Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūs taču būsiet dzirdējis par kādu noslēpumu?

— Noslēpumu?

— Varat saukt kā gribat to, par ko es runāju. īsi sakot, karaliene māte necieš visus, kas tā vai citādi piedalījušies šī noslēpuma atklā­šanā, un, kā liekas, Fukē kungs pieder pie tiem.

— Tad jau var cerēt uz karalienes Annas atbalstu?

— Es nāku tieši no viņas majestātes, un viņa pati man to ap­galvoja.

— Ļoti labi, kundze.

— Ir vēl kaut kas, ko es varētu jums paziņot; vai jūs pazīstat cilvēku, kas bija Fukē kunga labākais draugs; es runāju par d'Erblē kungu? Ja nemaldos, viņš ir bīskaps.

— Vannas bīskaps.

— Tad lūk, d'Erblē kungu, kurš arī zināja šo noslēpumu, kara­liene māte liek nesaudzīgi vajāt. Tik nesaudzīgi, ka nāves gadījumā jāatnes viņa galva, lai iegūtu pilnīgu pārliecību, ka šis cilvēks vairs neko nepateiks.

— Vai tā ir karalienes mātes vēlēšanās?

— Pavēle.

10-A.Dimā

— Nu, tad meklēsim d'Erblē kungu.

— O, mēs zinām, kur viņš ir — Belilā pie Fukē kunga.

— Tad viņu notvers.

— Nedomājiet, ka tas ir tik vienkārši, — hercogiene izsmējīgi no­teica, — un tik viegli nemētājieties ar solījumiem.

— Kāpēc, kundze?

— Tāpēc, ka d'Erblē kungs nav no tiem, ko var noķert, kad vien iegribas.

— Tātad viņš ir dumpinieks.

— Ak, Kolbēra kungs, mēs visu mūžu esam bijuši dumpinieki, bet, kā redzat, mūs neviens netvarsta; vēl vairāk — mēs esam tie, kas ķer citus.

Kolbērs apveltīja veco hercogieni ar vienu no saviem neaprakstāmi Jaunajiem skatiem un ne bez diženuma stingri noteica:

— Tie laiki pagājuši, kad pavalstnieki izcīnīja sev hercogistes, ka­rojot ar Francijas karali. Ja d'Erblē kungs ir sazvērnieks, viņš beigs savu dzīvi uz ešafota. Mums vienalga, vai tas viņa ienaidniekiem ies pie sirds vai ne.

Hercogiene uz mirkli kļuva domīga, izdzirdusi no Kolbēra mutes vārdu „mums". Viņa noprata, ka tagad nāksies rēķināties ar šī cilvēka vārdiem.

Šoreiz Kolbērs bija iekarojis pārsvaru; vēlēdamies to saglabāt, viņš apjautājās:

— Kundze, vai jūs griežaties pie manis ar lūgumu arestēt d'Erblē kungu?

— Es? Es jums neko nelūdzu.

— Tā jau domāju. Ja es esmu kļūdījies, ļausim, lai viss iet savu gaitu. Karalis vēl neko nav teicis. Starp citu, šis bīskaps nav nekāds svarīgais putns! Karalim nav nekāda daļa par viņu! Nē, es ar tādiem sīkumiem nenodarbošos.

Hercogienes naids izpaudās atklāti.

— Sievietēm viņš ir svarīgs putns, — viņa noteica, — bet kara­liene māte ir sieviete. Ja viņa vēlas, lai d'Erblē kungu arestē, tad viņai ir savi iemesli. Turklāt d'Erblē kungs ir tuvs draugs cilvēkam, kas visai drīz kritīs nežēlastībā, vai ne?

— O, tam nav nekādas nozīmes! Viņu saudzēs, ja vien viņš nav karaļa ienaidnieks. Vai jums tas nav pa prātam? Varbūt… jūs labāk redzētu viņu cietumā, teiksim, Bastīlijā?

— Man šķiet, ka noslēpums drošāk tiktu aprakts Bastīlijās mūros nekā aiz Belilas nocietinājumiem.

— Es parunāšu ar karali, un viņš dos man savus norādījumus.

