Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nesolu jums, ka vienmēr būšu priecīgs, bet varat būt pārlie­cināts, ka nepaies neviena stunda, kad es jūs neatcerētos, zvēru, ne­viena stunda, kamēr vien būšu dzīvs.

Atoss vairs nespēja valdīties. Ar abām rokām viņš apskāva dēlu un no visa spēka piespieda sev klāt.

Mēness gaisma jau pārgāja pirmsausmas dūmakā, un pie horizonta parādījās zeltīta maliņa, liecinādama par dienas tuvošanos.

Atoss uzmeta Raulam uz pleciem savu apmetni un pavadīja viņu uz lielam skudrupūznim līdzīgo pilsētu, pa kuru jau šaudījās nesēji ar savām nastām plecos.

Piekalnē, ko Atoss un Rauls bija tikko pametuši, viņi pamanīja tumšu ēnu, kura te tuvojās viņiem, te attālinājās, it kā baidītos, ka tiks pamanīta. Tas bija uzticamais Grimo, kas bija sācis raizēties par saviem kungiem un tādēļ sekoja tiem, gaidīdams, kad viņi griezīsies atpakaļ.

— Ā, mīļais Grimo, — Rauls iesaucās, — kāpēc tu esi šeit? Vai tu atnāci pateikt, ka laiks doties ceļā?

— Viens pats? — Grimo norādīja Atosam uz Raulu ar tik atklātu pārmetumu, ka varēja nojaust, cik ļoti vecais jūtas satraukts.

— Tev taisnība! — grāfs piekrita. — Nē, Rauls neaizbrauks viens un nebūs svešumā vientuļš un bez drauga, kurš varētu viņu mierināt un atgādināt visu, ko viņš kādreiz mīlējis.

— Es? — Grimo jautāja.

— Tu? Jā, jā! — iesaucās Rauls, ko bija aizkustinājusi šī uzticī­ba.

— Ak vai, — Atoss nopūtās, — tu jau esi vecs, mans labais Gri­mo.

— Jo labāk, — Grimo balss pauda viņa jūtu dziļumu un taktu.

— Kā es redzu, tad iekāpšana kuģos jau sākusies, bet tu neesi gatavs, — Rauls aizrādīja.

— Gatavs! — Grimo atbildēja, parādīdams kopā ar sava jaunā kunga atslēgām arī atslēgas no savām lādēm.

— Tu nevari atstāt grāfu, — jauneklis vēl mēģināja iebilst. — Tu taču nekad agrāk neesi no viņa šķīries?

Grimo satumsušais skatiens apstājās pie Atosa, it kā salīdzinādams abus saimniekus.

Grāfs klusēja.

— Grāfs vēlas, lai es dodos kopā ar jums, — Grimo sacīja.

— Jā, — Atoss apstiprināja ar galvas mājienu.

Tobrīd atskanēja bungu rīboņa un jautri iedziedājās taures. No pilsētas sāka soļot pulki, kas gatavojās piedalīties ekspedīcijā. Pavisam to bija pieci, katrā pa četrdesmit rotām.

Pa priekšu soļoja karaļa pulks, ko varēja pazīt pēc baltajiem mun­dieriem ar ziliem atlokiem. Rotu karogi bija sadalīti četrās violetās un dzeltenās daļās, uz kurām ar zeltītiem diegiem bija izšūtas lilijas, bet pāri visam plandīja baltais pulka karogs ar krustu, ko veidoja heral- diskās lilijas.

Abās malās soļoja musketieri ar saviem šauteņu atbalstiem, ko viņi turēja rokās kā lielas kaķenes, un musketēm plecos, bet vidū jautri gāja pīķneši ar četrpadsmit pēdu garajiem pīķiem. Viņi devās uz lai­vām, kam pa rotām vajadzēja viņus pārvest uz kuģiem.

Karaļa pulkam sekoja pikardiešu, Navarras un normandiešu pulki kopā ar jūras gvardes ekipāžu.

Hercogs de Bofors zināja, ko izvēlēties priekšāstāvošajai aizjūras ekspedīcijai. Viņš pats kopā ar savu štābu noslēdza gājienu.

Pirms hercogs nokļūs līdz ostai, paies vēl krietna stunda.

Rauls kopā ar Atosu lēni devās uz krastu, lai ieņemtu savu vietu, kad hercogs sasniegs viņus.

Rosīgs kā jauneklis Grimo izrīkoja Raula mantu nogādāšanu uz kuģa.

Atoss gāja zem rokas ar dēlu, no kura drīz vien būs jāšķiras, un bija iegrimis skumjās domās, par spīti apdullinošajam troksnim un kņadai visapkārt.

Te pie viņiem pienāca viens no hercoga virsniekiem un paziņoja, ka hercogs izteicis vēlēšanos redzēt Raulu savā tuvumā.

— Esiet tik laipns, kungs, un pasakiet hercogam, ka es lūdzu vēl pēdējo stundu sev, — jauneklis iebilda, — es gribētu pavadīt šo laiku kopā ar grāfu.

— Nē, nē, — Atoss viņu pārtrauca, — adjutants nedrīkst pamest savu ģenerāli. Kungs, lūdzu pasakiet hercogam, ka vikonts nekavējoties ieradīsies pie viņa gaišības.

