaņiem. Tomēr nešaubīgi pateikt, kas tieši karali pamudinājis uz šo soli, viņš tomēr nespēja.

Tāpat musketieris saprata, kas pamudināja nelaimīgo Filipu atklāt savu karalisko izcelšanos. Uz mūžu aprakts zem savas dzelzs maskas, zemē, kur cilvēki šķita tikai stihiju vergi, Filips, kam tika atņemta pat d'Artanjana sabiedrība, kurš pret viņu vienmēr izturējās godbijīgi un laipni, saprata, ka šai saulē viņam atlikuši tikai neauglīgi sapņi un ciešanas, kā arī izmisums, kas viņu sāka pārņemt. Tādēļ princis izteica savas žēlabas, cerēdams, ka tad, ja būs atklājis savu drausmīgo noslē­pumu, varbūt parādīsies atriebējs, kurš viņu aizstāvēs.

Atcerēdamies, ka viņš gandrīz nogalināja savus tuvākos draugus, un brīnīdamies par savādo likteni, kas licis Atosam saskarties ar valsts noslēpumu, domādams par atvadīšanos no nabaga Raula un miglaino nākotni, kas viņu sagaida un ved pretī neglābjamai un šausmīgai nā­vei, d'Artanjans pamazām atkal atgriezās pie savām skumjajām priekš­nojautām, un pat ātrais jājiens nespēja kā agrāk novērst drūmās do­mas.

Pēc tam d'Artanjana domas pievērsās Portosam un Aramisam, ku­ri bija izsludināti ārpus likuma. Gara acīm viņš redzēja tos kā bēgļus, kurus medī kā zvērus un kuri tagad ir galīgi izputināti, kuru ar lielu neatlaidību iegūtais īpašums zaudēts līdz pēdējam grasim. Karalis aici­nāja viņu — savas gribas izpildītāju — vēl iekaisis dusmās un atrie­bības alkās, tāpēc d'Artanjans nodrebēja, iedomādamies, ka varbūt vi­ņu gaida rīkojums, kas liks viņa sirdij noasiņot.

Reizēm, kad ceļš gāja kalnā, piekusušajam zirgam iepletās nāsis un smagi cilājās sāni, tas pārgāja soļos, un d'Artanjanam radās iespēja koncentrēties. Viņš sāka domāt par Aramisa satriecošo ģenialitāti, par šo viltības un intrigu ģēniju, ko bija izveidojusi Fronda un pilsoņu karš. Būdams kareivis, garīdznieks un diplomāts, vienmēr laipns, alka­tīgs un viltīgs, Aramiss nekad savā mūžā nebija darījis kaut ko labu, iepriekš neapsvēris, ka tas būs pakāpiens, kas palīdzēs viņam kāpt vēl augstāk. Apveltīts ar cēlu prātu un tikpat cēlu, kaut varbūt ne vienmēr nevainojamu, sirdi, Aramiss darīja ļaunu tikai, lai iekarotu sev vēl kaut nedaudz spožāku stāvokli. Sava dzīves ceļa galā, šķietami jau sasnie­dzis nosprausto mērķi, viņš tāpat kā slavenais Fiesko [28] spēra vienu liktenīgu kļūdainu soli uz kuģa klāja un gāja bojā jūras dzelmē.

Bet Portoss, lāga spēkavīrs Portoss! Nevarēja pat iedomāties ap­kaunotu Portosu un Musketonu bez zelta tresēm, varbūt pat ietupi­nātus cietumā; redzēt kā Pjerfonu un Brasjē nolīdzina līdz ar zemi un apgāna brīnišķīgos mastu koku mežus — tas plosīja d'Artanjana sirdi, un katrreiz, kad viņam iešāvās prātā kāda no šīm smagajām domām, viņš nodrebēja kā zirgs no dundura dzēliena bieza meža la­potnes pavēnī.

Vesels cilvēks nekad nepagurst, ja viņa ķermenis pārvar noguru­mu; gudrs cilvēks nesūdzas par dzīves grūtībām, ja viņš var nodarbināt savu prātu. Tādēļ d'Artanjans, pavadījis visu laiku seglos un, savās domās iegrimis, nokļuva līdz Parīzei svaigs un mundrs kā atlēts, kas sagatavojies sacensībām.

