Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Es, — d'Artanjans atbildēja, nostādamies gubernatora priek­šā. — Jums labi zināms, ka tāda ir pavēle.

— Nesauciet mani ne par kungu, ne monsenjoru, bet gan par no­lādēto, — gūsteknis teica balsī, kas iespiedās pašos Raula sirds dziļu­mos.

Viņš pagāja garām. Aiz nelaimīgā aizvērās dzelzs durvis.

— Tas gan ir patiesi nelaimīgs cilvēks, — musketieris dobji čuk­stēja, norādīdams Raulam uz prinča kameru.

Tiklīdz d'Artanjans ar saviem draugiem iegāja istabā, ko apdzī­voja, tūlīt pie viņa ieradās kāds garnizona kareivis ar ziņojumu, ka gubernators vēlas viņu satikt. Laiva, kuru Rauls bija redzējis jūrā un kura steidzās nokļūt līcī, atveda uz Sentmargaritu ziņojumu muske­tierim.

Atplēsis vēstuli, d'Artanjans pazina Ludviķa rokrakstu.

Karalis rakstīja:

„Es domāju, jūs jau esat izpildījis manu pavēli, d'Artanjana kungs, tāpēc nekavējoties atgriezieties Parīzē; jūs atradīsiet mani manā paša Luvrā."

— Te nu beidzas mans izsūtījums! — musketieru kapteinis prie­cīgi iesaucās. — Paldies Dievam, man vairs nav jābūt par cietum­sargu.

Viņš iedeva Atosam izlasīt vēstuli.

— Tātad jūs pametat mūs? — Atoss skumji jautāja.

— Gluži otrādi, nešķiršos no jums, dārgais draugs. Rauls ir pie­audzis un ļoti labi var tikt galā ar hercogu de Boforu; viņš labāk gribēs, lai tēvs dodas atceļā kopā ar d'Artanjanu nekā vienatnē mēro divsimt ljē līdz Lafērai. Vai ne, Raul?

— Protams, — Rauls neskaidri nomurmināja ar vieglu nožēlu.

— Nē, draugs, — Atoss pārtrauca. — Es atstāšu Raulu tikai tajā dienā, kad viņa kuģis izgaisīs aiz horizonta. Kamēr viņš ir Francijā, es būšu kopā ar viņu.

— Kā vēlaties, dārgais; bet mēs kopā vismaz aizbrauksim no Sent­margaritas; varat izmantot manu laivu, tā mūs visus aizvedīs līdz An- tibai.

— Ar lielāko prieku. Man gribas ātrāk nokļūt pēc iespējas tālāk no cietokšņa un tādiem skatiem, kāds tikko mūs sarūgtināja.

Tā nu trīs draugi, atvadījušies no gubernatora, pameta mazo salu un pēdējos negaisa uzplaiksnījumos vēlreiz paskatījās uz baltajiem cie­tokšņa mūriem.

Tai pašā naktī d'Artanjans šķīrās no saviem draugiem; viņš vēl paguva ieraudzīt Sentmargaritas salas krastā spožu liesmu — saskaņā ar viņa norādījumiem Senmars bija pavēlējis aizdedzināt karieti.

Pirms kāpšanas seglos d'Artanjans apkampa Atosu un sacīja:

— Draugi, jūs līdzināties diviem kareivjiem, kas pametuši savu posteni. Kāda balss man saka, ka Raulam dienestā būs vajadzīgs jūsu atbalsts, Atos. Gribat, es palūgšu karalim, lai aizsūta uz Āfriku arī mani kopā ar kādu simtu brašu musketieru? Viņa majestāte man neat­teiks, un es paņemšu līdzi arī jūs.

— D'Artanjana kungs, — Rauls atbildēja, dedzīgi spiezdams kap­teiņa pasniegto roku — es pateicos jums par piedāvājumu, kurš pār­spēj gan grāfa, gan manas vispārdrošākās cerības. Man jānodarbina domas un jānogurdina sevi fiziski, jo esmu jauns; turpretī grāfam vajadzīgs pilnīgs miers. Jūs esat viņa labākais draugs; uzticu viņu jūsu gādībai. Sargājiet viņu, mūsu sirdsmiers ir jūsu rokās.

— Laiks doties ceļā: mans zirgs kļūst nemierīgs, — piezīmēja d'Artanjans, kuram strauja domu un tēmu maiņa sarunā vienmēr lie­cināja par dziļiem dvēseles pārdzīvojumiem. — Sakiet, grāf, cik dienas vēl Rauls te pavadīs?

— Ne vairāk par trim.

— Un cik dienas jūs domājat patērēt atceļam?

— O, es īsti nezinu, — Atoss atbildēja. — Es negribētu pārāk steidzīgi attālināties no mana dārgā Raula. Laiks jau tāpat pietiekami ātri man viņu atņems, un es negribu, lai tāpat būtu ar telpu. Es ne­steigšos.

— Jūs nespriežat pareizi, draugs. Lēmums uzdzen skumjas, tur­klāt cilvēkam jūsu vecumā nemaz nepiedien uzturēties traktieros pie ceļa.

