Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nāciet šurp! — uzkliedza satracinātais Rauls, draudēdams ar dūri.

Otrais uz mūra, kurš gatavojās šaut, par atbildi uz viņu kliedzie­niem raidīja izbrīna saucienu, un tā kā viņa biedrs gribēja otrreiz likt lietā savu musketi, viņš to pagrūda tā, ka tas izšāva gaisā.

Redzēdami, ka šāvēji pametuši mūri, Atoss un Rauls nosprieda, ka tie devušies pie viņiem, un sāka mierīgi gaidīt to tuvošanos.

Nepagāja ne piecas minūtes, kad bungu rīboņa bija sasaukusi asto­ņus garnizona kareivjus, kas ar musketēm rokās parādījās viņpus grā­vim. Kareivjus vadīja virsnieks, kurš, kā vikonts de Braželons bija ie­vērojis, šāva pirmais. Šis cilvēks pavēlēja karavīriem pielādēt šaute­nes.

— Mūs nošaus! — Rauls iesaucās. — Ķersimies pie zobeniem un pāri grāvim! Katrs no mums nogalinās kaut vai vienu no šiem dien­deriem līdz tam, kad viņi izšaus un viņu musketes paliks bez lodēm.

īstenodami viņa vārdus, Rauls un Atoss jau drāzās uz priekšu, kad pēkšņi aiz viņu muguras atskanēja labi pazīstama balss:

— Atos! Raul!

— D'Artanjan! — abi reizē iesaucās.

— Atlikt, velns lai jūs parauj! — musketieru kapteinis pavēlēja kareivjiem. — Es jau biju pārliecināts, ka man taisnība!

Karavīri nolaida musketes.

— Ko tas nozīmē? — Atoss noprasīja. — Uz mums šāva bez brī­dinājuma.

— Tas biju es, kurš gatavojās jūs nogalināt, — d'Artanjans atbil­dēja. — Gubernators nopūdelēja, bet varat būt pārliecināti, dārgie draugi, ka es garām neaizšautu. Kāda laime, ka man piemīt paradums ilgi mērķēt! Man jau šķita, ka tie esat jūs! Ak mani draugi, kāda laime!

D'Artanjans noslaucīja pieri, jo bija skrējis šurp, cik ātri vien var un neviltotā uztraukumā.

— Ko? — grāfs brīnījās. — Tas bija cietokšņa gubernators, kas uz mums šāva?

— Jā gan.

— Kādēļ viņš sāka šaudīties? Ko mēs esam nodarījuši?

— Velns parāvis! Jūs pacēlāt priekšmetu, ko gūsteknis jums aiz­meta.

— Tiesa.

— Un uz šīs bļodas… gūsteknis bija kaut ko uzrakstījis, vai ne?

— Jā.

— Tā jau es domāju… Mans Dievs!

D'Artanjans ārkārtīgā satraukumā pagrāba bļodu. Viņš vēl nebija līdz galam izlasījis rakstīto, kad viņa seja kļuva balta kā palags.

— Ak Dievs! — viņš vēlreiz novaidējās. — Cietiet klusu! Šurp nāk gubernators.

— Ko viņš galu galā darīs ar mums? Vai tad tā ir mūsu vaina? — Rauls nesaprata.

— Tātad tā ir patiesība? — Atoss izdvesa. — Patiesība?

— Cietiet klusu, es jums saku, klusu! Ja nolems, ka jūs protat lasīt un aizdomāsies tik tālu, ka jūs sapratāt uzrakstu… Dārgie draugi, es jūs ļoti mīlu un mirtu par jums… bet…

— Bet? — Atoss un Rauls atkārtoja.

— Varbūt es arī varētu izglābt jūs no nāves, bet no mūža ie­slodzījuma… nekad! Tādēļ klusējiet, tikai klusējiet!

Gubernators jau nāca pāri aizsarggrāvim pa koka tiltiņu.

— Kas tad jums tādā gadījumā traucē? — Atoss jautāja d'Ar- tanjanam.

— Jūs esat spānieši, — kapteinis klusi pateica, — un ne vārda nesaprotat franciski. Man bija taisnība, — viņš pievērsās gubernato­ram, — šie kungi ir spāņu virsnieki, ar kuriem es pagājušā gadā iepa­zinos Iprā… Viņi nezina ne vārda franciski.

— Ā-ā, — gubernators aizdomīgi novilka un, paņēmis trauku, centās saburtot uzrakstīto.

D'Artanjans atņēma viņam trauku un aizšvlkāja uzrakstu ar sava zobena asmeni.

— Ko jūs darāt! — gubernators iekliedzās. — Kāpēc es nedrīkstu lasīt uzskrāpētos vārdus?

— Tas ir valsts noslēpums, — d'Artanjans stingri noteica. — Jūs zināt karaļa pavēli, kas liek sodīt ar nāvi katru, kurš atklāj šo noslē­pumu, tāpēc, ja vēlaties, es jums došu izlasīt te rakstīto, bet tūlīt pēc tam likšu uz vietas nošaut.

