Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Rauls to saprata un vēlreiz nāca viņai palīgā. Viņš noliecās Hen- rietes priekšā un pavisam klusi pateica:

— Jūsu augstība, pēc divām dienām es būšu tālu no Parīzes, bet pēc divām nedēļām tālu no Francijas, un neviens nekad mani vairs neredzēs.

— Jūs aizbraucat? — princese jutās iepriecināta.

— Kopā ar hercogu de Boforu.

— Uz Āfriku? — de Gišs iekliedzās. — Jūs, Raul? Ak, mans draugs, Āfrikā taču mirst!

Visu aizmirsis, viņš neiedomājās, ka šī aizmāršība princesi kom­promitē vēl vairāk nekā viņa parādīšanās Montalē istabā.

De Gišs pārmeta:

— Nepateicīgais, jūs pat neaprunājāties ar mani!

De Gišs apkampa Raulu.

Tobrīd ar Montalē palīdzību princese pazuda, un aiz viņas nozuda ari pati Montalē.

Rauls pārlaida pierei roku un pasmaidīja:

— Es to visu redzēju sapnī!

Pagriezies pret de Gišu, viņš turpināja:

— Draugs, es neko no jums neslēpšu, jo mana sirds jūs izrau­dzījusies: es dodos turp nomirt, un jūsu noslēpums mirs kopā ar mani, kad nebūs pagājis vēl ne gads.

— Raul! Jūs taču esat vīrietis!

— Vai jūs zināt, par ko es domāju, de Giš? Es domāju, ka, gulē­dams kapā, es būšu dzīvāks nekā ši pēdējā mēneša laikā un patlaban. Mēs taču esam kristieši, bet, ja šīs ciešanas vēl turpinātos, es par savu dvēseli nevarētu galvot.

De Gišs gribēja iebilst, bet Rauls viņam neļāva:

— Vairs ne vārda par mani; dārgais draugs, es jums došu pa­domu, un tas ir daudz svarīgāk. Jūs riskējat vairāk nekā es, jo jūs tiekat mīlēts.

— O…

— Man ir ārkārtīgi patīkami, ka varu runāt ar jums tik atklāti. Piesargieties no Montalē.

— Viņa ir labs draugs.

— Viņa bija draudzene… tai… kuru jūs pazīstat, un pazudināja viņu godkāres dēļ.

— Jūs maldāties.

— Un tagad, kad viņa to pazudinājusi, tad grib atņemt vienīgo, kas to attaisno manās acīs — viņas mīlestību.

— Ko jūs gribat teikt?

— To, ka pret karaļa mīļāko briest sazvērestība un tas notiek pie princeses.

— Jūs domājat?

— Es esmu pārliecināts.

— Un Montalē vada šo sazvērestību?

— Varat uzskatīt viņu par vismazāk bīstamo no tiem, kas var kai­tēt… tai otrajai.

— Draugs, paskaidrojiet sīkāk, un, ja es spēšu jūs saprast…

— Divos vārdos: bija laiks, kad princese greizsirdīgi izsekoja ka­rali.

— Es to zinu…

— O, tikai nebaidieties, de Giš, jūs mīl: vai jūtat šo divu vārdu vērtību? Tie nozīmē, ka jūs varat staigāt ar paceltu galvu un mierīgi gulēt naktīs; ka jūs varat pateikties Dievam par katru savas dzīves mirkli! Jūs mīl — tas nozīmē, ka varat atļauties uzklausīt visu, pilnīgi visu, pat drauga padomu, kurš grib pasargāt jūsu laimi. Jūs mīl, de Giš, jūs mīl! Jums nevajadzēs iepazīt drausmīgas naktis, bezgalīgas naktis, kādas sausām acīm un saplosītu sirdi aizvada nāvei nolemtie nelaimīgie. Jūsu laiks būs ilgs, ja rīkosieties kā skopulis, kurš neat­laidīgi pamazām krāj briljantus un zeltu. Jūs mīl! Atļaujiet man kā draugam jums ieteikt, kā rīkoties, lai jūs mīlētu vienmēr.

De Gišs kādu brīdi cieši skatījās uz nelaimīgo jaunekli, kas bija pa pusei neprātīgs savā izmisumā. Viņa sirdī ietrīsējās kaut kas līdzīgs kaunam par savu laimi.

Rauls palēnām savaldījās; drudžaino uzbudinājumu viņa balsī un sejā nomainīja pierastais bczkaislīgums.

— Liks ciest tai, kuras vārdu es vairs nespēju izteikt, — viņš sa­cīja. — Apsoliet man, ka jūs ne tikai tam nepalīdzēsiet, bet aizsar­gāsiet viņu tāpat, kā to darītu es.

— Zvēru, — de Gišs apsolīja.

— Un tajā dienā, kad jūs viņai būsiet izdarījis kādu svarīgu pakal­pojumu un viņa pateiksies jums, apsoliet man, ka tad jūs viņai pa­teiksiet: JKundze, es darīju jums labu pēc de Braželona kunga lūgu­ma, kam jūs atnesāt tik daudz ļauna."

