Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Atvadījušies no Planšē, kurš rāja pārdevējus, ieskaitot pat savu pēcteci — Trišēnas brālēnu, grāfs kopā ar dēlu devās pie hercoga de Bofora.

Iedami ārā no veikaliņa, viņi ieraudzīja furgonu, kam bija jāaiz­ved daiļā Trišēnas jaunkundze un Planšē kunga maisi ar zeltu.

— Katrs cenšas sasniegt laimi pa paša izvēlēto ceļu, — Rauls skumji noteica.

— Uz Fontenblo! — Planšē uzsauca savam kučierim.

Saruna ar Planšē par d'Artanjanu un Planšē aizbraukšana no Parī­zes uz laukiem Atosam un viņa dēlam bija kā atvadīšanās no liel­pilsētas trokšņa un iepriekšējas dzīves. Ko šie cilvēki atstāja aiz sevis? Viens bija izsmēlis visu iepriekšējā laikmeta slavu, otrs — visas jaunā laika ciešanas. Tādēļ skaidrs, ka ne viens, ne otrs vairs neko nevarēja gūt no saviem laikabiedriem.

Atlika vienīgi aiziet pie hercoga de Bofora, lai norunātu galīgo aizbraukšanas laiku.

Hercoga nams Parīzē izcēlās ar īpašu krāšņumu un diženumu. Hercogs dzīvoja tik plaši, kā to darīja Indriķa III izšķērdīgajos laikos, kurus vēl atcerējās daži dzīvi palikušie večuki.

Tajos laikos daži augstmaņi bija bagātāki par pašu karali. Viņi to apzinājās un nelaida garām izdevību sev par prieku pazemot viņa ma­jestāti karali. Tieši šo egoistisko aristokrātiju Rišeljē piespieda maksāt nodevas ar naudu, asinīm un godbijīgu klanīšanos, īsāk sakot, pie­spieda veikt tā saukto karaļa dienestu.

Cik daudzas dzimtas atkal pacēla galvu laikā no šīs pasaules va­reno — baismīgā pļāvēja Ludviķa XI [26] līdz Rišeljē! Un cik daudzas nolieca galvas, lai tās vairs nekad nepaceltu, laikā no Rišeljē līdz Lud- viķim XIV! Toties hercogs de Bofors bija dzimis princis, un viņa dzīslās ritošās asinis varēja līt uz ešafota tikai pēc tautas sprieduma.

Tā nu princis bija saglabājis paradumu dzīvot plaši. Kā gan viņš apmaksāja izdevumus par zirgiem, neskaitāmos kalpus un izsmalcināto galdu? To neviens īsti nezināja, bet vismazāk jau nu viņš pats. Vienkārši tais laikos karaļu dēliem bija tā privilēģija, ka neviens vi­ņiem neatteica kredītu; vieni to deva aiz godbijības un padevības, ci­ti — pārliecībā, ka kādreiz viņu rēķinus samaksās.

Atoss un Rauls atrada hercoga namu tikpat lielā nekārtībā un dažādu mantu piekrautu kā tirgoņa namu.

Hercogs arī veica savu mantu uzskaiti, tas ir, kaut cik vērtīgās lietas vienkārši izdāļāja draugiem, kuri visi bija viņa kreditori. Būdams parādā apmēram divus miljonus, kas tolaik skaitījās ļoti liela nauda, hercogs de Bofors bija izrēķinājis, ka nevar doties uz Āfriku bez kārtī­gas naudas summas, un, lai to iegūtu, viņš dalīja saviem kreditoriem ieročus, dārglietas, traukus un mēbeles. Tas izskatījās lepnāk un bija izdevīgāk, nekā laist šīs lietas pārdošanā.

Kā gan cilvēks, kurš savulaik aizdevis desmit tūkstošus livru, lai atteiktos pieņemt dāvanu sešu tūkstošu vērtībā, kura pie tam nāk no Indriķa IV pēcnācēja? Un, nesot prom tādu dāvanu, vai tad varēja atteikt jaunu aizdevumu desmit tūkstošu apmērā tik devīgam un apbu­rošam augstmanim?

Tā arī notika. Hercogam vairs nebija nama, jo admirālim, kurš dzīvo uz kuģa, tāds nav vajadzīgs. Viņam vairs nebija ieroču kolek­cijas, jo turpmāk viņš atradīsies starp saviem lielgabaliem, nebija dārg­lietu, ko var aprīt jūra; toties viņa lādēs bija trīssimt vai četrsimt tūks­tošu ekiju.

Mājā visur valdīja dzīva rosība, ko sacēla cilvēki, kuri uzskatīja, ka aplaupa hercogu.

De Bofors bija sasniedzis augstu meistarību mākslā aplaimot pat savus visnelaimīgākos kreditorus. Pret jebkuru cilvēku ar ierobežotiem līdzekļiem un pret katru iztukšotu maku viņš izturējās ar pacietību un izpratni.