— Šurp es nokļuvu ar pasta zirgiem, bet tagad gribu nopirkt pāri labu zirgu. Lai tos atvestu mājās nenodzītus, nedrīkst jāt ātrāk kā septiņus astoņus ljē stundā.

— Kur ir Grimo?

— Viņš ieradās vakar agri no rīta, un es ļāvu viņam kārtīgi izgu­lēties.

— Nu, tad tur vairs nav ko spriest, — d'Artanjanam izlauzās. — Uz redzēšanos, Atos, ja pasteigsieties, tad būšu priecīgs jūs atkal drīz vien apskaut.

To teikdams, viņš ielika kāju kāpslī, ko Rauls viņam pieturēja.

— Ardievu, — jauneklis teica, noskūpstīdams viņu.

— Paliec sveiks, — d'Artanjans atbildēja, sēzdamies seglos. Zirgs strauji uzsāka gaitu, aiznesdams musketieri.

Šis skats norisinājās Antibas priekšpilsētā pie mājas, kurā bija ap­meties Atoss un kur d'Artanjans pēc vakariņām bija licis atvest savu zirgu.

No šejienes sākās ceļš, kas neskaidri balts vīdēja nakts miglā. Zirgs pilnu krūti ieelpoja rūgteni sāļo gaisu, kas plūda no solončaku slīkšņām, kādu šai vietā netrūka.

D'Artanjans palaida zirgu rikšos. Atoss un Rauls lēni un skumji atgriezās mājā. Pēkšņi viņi izdzirda zirga kāju dipoņu. Sākumā viņi nosprieda, ka tas ir tikai dzirdes māns un radies ceļa līkumu dēļ.

Tomēr tas patiešām bija d'Artanjans, kurš galopā atgriezās pie viņiem.

Tēvs un dēls raidīja priecīga izbrīna saucienu, bet kapteinis jau­neklīgi nolēca no zirga, pieskrēja tikko atstātajiem draugiem un abus uzreiz piespieda sev klāt. Viņš klusuciešot ilgi turēja viņus savos ap­kampienos, un no viņa krūtīm neizlauzās ne elpas vilciens. Tad tikpat pēkšņi kā atgriezies, viņš iecirta savam straujajam zirgam sānos piešus un aizjāja.

— Ak vai… — grāfs pavisam klusi noteica, — ak vai!

„Slikta zīme! — savukārt domāja d'Artanjans, cenzdamies iedzīt

zaudēto laiku. — Es nespēju viņiem uzsmaidīt. Slikta zīme!"

Nākamajā rītā Grimo bija jau kājās. Hercoga de Bofora rīkojumi tika veiksmīgi realizēti. Ar Raula pūlēm sapulcētā flote devās uz no­rādīto mērķi — Tulonu. Aiz tās mazās laiviņās, ko uz ūdens gandrīz nevarēja pamanīt, sekoja flotes apkalpošanai mobilizēto zvejnieku un kontrabandistu draugi un sievas.

īsais laiciņš, ko tēvs un dēls vēl varēja pavadīt kopā, aizlidoja divkāršā ātrumā, kā viss, kam lemts nogrimt mūžības bezdibenī.

Atoss un Rauls atgriezās Tulonā, kuru pārpildīja ratu dārdoņa, ieroču šķindas un zirgu zviedzieni. Skanēja taures un rībēja bungas. Ielās drūzmējās kareivji, kalpi un tirgoņi.

Hercogs de Bofors atradās vienlaikus visur, steidzinādams kara­spēka iekāpšanu kuģos un kravas iekraušanu ar laba karavadoņa de­dzību un rūpību.

Viņš bija laipns un pieklājīgs pat pret zemākajiem no saviem pa­dotajiem, toties nesaudzīgi rāja pat visaugstākos.

Viņš pats personīgi iedziļinājās visās lietās un visu apskatīja; her­cogs pārbaudīja katra aizbraucošā kareivja mantas un pārliecinājās, cik labā stāvoklī ir katrs promsūtāmais zirgs. Varēja just, ka viegl­prātīgais, lielīgais un egoistiskais augstmanis, kāds viņš bija savā pilī, kļūst par īstu karotāju un prasīgu karavadoni, sajuzdams atbildību, ko bija uzņēmies.

Tomēr jāatzīst, ka, lai cik cītīgi arī notika gatavošanās izbrauk­šanai, tajā tomēr bija jūtama steiga un bezrūpība, pietrūkstot jebkādai tālredzībai, kas padara franču karavīru par pirmo pasaulē, jo kam gan citam vēl tik daudz jāpaļaujas vienīgi uz sevi un uz saviem fiziskajiem un garīgajiem spēkiem.

Admirālis bija apmierināts vai vismaz tāds izskatījās; uzslavēja Raulu, viņš deva pēdējos rīkojumus par iziešanu jūrā. Hercogs pavē­lēja pacelt enkuru nākamās dienas rītausmā.