Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Malikorns nekavējoties pazuda, bet jaunā sieviete piegāja klāt Raulam no mugurpuses un smaidīdama iesāka:

— Kungs, jūs esat pieklājīgs cilvēks… tādēļ, protams…

Viņa aprāvās pusvārdā un nosarkdama iekliedzās:

— Rauls!

— De Montalē jaunkundze! — bāls kā nāve Rauls izdvesa.

Viņš grīļodamies piecēlās un gribēja aizbēgt pa slideno marmora

grīdu; Montalē saprata viņa bēdas un turklāt nojauta šai bēgšanā pār­metumu vai vismaz aizdomas. Būdama sieviete, kura nekad nezaudē galvu, viņa nolēma, ka nevar laist garām iespēju attaisnot sevi, un apturēja Raulu galerijas vidū.

Vikonts paskatījās uz viņu ar tik ledainu atturīgumu, ka, ja kāds nejauši kļūtu par šīs ainas liecinieku, tad galmā izgaistu šaubas par Montalē lomu Raula un Lavaljēras attiecībās.

— Kungs, — viņa aizvainoti noteica, — jūsu uzvedība nav īsta galminieka cienīga. Mana sirds liek man izskaidroties, bet jūs mani kompromitējat, tik nepieklājīgi izturēdamies pret dāmu; jums nav tais­nība, kungs — nedrīkst mest vienā kaudzē gan draugus, gan ienaid­niekus. Ardievu!

Rauls bija nozvērējies nekad vairs nerunāt par Luīzi un nekad neskatīties uz tiem, kas viņu redzējuši; viņš pārgāja uz citu pasauli, lai tikai nebūtu jāsaskaras ar to, ko redzējusi Luīze vai kam pieskā­rusies viņas roka. Tomēr pēc pirmā trieciena, kas bija skāris viņa pat­mīļu, viņš mazliet aprada ar Montalē klātbūtni — Luīzes draudzene Montalē atsauca viņam atmiņā Bluā tornīti un viņa jaunības laimi — un visas viņa saprātīgās apņemšanās vienā mirklī izgaisa.

— Jaunkundz, piedodiet man, — viņš bikli ierunājās, — es ne­vēlējos, man nepavisam nebija tāda nodoma būt nepieklājīgam pret jums.

— Vai jūs gribat ar mani aprunāties? — Montalē vaicāja, smai­dīdama kā iepriekš. — Tad ieiesim kaut kur, jo te mūs var iztrau­cēt.

— Kur?

Viņa nedroši paskatījās pulkstenī, padomāja un paziņoja:

— Iesim pie manis, mums vēl ir vesela stunda laika.

Viņa aizslīdēja viegli kā feja; Rauls sekoja.

Ienākusi istabā, viņa aizslēdza durvis, atdeva mantiļu istabenei un pievērsās Raulam:

— Vai jūs meklējat de Giša kungu?

— Jā, jaunkundz.

— Es palūgšu, lai viņš uznāk pie manis, kad mēs būsim izru­nājušies.

— Pateicos, jaunkundz.

— Jūs uz mani dusmojaties?

Rauls mirkli viņu cieši uzlūkoja, tad nolaida acis un pateica:

— Jā.

— Jūs domājat, ka es piedalījos sazvērestībā, kas jūs noveda pie attiecību pārtraukšanas ar Luīzi?

— Pārtraukšanas… — Rauls rūgti atkārtoja. — Ak jaunkundz, ne­ko nevar pārtraukt, ja nav bijis ne kripatiņas mīlestības.

— Aplam. Luīze jūs mīlēja.

Rauls nodrebēja.

— Tā nebija kaislīga mīlestība, es to zinu, bet viņa tomēr jūs mī­lēja, un jums vajadzēja apprecēt viņu pirms aizbraukšanas uz Angli­ju-

Rauls tik drūmi iesmējās, ka Montalē sarāvās.

— Jums viegli teikt, jaunkundz… Vai tad mēs precam mūsu sirds izredzētās? Acīmredzot jūs aizmirstat, ka jau tolaik karalis gādāja sev mīļāko, par kuru mēs runājam.

— Paklausieties, — jaunā sieviete turpināja, spiezdama Raula aukstās rokas, — jūs pats esat pie visa vainīgs: jūsu vecuma vīrietis nedrīkst atstāt viņas vecuma sievieti vienu.

— Tātad pasaulē vairs nav uzticības, — Rauls nopūtās.

— Nē, vikont, — Montalē mierīgi atbildēja. — Man tomēr jums pieklājīgi jāaizrāda, ka labāk būtu bijis, ja jūs nevis vēsā un filozofiskā mierā dievinātu Luīzi, bet gan pacenstos modināt viņas sirdī mīlestī­bu.

— Es jūs lūdzu, pietiek, jaunkundz. Man šķiet, ka jūs visi piederat citam gadsimtam nekā es. Jūs protat pasmieties un mīļi izsmiet. Tur­pretī es… es mīlēju La…

Rauls nespēja izrunāt šo vārdu.

