Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Rifs? — Atoss noprasīja.

— Gan virs ūdens, gan zem; tur patiešām ir bīstami braukt cauri, bet es to esmu darījis tūkstošiem reižu. Tā nu muižnieks sāka prasīt, lai es viņu izsēdinu krastā Sentmargaritas salā.

— Un kas notika tālāk? *

— Tālāk, kungs? Velns parāvis, vai es esmu jūrnieks vai saus­zemes žurka? — zvejnieks iesaucās, izrunādams vārdus ar provansāļu akcentu. — Vai es protu savu darbu, vai ne? Es ietiepos un paliku pie sava. Tad muižnieks sagrāba mani aiz rīkles un, balsi nepaceldams, paziņoja, ka nekavējoties nožņaugs mani. Mēs abi ar palīgu paķērām cirvjus. Mums vēl bija jānorēķinās ar viņu par iepriekšējās nakts apvainojumu. Taču muižnieks sāka tik sparīgi vicināt zobenu, ka mēs neva­rējām viņam ne tuvoties. Es grasījos mest viņam pa galvu ar savu cirvi (man taču bija taisnība — vai ne kungs? Jūrnieks uz sava kuģa ir tāds pats saimnieks kā pilsētnieks savā mājā), tātad, lai aizsargātos, es biju noņēmies pārcirst to muižnieku uz pusēm, bet te pēkšņi — ticat vai neticat — nezinu, kā tas gadījās, kā ne, karietei līdzīgā kaste atvērās, no tās izkāpa kaut kāds rēgs melnā bruņucepurē un ar melnu masku, patiešām drausmīgā paskatā, un draudēja mums ar dūri.

— Kas tad tas bija?

— Tas bija pats nelabais, kungs! Kā tikai muižnieks viņu ierau­dzīja, tūlīt priecīgi iesaucās: «Tūkstoškārt pateicos, monsenjor!"

— Dīvaini! — grāfs nomurmināja un pameta skatienu uz Raulu.

— Ko jūs darījāt? — vikonts jautāja zvejniekam.

— Pats saprotat, kungs, ka mēs, divi vienkārši cilvēki, netiktu galā pat ar diviem muižniekiem, ko nu vēl runāt par velnu! Mēs abi ar biedru, neko nesarunājuši, vienlaicīgi ielecām jūrā; mēs bijām kādas septiņsimt vai astoņsimt pēdas no krasta.

— Un tad?

— Tad laiva aizpeldēja pa vējam uz dienvidrietumiem un to pie­dzina krastā Sentmargaritas smiltājos.

— O… bet ceļotāji?

— Nu, par viņiem varat neuztraukties. Te jums būs vēl viens pie­rādījums, ka viens no viņiem bija nelabais, kurš gādāja par savu ceļa­biedru: kad mēs piepeldējām pie laivas, tad miroņu vai kropļu vietā — laiva pamatīgi atsitās pret krasta akmeņiem — mēs neatradām tur nevienu, pat kariete bez riteņiem bija pazudusi.

— Tas gan ir dīvaini! — grāfs noteica. — Un ko jūs darījāt pēc tam?

— Es sūdzējos Sentmargaritas gubernatoram, bet viņš mani atstāja ar garu degunu un pateica — ja es melsīšot tādas blēņas, viņš sa­maksāšot manus zaudējumus ar pletni.

— Gubernators?

— Jā, kungs. Mana laiva ir galīgi sadauzīta; tās priekšgals palika uz Sentmargaritas raga, un par labošanu meistars prasa simt divdesmit livrus.

— Labi, — Rauls atteica, — jus tiekat atbrīvots no dienesta. Ejiet.

— Vai nevēlaties aizbraukt uz Sentmargaritu? — Atoss uzrunāja Braželonu.

— Jā, grāf; šī lieta jānoskaidro. Man šķiet, ka šī cilvēka stāsts nebija īsti patiess.

— Es domāju tāpat. Stāsts par muižnieku maskā un bez pēdām pazudušo karieti, pēc manām domām, mēģina noslēpt varas darbus, ko šis nelietis izdarījis pret savu pasažieri atklātā jūrā, lai atriebtos par neatlaidību, ar kādu tas tika ieguvis laivu savā rīcībā.

— Man arī radās tādas aizdomas, un es domāju, ka drīzāk karietē bija nevis cilvēks, bet kaut kas vērtīgs.

— To mēs noskaidrosim. Šis muižnieks neapšaubāmi atgādina d'Artanjanu; es pazīstu viņa rīcības veidu. Diemžēl mēs vairs neesam ne tik jauni, ne neuzvarami kā kādreiz. Kas to lai zina, vai šī nožē­lojamā laivinieka cirvim vai lauznim nav izdevies paveikt to, ko četr­desmit gadus nespēja ne Eiropas veiklākie zobeni, ne lodes, ne šāvi­ņi.

Tai pašā dienā viņi nelielā kuģītī, ko atsauca no Tulonas, devās uz Sentmargaritas salu.