— Zvēru! — nočukstēja de Gišs, kuru bija aizkustinājuši Raula vārdi.

— Tas arī ir viss. Palieciet sveiks. Rīt vai parit es aizceļoju uz Tulonu. Ja jums ir dažas brīvas stundas, dāvājiet tās man.

— Viss mans laiks pieder jums!

— Pateicos.

— Ko jūs tagad gribat darīt?

— Es došos pie Planšē, jo mēs, grāfs un es, ceram tur sastapt ševaljē d'Artanjanu. Pirms aizbraukšanas es viņu gribu vēl apskaut.

Viņš ir godavīrs un mīlēja mani. Palieciet sveiks, dārgais draugs. Jūs droši vien gaida. Kad gribēsiet mani redzēt, jūs mani atradīsiet pie grāfa. Ardievu!

Jaunekļi saskūpstījās. Katrs, kas viņus tobrīd redzētu, noteikti sa­cītu, rādīdams uz Raulu:

— Tas tik ir laimīgs cilvēks.

Raula prombūtnes laikā, kurš, kā jau lasītājam zināms, pabija Luk- semburgas pili, Atoss devās pie Planšē, cerēdams uzzināt kaut ko par d'Artanjanu.

Ieradies Lombarda ielā, grāfs atrada Planšē veikaliņu lielā nekār­tībā, bet ne jau dzīvās tirgošanās dēļ, jo tāda nenotika, un arī ne preču pieveduma dēļ, jo tāda arī nebija.

Planšē nesēdēja kā parasti uz saviem maisiem un mučelēm. Nepa­visam ne. Viens no pārdevējiem ar spalvu aiz auss un otrs ar piezīm­ju grāmatiņu rokā noņēmās ar bezgalīgiem ciparu stabiņiem, bet tre­šais pa to laiku cītīgi skaitīja un svēra.

Ritēja preču uzskaite. Atoss, kurš galīgi neko nesaprata no tirdz­niecības, sajutās neveikli gan tāpēc, ka viņam ceļu aizšķērsoja dažādi materiālas dabas šķēršļi, gan tāpēc, ka viņu biedēja darbojošos per­sonu dižmanīgums.

Viņš redzēja, kā vairākus pircējus aizsūta prom ar tukšām rokām, un nodomāja, ka viņš, kurš neko nedomā pirkt, vēl pamatotāk var izrādīties te nevēlams. Ar zināmām šaubām Atoss pieklājīgi apvaicājās vienam no pārdevējiem, kur viņš varētu sastapt Planšē kungu.

Viņam diezgan nevērīgi atbildēja, ka Planšē beidz kravāt mantas.

Šie vārdi lika Atosam kļūt uzmanīgam.

— Ko tas nozīmē „beidz kravāt mantas"? — viņš brīnījās. — Vai tad Planšē kungs kaut kur brauc?

— Jā, kungs, viņš drīz aizbrauc.

— Tādā gadījumā esiet tik laipni, kungi, un pasakiet, ka grāfs de Lafērs gribētu ar viņu satikties.

Izdzirdis šo vārdu, viens no pārdevējiem pameta savu nodarbo­šanos un aizgāja pēc Planšē, jo bija dzirdējis šo vārdu te izrunājam ar īpašu cieņu.

Tas bija tieši tobrīd, kad Rauls pēc smagās scēnas Montalē istabā un sarunas ar de Gišu piejāja pie cienījamā tirgoņa veikaliņa durvīm.

Uzzinājis no pārdevēja, kas viņu meklē, Planšē pameta darbu un izskrēja pretī Atosam.

— Grāfa kungs, ak, kāds prieks! Kāda laimīga zvaigzne jūs atve­dusi pie manis?

— Mīļo Planšē, — Atoss teica, paspiezdams Raula roku, kurš to­brīd atradās viņam blakus un kura bēdīgo seju viņš uzreiz pamanīja, — mēs ieradāmies, lai no jums uzzinātu… Bet no kādiem darbiem es jūs atrāvu! Jūs esat viscaur balts kā dzirnavnieks. Kur jūs tā nosmērē­jāties?

— Ak, uzmanieties, kungs, nenāciet man tuvāk, pirms neesmu kārtīgi nopurinājies.

— Kāpēc?

— Tas, ko jūs redzat man rokās, ir arsēns. Es pārbaudu arsēna krājumus pret žurkām.

— O, tādā vietā kā jūsu veikals žurkas sagādā ne mazums rūp­ju.

— Es nerūpējos par šo vietu, grāfa kungs.

— Ko jūs gribat teikt?

— Jūs taču redzējāt, grāf: notiek manu preču uzskaite.

— Vai jūs pametat tirdzniecību?

— Nu ja, es pārdodu veikalu vienam no saviem pārdevējiem.