Virsnieks aizskrēja, cenzdamies panākt hercogu.

— Vai nu mēs šķiramies te vai tur, tik un tā tas ir neizbēgami, — grāfs noteica.

Viņš rūpīgi pārlaida roku Raula apģērbam un pie viena noglāstīja dēla galvu.

— Raul, — viņš ieteicās, — jums vajadzīga nauda; hercogam pa­tīk dzīvot ar vērienu. Turklāt es esmu pārliecināts, ka arī jums pašam gribēsies pirkt ieročus un zirgus, kuri tur ir ļoti dārgi. Tā kā jūs nekal­pojat ne karalim, ne hercogam un esat atkarīgs tikai no sevis paša, tad nedrīkstat rēķināties ar algu vai cerēt uz hercoga de Bofora de­vīgumu. Es gribu, lai Džidželli jums nekā netrūktu. Te ir divsimt pisto­ļu. Ja gribat mani iepriecināt, tad iztērējiet tos.

Rauls paspieda tēva roku.

Ielas pagriezienā viņi ieraudzīja hercogu de Boforu jāšus uz lie­liska balta zirga; atbildot uz dāmu sveicieniem, zirgs klanījās ar nepa­rastu grāciju.

Hercogs pasauca Raulu un paspieda grāfa roku. Viņš tik laipni sarunājās ar viņu, un saruna bija tik ilgstoša, ka nelaimīgā tēva sirds nedaudz nomierinājās.

Tomēr abiem — gan tēvam, gan dēlam — šķita, ka viņi iet krusta ceļu, kura galā gaida mocības. Pienāca vissmagākais brīdis: atstādami krastu, kareivji un matroži atvadījās no ģimenēm un draugiem; pē­dējais brīdis, kad par spīti skaidrajām debesīm, karstajai saulei un svaigās jūras elpas pilnajam gaisam, par spīti jaunajām asinīm, kas strāvo dzīslās, viss liekas tumšs un drūms, viss nomāc un liek šaubīties pat par Dievu, kaut arī tas viss ir Viņa dāvāts.

Tajos laikos admirālis ar savu svītu uzkāpa uz kuģa pēdējais, un tikai pēc tam, kad viņš parādījās uz flagmaņkuģa klāja, atskanēja va­rens lielgabala šāviens.

Aizmirsis gan admirāli, gan floti, gan savu stipra cilvēka godu, Atoss izstiepa rokas un drudžaini piekļāva sev dēlu.

— Pavadiet mūs uz kuģi, — ieteicās aizkustinātais hercogs. — Tā jūs iegūsiet vēl krietnu pusstundu.

— Nē, — Atoss noraidīja. — Es jau esmu atvadījies un negribu to darīt otrreiz.

— Tad tikai ātrāk kāpiet laivā, vikont, — hercogs piebilda, vēlē­damies palīdzēt abiem izvairīties no atvadu asarām; skatīdamies uz viņiem, de Bofors juta, ka sirds sažņaudzas līdzjūtībā.

Tikpat maigi kā tēvs un tikpat spēcīgi kā Portoss viņš aizvilka Raulu sev līdz un iesēdināja laivā, un pēc viņa mājiena laivinieki tūlīt pat ķērās pie airiem.

Izjaukdams ceremoniju, hercogs pieskrēja pie laivas borta un at­grūda to no piestātnes.

— Palieciet sveiks! — Rauls iesaucās.

Atoss atbildēja tikai ar rokas mājienu. Pēkšņi viņš sajuta kaut ko siltu uz savas rokas: Grimo to bija godbijīgi noskūpstījis, tas bija pade­vīgā kalpa pēdējais atvadu sveiciens.

Noskūpstījis kunga roku, Grimo no piestātnes pakāpieniem ieleca laivā, ko vilka divpadsmit airu kuģītis.

Atoss apsēdas uz mola, izmocīts un juzdamies apdullināts un visu pamests. Katrs nākamais mirklis izdzēsa viņa acīm kādu vaibstu un krāsu dēla bālajā un tik dārgajā sejā. Jūra pamazām attālināja gan laivas, gan sejas tā, ka cilvēki pārvērtās sīkos punktiņos, bet mīlestība kļuva par atmiņām.

Atoss redzēja, kā Rauls uzkāpj pa admirāļa kuģa trapu un atspie­žas pret bortu, nostādamies tā, lai tēvs varētu viņu saskatīt.

Kaut gan nodārdēja lielgabala šāviens un kuģiem pārvēlās ilgstoša atbalss, kurai atbildēja saucieni krastā, kaut gan lielgabalu dārdoņai vajadzēja apdullināt tēva ausis, bet šāvienu dūmiem aizklāt dārgo stā­vu, ar kuru saistījās visas viņa domas, tomēr Atoss līdz pēdējai minūtei skaidri redzēja Raulu, viņa acīm tikai daudz vēlāk kā visiem pārējiem pakāpeniski izgaisa varenie kuģi ar piepūstām baltām burām, kuriem sākumā bija skaidri iezīmētas līnijas, tad jau blāvākas, pēc tam pa­visam gaišas, līdz kļuva nesaredzamas.