Kamēr d'Artanjans puspajokam, pusnopietni to deklarēja, Atoss un Rauls aukstasinīgi klusēja.

— Neticami, ka šie kungi nesaprot ne vārda, — gubernators no­vilka.

— Liecieties mierā. Pat ja viņi saprastu sarunu valodu, rakstīt vi­ņi tik un tā neprot. Viņi nespētu izlasīt pat spāniski rakstīto. Iegaumē­jiet labi, ka dižciltīgam spānietim neprast lasīt un rakstīt ir goda lie­ta!

Gubernatoram vajadzēja apmierināties ar šiem paskaidrojumiem, bet viņš bija stūrgalvīgs un teica d'Artanjanam:

— Uzaiciniet šos kungus apmeklēt mūsu cietoksni.

— Labi, es arī gribēju ieteikt jums to pašu, — d'Artanjans atbil­dēja.

Patiesībā musketieris to nepavisam negribēja un būtu priecīgs, ja viņa draugi atrastos jau simt ljē attālumā. Tomēr vajadzēja turpināt iesākto komēdiju, un viņš spāniski ielūdza savus draugus, bet tie sa­vukārt nevarēja ielūgumu noraidīt.

Visi devās atpakaļ uz cietoksni, un astoņi kareivji, kurus uz īsu bridi bija satraucis šis nedzirdētais notikums, atkal iegrima parastajā dīkdienībā.

Viņi iegāja pili, un, kamēr gubernators deva kaut kādus ar viesu uzņemšanu saistītus rīkojumus, Atoss d'Artanjanam palūdza:

— Kamēr mēs esam vieni, īsumā paskaidrojiet man, kas te pie jums notiek.

— Pavisam vienkārši, — musketieris atteica. — Es atvedu šurp gūstekni, kuru saskaņā ar karaļa pavēli neviens nedrīkst redzēt; at­braucāt jūs, un viņš izmeta pa savu logu kaut kādu priekšmetu; tobrīd es pusdienoju pie gubernatora un ievēroju, ka šis priekšmets izlido pa logu un arī ka Rauls to paceļ. Man nav vajadzīgs ilgs laiks, lai saprastu galveno. Es nodomāju, ka jūs esat sazvērnieks un tā sazi­nāties ar manu gūstekni. Tādēļ…

— Tādēļ jūs pavēlējāt, lai mūs nošauj.

— Atzīstos… pavēlēju; es gan pirmais satvēru musketi, bet par laimi pēdējais paņēmu jūs uz grauda.

— D'Artanjan, ja jūs būtu mani nogalinājis, tad es būtu laimīgs mirt par dižās Francijas karalisko dinastiju. Bez tam liels gods ir mirt no jūsu rokas — viscēlākā un uzticamākā šīs dinastijas aizstāvja ro­kas.

— Ko jūs, Atos, pļāpājiet par karalisko dinastiju? — d'Artanjans ne visai pārliecinošā balsī iebilda. — Grāf, vai patiešām jūs — sa­prātīgs cilvēks ar lielu dzīves pieredzi — ticat vājprātīgā uzskrāpētām muļķībām?

— Ticu.

— Vēl vairāk tāpēc, dārgo ševaljē, — Rauls piebilda, — ka jums ir pavēle nogalināt katru, kas tām notic.

— Tāpēc, ka jebkurš tāda veida izdomājums, lai cik bezjēdzīgs, galu galā izplatās un kļūst visiem zināms, — musketieris atbildēja.

— Nē, d'Artanjan, — Atoss pavisam klusi iebilda, — karalis ne­grib, lai tauta uzzina viņa ģimenes noslēpumu un nolād Ludviķa XIII dēla bendes.

— Nu ko jūs, Atos! Nerunājiet tik bērnišķīgi, citādi es vairs neuz­skatīšu jūs par prātīgu cilvēku. Paskaidrojiet man, kā Ludviķa XIII dēls varētu nokļūt Sentmargaritas salā?

— Varat vēl piebilst: dēls, kuru dzelzs maskā jūs atvedāt šurp nedrošā zvejnieku laivelē. Vai ne tā?

D'Artanjans aprāvās.

— Zvejnieku laivelē? Kā jūs to zināt? — bridi paklusējis, viņš noprasīja.

— Šī laiva atveda jūs uz Sentmargaritu kopā ar no riteņiem no­celtu karieti, un tajā atradās jūsu gūsteknis; cilvēks, ko jūs uzrunājāt par monsenjoru. O, to es zinu!

D'Artanjans pakodīja ūsas.

— Pat ja būtu taisnība, ka es atvedu šurp gūstekni maskā, nekas nepierāda, ka šis gūsteknis ir princis… Francijas karaliskā nama prin­cis.

— Pajautājiet par to Aramisam, — Atoss vēsi atbildēja.