* * *

Kad tēvs un dēls tuvojās salai, abiem likās, ka viņu priekšā atrodas apsolītā zeme. Sala bija ziedu un augļu pārpilna; apstrādāto zemi aiz­ņēma gubernatora dārzs.

Apelsīnu, granātu un vīģu koki liecās zem zeltīto un violeto augļu smaguma.

Salas neapstrādātajā daļā visapkārt dārzam kadiķu un ērkšķu krū­mos veseliem bariem skraidīja irbes, un katrs Raula vai Atosa solis līdz nāvei pārbaidīja kādu trusi, kurš izlēca no viršiem un drāzās uz savu alu.

Šī Dieva svētītā sala bija neapdzīvota. Tā bija līdzena un tikai ar vienu līcīti, kurā piestāj visas laivas un barkas. Sala kalpoja kontra­bandistiem par īslaicīga patvēruma vietu un slēptuvi.

Viņi dalījās savos ienākumos ar gubernatoru un bija apņēmušies nezagt dārzā un nešaut medījumus. Pateicoties šim veiksmīgajam kom­promisam, gubernatoram pietika ar astoņu cilvēku garnizonu, kurš ap­sargāja cietoksni ar divpadsmit sarūsējušiem lielgabaliem. Tā nu gu­bernators bija drīzāk veiksmīgs fermeris, kurš glabāja savos pagrabos vīnogas, vīģes, eļļu un apelsīnus, izlika cietokšņa kazemātos saulē ap- žūt citronus un pomerances.

Cietoksni apjoza diezgan dziļš grāvis, kurš būtībā vienīgais to ap­sargāja, un virs mūriem kā trīs galvas slējās ne visai augsti tornīši, ko savienoja sūnām apaugušas terases.

Kādu laiku Atoss un Rauls gāja gar dārza žogu, veltīgā cerībā satikt kādu, kurš varētu viņus aizvest pie gubernatora. Galu galā viņi atrada ieeju, caur kuru varēja iekļūt dārzā.

Bija dienas pats karstākais laiks. Šai laikā visa dzīvā radība slēpās zem akmeņiem vai zālē. Debesis pletās kā ugunīgs aizkars, it kā mē­ģinādamas apslāpēt katru troksnīti un ietīt visu uz zemes.

Irbes gulēja irbuleņu krūmājā, mušas — lapu paēnā, viļņi — zem debesu kupola.

Visapkārt valdīja dziļš klusums.

Pēkšņi uz terases starp pirmo un otro tornīti Atoss pamanīja ka­reivi, kurš uz galvas nesa kaut ko līdzīgu pārtikas grozam. Pēc mirkļa tas pats cilvēks parādījās jau bez groza un pazuda sargbūdas ēnā.

Atoss noprata, ka viņš aiznesis kādam pusdienas un tagad, izpil­dījis savu pienākumu, atgriezies un ķersies pie ēšanas pats.

Negaidot Atoss izdzirdēja, ka viņu kāds sauc; viņš pacēla galvu un starp augstā loga restēm ieraudzīja kaut ko baltu, kas atgādināja rokas mājienu, pēc tam tur iemirdzējās saulē kā ierocis.

Pirms viņš aptvēra, ko redz, gaisā pazibēja žilbinoša svītra un at­skanēja ātri krītoša priekšmeta svilpjošais troksnis. Tas novirzīja viņa uzmanību no torņa uz zemi.

Grāvī atskanēja cits, šoreiz dobjāks troksnis, un Rauls, aizskrējis turp, no kurienes tas nāca, pacēla sudraba bļodu, kas bija aizripojusi sāņus un nedaudz apbērta ar sausām smiltīm.

Roka, kas bija metusi šo bļodu, deva zīmi abiem muižniekiem un tūdaļ pat pazuda.

Rauls piegāja pie Atosa, un viņi abi sāka pētīt no kritiena pu­tekļaino bļodu. Uz tās ar nazi bija ieskrāpēts sekojošs uzraksts:

„Es esmu Francijas karaļa brālis, šodien gūsteknis, rīt vājprātīgais. Francijas muižnieki un kristieši, lūdziet par jūsu valdnieku pēcteča dvēseli un saprātu."

Bļoda izkrita Atosam no rokām. Rauls kļuva domīgs, lauzīdams galvu par šo drausmīgo vārdu jēgu.

Tobrīd no torņa atskanēja kliedziens. Rauls zibens ātrumā nolieca galvu un piespieda tēvu izdarīt to pašu.

Mūra šķirbā pazibēja musketes stobrs. Balts dūmu mākonītis, pli­vinādamies kā sultāna apmetnis, pacēlās no musketes stobra, un lode atsitās pret akmeni sešu collu attālumā no abiem muižniekiem.

Parādījās otra muskete, kura sāka lēni slīdēt lejup.

— Velns parāvis, — Atoss iesaucās, — te laikam nodarbojas ar cilvēku slepkavošanu? Nāciet lejā, gļēvuļi!