Vieniem viņš teica:

— Es vēlētos kaut man piederētu tas, kas jums; tad es jums uz­dāvinātu visu, kas man pieder.

Citi no viņa dzirdēja:

— Man nav nekā, izņemot šo sudraba krūzi; tā tomēr maksā kā­dus piecsimt livrus, ņemiet to.

Laipnība atsver skaidru naudu un, tai pateicoties, hercogam nekad netrūka jaunu kreditoru.

Šoreiz viņš iztika bez ceremonijām; varēja domāt, ka te notiek laupīšana: hercogs atdeva pilnīgi visu. Austrumu pasaka, kas vēstī par nabaga arābu, kas no izlaupītās pils aiznes katlu, kurā paslēpis mai­siņu ar zeltu, arābu, kas brīvi iziet cauri pūlim un neizraisa nevienā skaudību — šī pasaka hercoga de Bofora namā bija kļuvusi par īste­nību.

Ļaužu pūlis iztukšoja viņa garderobes un noliktavas.

Pašās beigās hercogs de Bofors izdalīja savus zirgus un siena krā­jumus.

Trīsdesmit cilvēkus viņš aplaimoja ar saviem traukiem un virtu­ves piederumiem, trīssimt — ar vīnu no saviem pagrabiem. Turklāt visi atstāja viņa namu pārliecībā, ka hercoga rīcību var viegli izskaid­rot, jo viņš cer, ka arābu zemēs iegūs sev jaunu mantu.

Izpostot viņa pili, katrs sev iegalvoja, ka karalis sūta hercogu uz Džidželli, lai viņš tur varētu atgūt savu iztērēto bagātību; visas Āfrikas bagātības sadalīs līdzīgās daļās starp admirāli un karali; bagātības at­rodamas raktuvēs, kur iegūst dimantus un citus teiksmainus dārgak­meņus.

Tāds sīkums kā zelta un sudraba atradnes Atlasa kalnos nemaz nebija pieminēšanas vērts.

Bez raktuvēm un atradnēm, kurās varēs strādāt tikai pēc kara, protams, bija arī cits laupījums, kas iegūstams kara laukā. Hercogs atgūs visu, ko Vidusjūras pirāti nolaupījuši kristiešiem kopš Lepanto kaujas [27] laikiem. vairs pat neskaitīja miljonus, kurus iegūs hercogs.

Kāpēc lai viņš saudzētu veco pils iekārtu, kurā dzīvoja līdz šim? Viņš taču dodas pēc jauniem un vēl lielākiem dārgumiem. No tā izrie­tēja, ka nav vērts saudzēt tādu mantu, kuru saimnieks pats nesau­dzē.

Šo situāciju hercoga namā Atoss ar viņam piemītošo vērīgumu pa­manīja no pirmā acu uzmetiena.

Francijas admirālis bija mazliet izklaidīgā noskaņā, jo tikko bija piecēlies no vakariņu galda, kur piecdesmit cilvēku ilgi un bagātīgi uzdzēra ekspedīcijas panākumiem; pēc deserta dzīru atliekas atdeva sulaiņiem, bet tukšos traukus tiem, kas tos vēlējās paņemt.

Hercogs bija apreibis gan no savas izšķērdības, gan popularitātes. Viņš dzēra savu veco, izturēto vīnu par godu vīnam, kas viņam būs.

Ieraudzījis Atosu un Raulu, viņš skaļi iesaucās:

— Re, man atveda manu adjutantu! Nāciet iekšā, grāf, ienāciet, vikont!

Atoss mēģināja atrast kādu taciņu starp lielajām veļas un trauku grēdām.

— Ejiet taisni pāri! — hercogs ieteica.

Viņš piedāvāja Atosam pilnu vīna glāzi.

Atoss izdzēra; Rauls tik tikko pielika lūpām.

— Došu jums pirmo uzdevumu, — hercogs sacīja Raulam. — Es uz jums paļaujos. Jūs dosieties man pa priekšu uz Antibu.

— Klausos, monsenjor.

— Ņemiet pavēli. Vai jūs pazīstat jūru?

— Jā, monsenjor, es esmu ceļojis kopā ar princi.

— Lieliski. Visas laivas un transportkuģi gaidīs manu ierašanos, lai nodrošinātu man eskortu un pārvadātu dažāda veida krājumus. Va­jag, lai karaspēks pēc divām nedēļām, bet varbūt arī ātrāk, varētu uzsākt iekāpšanu.

— Viss tiks izpildīts, monsenjor.

— Šī pavēle dod jums tiesības apmeklēt un pārmeklēt netālās sa­las; ja uzskatīsiet par nepieciešamu, varat tur vervēt rekrūšus, kā arī paņemt visu, kas varētu noderēt ceļā.

— Tiks izpildīts, hercog.

— Tā kā jūs esat darbīgs cilvēks un daudz darīsiet, būs vajadzīga liela summa.