— Es viņu mīlēju un ticēju viņai; tagad mēs esam norēķinājušies: es vairs neizjūtu pret viņu mīlestību.

— O, vikont! — Montalē viņu pārtrauca, pasniegdama nelielu spogulīti.

— Es zinu, ko jūs gribat teikt, jaunkundz. Es esmu izmainījies, vai ne? Zināt, kāpēc? Mana seja atspoguļo manu dvēseli, un iekšēji es esmu izmainījies tikpat daudz kā ārēji.

— Vai jūs esat nomierinājies? — Montalē dzēlīgi noprasīja.

— Nē, es nekad nenomierināšos.

— Jūs nesapratīs, de Braželona kungs.

— Tas mani nemaz neuztrauc. Pats sevi es saprotu pietiekami la­bi.

— Jūs pat nemēģinājāt parunāt ar Luīzi, vai ne?

— Es! — acīm zibsnījot, jauneklis iekliedzās. — Es! Kā gan jūs vēl neiedomājaties ieteikt, lai es viņu apprecu! Varbūt tagad tam pie­kristu arī karalis!

Sašutumā viņš pieleca kājās.

— Es redzu, ka jūs nemaz neesat atlabis un Luīze ieguvusi vēl vienu ienaidnieku.

— Ienaidnieku?

— Pret favorītēm franču galmā diezcik laipni vis neizturas.

— Vai tad viņai nepietiek ar iemīļotā aizsardzību? Viņa izvēlē­jusies tik augstu stāvošu iemīļoto, ko ienaidniekiem nav viegli pieveikt. Turklāt, — pēc negaidītas pauzes viņš ironiski piebilda, — viņai ir tāda draudzene kā jūs.

— Es? O nē: es vairs nepiederu pie tiem, ko Lavaljēras jaun­kundze pagodina ar savu skatienu, bet…

Šajā „bet" izskanēja draudi, no kuriem Raula sirds sāka sisties stiprāk, jo tas solīja nelaimi viņa mīļotajai, un pie šī daudznozīmīgā „bet" sarunu pārtrauca skaļš troksnis alkovā aiz koka paneļa.

Montalē ieklausījās; Rauls jau bija piecēlies kājās, kad pa slepe­najām durvīm istabā mierīgi ienāca kāda sieviete.

— Princese! — iesaucās Rauls, pazinis karaļa brāļasievu, daiļo Henrieti.

— Ak, es nelaimīgā! — Montalē čukstus sūkstījās, ar novēlošanos mezdamās pretī princesei. — Es kļūdījos par stundu!

Tomēr viņa vēl paguva brīdināt princesi, kura devās tieši pie Raula:

— De Braželona kungs, jūsu augstība.

Princese iekliedzās un atkāpās.

— Jūsu karaliskā augstība, — Montalē moži ierunājās, — jūs bijāt tik laipna un iedomājāties par loteriju…

Princese sāka zaudēt drosmi.

Rauls vēl visu nesaprata, bet nojauta, ka viņš te ir lieks, un stei­dzās aiziet.

Princese jau gatavojās kaut ko teikt, lai pārtrauktu neveiklo situā­ciju, bet te atvērās skapja durvis iepretī alkovam un no skapja sta­rodams iznāca de Gišs.

Princese gandrīz zaudēja samaņu; lai noturētos kājās, viņa at­spiedās pret gultu. Neviens neuzdrošinājās viņu atbalstīt.

Dažas minūtes aizritēja smagā, šausminošā klusumā.

Pirmais to pārtrauca Rauls; viņš devās pie grāfa, kam no uztrau­kuma drebēja ceļgali, un, paņēmis viņu aiz rokas, skaļā balsī ierunā­jās:

— Dārgo grāf, pasakiet viņas augstībai, ka es esmu bezgalīgi ne­laimīgs un tāpēc pelnu viņas piedošanu; sakiet, ka es esmu mīlējis un nodevība, par kuras upuri es kļuvu, liek man šausmās atrauties no jebkuras, pat visnevainīgākās nodevības. Tāpēc, jaunkundz, — viņš uz­smaidīja Montalē, — es nekad nevienam neatklāšu noslēpumu par jū­su tikšanos ar manu draugu de Gišu. Panāciet, lai princese (viņa taču ir tik augstsirdīga un žēlīga) arī piedod jums, ka tikko pārsteidza jūs kopā. Jūs taču abi esat brīvi, tādēļ mīliet viens otru un esiet laimī- gi!

Princesi pārņēma neaptverams izmisums. Neskatoties uz Raula iz­smalcināto taktiskumu, viņai bija ārkārtīgi nepatīkami būt atkarīgai no viņa labvēlības. Tikpat lielu nepatiku princese izjuta pret izeju, ko viņai tik taktiski piedāvāja. Būdama strauja un nervoza, viņa mocoši pārdzīvoja gan vienu, gan otru.