Karalis tik drīz viņu negaidīja un tikko bija aizbraucis medīt kaut kur uz Medonu. Tā vietā, lai drāztos turp, kā d'Artanjans būtu darījis agrākajos laikos, tagad viņš lika novilkt sev zābakus, noģērbās un no­mazgājās, atlikdams tikšanos ar karali līdz tam brīdim, kad noguris un noputējis pārradās viņa majestāte. Gaidīdams piecas stundas, musketieris, tā sakot, apostīja galma gaisu un nodrošinājās ar drošām bruņām pret visādām negaidītām nepatikšanām.

Viņš uzzināja, ka pēdējās divas nedēļas karalis nepārtraukti ir drūms, karaliene māte slima un ļoti nospiestā garastāvoklī, karaļa brā­lis kļuvis dievbijīgs, Henriete ir ļoti satraukta, bet de Gišs devies uz vienu no savām muižām.

Vēl d'Artanjanam kļuva zināms, ka Kolbērs staro priekā, bet Fukē katru dienu apspriežas ar jauno ārstu par savu veselību, taču viņa slimība gan nav no tām, ko dziedē ārsti un, iespējams, padotos tikai politiskam ārstam, ja tā var izteikties.

Kā pavēstīja d'Artanjanam, karalis izturas ārkārtīgi laipni pret Fu­kē un neatlaiž viņu ne soli no sevis; turpretī pašā sirdī ievainotais superintendants kalta kā koks, kurā ieperinājies tārps, un tas notika par spīti karaļa laipnībai — visu galma koku dzīvinošajai saulei.

Tāpat musketieris uzzināja, ka karalis vairs nespēj dzīvot ne minūti bez Lavaljēras un, ja neņem to sev līdzi medībās, tad dienā sacer viņai vairākas vēstules, vairs gan ne dzejā, bet, kas vēl ļaunāk, prozā un pie tam daudzu lappušu garumā.

Tāpēc „pirmais karalis pasaulē", kā izteicās viņa laikabiedri dzej­nieki, «neatkārtojamā dedzībā" nolēca no zirga, uzlika papīra lapu uz savas cepures un aprakstīja to maigām frāzēm, bet de -Sentenjans, viņa nemainīgais adjutants, nogādāja tās Lavaljērai, riskēdams nodzīt zir­gus.

Pa to laiku neviena nemedītie fazāni un stirnas aizlidoja un aiz­skrēja uz visām pusēm, tā ka Francijas galma medību māksla draudēja galīgi panīkt.

D'Artanjanam ienāca prātā nabaga Raula lūgums un bezcerīgā vēstule, ko viņš uzrakstīja sievietei, kura dzīvoja viņa mūžīgajās cerī­bās. Kapteinim patika pafilozofēt, un viņš nolēma izmantot karaļa prombūtni, lai dažas minūtes aprunātos ar Lavaljēru.

Tas izrādījās diezgan vienkārši: kamēr karalis medīja, Luīze kopā ar vēl dažām dāmām pastaigājās pa vienu no Palērojālas galerijām, tieši tur, kur musketieru kapteinim bija jāpārbauda sardze. D'Artan­jans bija pārliecināts, ka varēs uzrakstīt nabaga trimdiniekam kaut ko patīkamu, ja viņam izdosies parunāt ar Luīzi par Raulu, un viņš zi­nāja, ka cerība vai kaut daži mierinājuma vārdi Raula stāvoklī būtu kā saules stars un dzīvība abiem mūsu kapteinim tik dārgajiem cil­vēkiem.

Tā nu viņš taisnā ceļā devās turp, kur cerēja satikt Lavaljēru. Viņš atrada jaunavu plašā sabiedrībā. Kaut ari Luīze bija pavisam vientuļa, viņai veltīja tādu pašu, bet varbūt pat lielāku uzmanību kā karalienei, par ko tā bija lepojusies princese Henriete tolaik, kad karaļa acis neatrāvās no viņas un tādēļ arī galminiekiem lika nenolaist no viņas acis.