Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Atoss pašūpoja galvu un tālāk gāja viens.

D'Artanjans pagriezās atpakaļ un, izspraucies cauri krūmājam, pa­stiepa Raulam roku.

— Vai jums nevajag ar mani aprunāties? — viņš jautāja vikon­tam.

— Es gribu lūgt jums kādu pakalpojumu.

— Lūdziet.

— Vai jūs atgriezīsieties Francijā?

— Es vismaz tā ceru.

— Vai man vajadzētu rakstīt Lavaljēras jaunkundzei?

— Nē, nevajag.

— Bet man tik daudz gribētos viņai pateikt!

— Aizbrauciet un pasakiet to viņai!

— Nekad!

— Kāpēc jūs domājat, ka vēstule būs iedarbīgāka nekā jūsu vār­di?

— Jums taisnība.

— Viņu pārpilda mīlestība pret karali, — d'Artanjans asi notei­ca, — un viņa ir godīga meitene.

Rauls sarāvās.

— Bet jūs, ko pametusi, viņa mīl varbūt pat vēl vairāk nekā karali, bet citādi.

— D'Artanjan, vai jūs esat pārliecināts, ka viņa mīl karali?

— Dievina. Viņas sirds nav pieejama nekādām citām jūtām, bet, ja jūs atrastos tuvumā, tad būtu viņas labākais draugs.

— Ak! — Rauls kaislīgi nopūtās, gatavs atzīt skumjo cerību.

— Vai jūs to vēlaties?

— Tā būtu gļēvulība.

— Tas tik ir muļķīgs vārds un iedveš man šaubas par jūsu prāta spējām, mīļo Raul. Nekad nevar būt gļēvulība pakļauties par jums augstākam spēkam! Ja sirds jums saka: „Ej turp vai mirsti," — tad ejiet, Raul. Vai Luīze bija gļēva, vai drosmīga, kad, mīlēdama jūs, to­mēr deva priekšroku karalim, jo viņas sirds to valdonīgi prasīja? Nē, viņa bija drosmīgākā sieviete pasaulē. Rīkojieties tāpat kā viņa un klausiet tikai pats sevi. Zināt, Raul, es esmu pārliecināts, ka, paska­tījies uz viņu tuvumā ar greizsirdības pilnām acīm, jūs savu mīlestību aizmirsīsiet.

— Jūs mani pārliecinājāt, dārgo d'Artanjan…

— Aizbraukt paskatīties uz viņu?

— Nē, aizbraukt, lai vairs nekad viņu neredzētu. Es gribu viņu mīlēt mūžīgi.

— Taisnību sakot, tādu secinājumu nu gan es negaidīju.

— Paklau, draugs, jūs aiziesiet pie viņas un atdosiet šo vēstuli, kura gan viņai, gan jums paskaidros, kas notiek manā sirdī. Izlasiet vēstuli, es to uzrakstīju pagājušajā naktī. Kaut kas manai sirdij teica, ka mēs šodien sastapsimies.

Viņš pasniedza d'Artanjanam vēstuli, un tas lasīja:

„Kundze, jūs neesat vainīga, ka nemīlat mani. Jūs var vainot tikai par to, ka ļāvāt man noticēt jūsu mīlestībai. Šie maldi man maksās dzīvību.

Es piedodu jums jūsu vainu, bet nepiedodu sev maldus. Runā, ka laimīgie mīlētāji esot kurli pret agrāk mīlēto un pēc tam atraidīto vaidiem. Jums diez vai tas ir iespējams, jo jūs mani neesat mīlējusi, bet, ja arī izjutāt kaut ko, tad to pavadīja šaubas un dvēseles nemiers.

Esmu pārliecināts — ja es censtos pārvērst mūsu draudzību mīlestībā, jūs piekāptos aiz bailēm mani nogalināt vai sagraut cieņu, kuru es pret jums jutu. Es miršu ar prieku, zinādams, ka jūs esat brīva un laimīga.

Jūs vēl iemīlēsiet mani pa īstam, kad vairs nebūs jābaidās no mana skatiena vai pārmetumiem. Jūs mani mīlēsiet, jo, lai cik aizrautīga arī nebūtu jūsu pašreizējā mīlestība, Dievs mani nav radījis zemāku par jūsu izredzēto, bet mana padevība, upuris un skumjais gals nostādīs mani jūsu acīs augstāk par viņu.

Manas sirds naivā uzticība lika tai zaudēt dārgumu, kas man piederēja. Daudzi sacījuši, ka jūs mani pietiekoši mīlējāt, lai iemīlētu nedalīti. Šī doma kliedē aizvainojuma rūgtumu un liek uzskatīt pašam sevi par vienīgo vainīgo.

Pieņemiet no manis šo pēdējo atvadu sveicienu un svētiet, jo esmu paslēpies tai nesasniedzamajā vietā, kur izgaist naids un paliek tikai mīlestība.

Ardievu, kundze. Ja jūsu laimi vajadzētu pirkt par manām asinīm, es atdotu tās visas. Es taču tās ziedoju savām ciešanām!

Rauls, vikonts dc Braželons "

— Vēstule ir labi uzrakstīta, — kapteinis noteica, — tomēr kaut kas man tajā nepatīk.

— Pasakiet, kas tad! — Rauls iesaucās.

— Tā runā par visu, bet tikai ne par to, kas kā nāvējoša inde plūst no jūsu acīm un sirds; nestāsta par neprātīgo mīlestību, kas jo­projām deg jūsu sirdī.

Rauls nobālis apklusa.

— Kāpēc gan jums vienkārši neuzrakstīt:

„Kundze!

Tā vietā, lai nolādētu, es jūs mīlu un mirstu."

— Tā ir taisnība, — Rauls atteica ar drūmu smaidu.

Saplēsis vēstuli, ko bija paņēmis no d'Artanjana, viņš uz piezīmju grāmatiņas lapas uzrakstīja:

„Lai vēlreiz gutu laimi atzīties, ka mīlu jus, es mazdūšīgi rakstu jums un, lai sodītu sevi par šo mazdūšību, es eju nāvē."

Viņš parakstījās un vaicāja d'Artanjanam:

— Kaptein, jūs atdosiet viņai šo lapiņu, vai ne?

— Kad?

— Tai dienā, kad varēsiet uzrakstīt datumu zem šīm rindiņām, — Braželons sacīja, norādīdams uz pēdējo vārdu pirms paraksta.

Tad viņš strauji devās pie Atosa, kurš lēniem soļiem tuvojās.

Kad viņi atgriezās, sacēlās viļņi, un Vidusjūrai raksturīgajā strau­jumā vieglā viļņošanās pārvērtās īstā vētrā.

Viņu uzmanību piesaistīja kāds nenoteiktas formas melns priekš­mets, ko varēja pamanīt krastā.

— Vai tā ir laiva? — Atoss gudroja.

— Nē, nedomāju vis, — d'Artanjans atteica.

— Piedodiet, — Rauls viņus pārtrauca, — tā tomēr ir laiva, kas steidzas nokļūt ostā.

— Tur līcī patiešām var saskatīt laivu, un tā pareizi dara, ka mek­lē šeit patvērumu, bet tas, ko rādīja Atoss… tur smiltīs… sadauzīts…

— Jā, jā, redzu.

— Tā ir kariete, ko es izmetu jūrā, kad kopā ar savu gūstekni izkāpu krastā.

— Atļaujiet dot jums padomu, d'Artanjan, — Atoss sacīja, — sa­dedziniet karieti, lai no tās nepaliek nekādas pēdas. Citādi Antibas zvejnieki, kas nosprieda, ka viņiem bijusi darīšana ar sātanu, sāks vēl domāt, ka jūsu gūsteknis tomēr bijis tikai cilvēks.

— Jūsu padoms ir slavējams, un šonakt pat likšu to izdarīt jeb, pareizāk sakot, nodarbošos ar to pats. Iesim tomēr zem jumta, jo sākas lietus un zibeņo visai drausmīgi.

Iedami pa valni, lai paslēptos galerijā, no kuras d'Artanjanam bi­ja atslēga, viņi ieraudzīja Senmaru, kurš soļoja uz gūstekņa kameru. D'Artanjans deva zīmi, un draugi veikli paslēpās aiz kāpņu pagrie­ziena.

— Kas te notiek? — Atoss jautāja.

— Tūlīt redzēsiet. Skatieties. Gūsteknis atgriežas no kapelas.

Violetajā negaisa debesu mijkrēslī, ko apspīdēja sarkanas zibens šautras, viņi ieraudzīja, ka kādus sešus soļus aiz gubernatora lēni iet viscaur melnā tērpts cilvēks.

Viņa galvu slēpa bruņu cepure, seju sedza melns tērauda sejsegs. Uz tā pulētās virsmas debesu ugunis meta sārtus atspīdumus, tie uz- mirdzēja un nozuda, tā ka likās — nelaimīgais lāstu vietā raida niknus skatienus.

Galerijas vidū gūsteknis uz mirkli apstājās; viņš vēroja tālo hori­zontu, ieelpoja vētras aromātu un kāri dzēra silto lietus ūdeni. Pēkš­ņi no viņa krūtīm izlauzās spēcīga nopūta, kas drīzāk atgādināja el­sas.

— Nāciet, kungs, — Senmars pavēlēja, jo viņš sāka uztraukties, ka gūsteknis pārāk ilgi skatās pāri cietokšņa mūriem, — nāciet ta­ču!

— Sauciet viņu par monsenjoru! — grāfs de Lafērs no sava kakta uzkliedza Senmaram tik baigā un reizē svinīgā balsī, ka gubernators nodrebēja. Atoss kā vienmēr pieprasīja ievērot cieņu pret kritušu diže­numu.

Gūsteknis pagriezās.

— Kas to teica? — Senmars jautāja.