— Kungs, pa to laiku, kamēr jūs gaidīsiet norādījumus, Vannas bīskaps aizbēgs. Vismaz es viņa vietā darītu tieši tā.

— Aizbēgs? Kur tad? Ja Francijai arī nepieder visa Eiropa, tad vismaz tā pakļaujas mūsu gribai.

— Viņš vienmēr pratīs atrast patvērumu. Var redzēt, ka nezināt, ar ko jums ir darīšana. Jūs nepazīstat d'Erblē kungu, tāpat kā nepa­zināt Aramisu. Tas ir viens no četriem musketieriem, kas nelaiķa ka­raļa laikā lika drebēt kardinālam Rišeljē un reģenta laikos sagādāja monsenjoram Mazarīni daudz nepatikšanu.

— Un tomēr, kā viņš to paveiks, ja viņam nav savas paša karaļ­valsts?

— Viņam tāda ir.

— D'Erblē kungam ir sava karaļvalsts?

— Kungs, es vēlreiz jums atkārtoju — ja viņam vajadzēs karaļ­valsti, tad viņam tāda jau ir vai arī būs.

— Tā kā jums ir tik svarīgi, lai šis dumpinieks neaizbēgtu, es jums apliecinu, ka tas nenotiks.

— Kolbēra kungs, Belila ir nocietināta, un to paveicis viņš.

— Pat ja viņš pats aizstāvēs Belilu, tā tomēr nav nepieejama, un, ja Vannas bīskaps nocietinājies Belilā, nu, tad mēs aplenksim salu, kundze, un notversim bīskapu.

— Kungs, varat būt pārliecināts, ka jūsu gatavību izpildīt kara­lienes mātes vēlmes viņas majestāte pratīs novērtēt, un jūs tiksiet atal­gots pēc nopelniem. Ko lai es pavēstu karalienei par jūsu plāniem attiecībā uz šo cilvēku?

— Variet sacīt, ka, tikko viņš būs mūsu rokās, viņu ieslodzīs cie­tumā un viņam zināmais noslēpums nekad no turienes neiznāks.

— Lieliski, Kolbēra kungs, tagad mēs varam teikt, ka kopš šī brīža mums ir nesaraujama savienība un es pilnībā esmu jūsu rīcībā.

— Kundze, tas esmu es, kas gatavs pakalpot jums it visā, ko vien vajadzēs. Ševaļjē d'Erblē ir spāņu spiegs, vai ne?

— Viņš ir kaut kas vairāk.

— Slepens sūtnis?

— Augstāk…

— Pagaidiet… Karalis Filips III ir visai dievbijīgs. Viņš… viņš ir Filipa III biktstēvs?

— Vēl augstāk.

— Velns parāvis! — Kolbērs iekliedzās, tiktāl aizmirsies, ka atļā­vās lādēties augstu stāvošas dāmas, karalienes mātes senas draudzenes, pašas hercogienes de Ševrēzas klātbūtnē. — Kas tad viņš ir — jezuītu ordeņa ģenerālis, vai?

— Man šķiet, ka jūs esat uzminējis, — hercogiene atbildēja.

— A, kundze, tas nozīmē, ka šis cilvēks pazudinās mūs visus, ja mēs to neizdarīsim. Mums jāpasteidzas.

— Es domāju tāpat, kungs, tikai neuzdrošinājos izteikt visu līdz. galam.

— Mums vēl ir paveicies, ka viņš vērsa uzbrukumu pret troni, nevis pret mums, grēciniekiem.

— Iegaumējiet labi, Kolbēra kungs: d'Erblē kungs nekad nezaudē dūšu, un, ja viņam gadījusies neveiksme, viņš neliksies mierā, kamēr nebūs panācis savu. Ja viņš palaida garām iespēju radīt sev pakļāvīgu karali, tad agri vai vēlu viņš radīs citu, un varat būt pārliecināts, ka šī karaļa pirmais ministrs jūs nebūsiet.

Kolbērs draudoši sarauca uzacis.

— Kundze, es domāju, ka cietums to atrisinās, un pie tam tādā veidā, kas mūs abus pilnīgi apmierinās.

Par atbildi uz šiem vārdiem Ševrēzas kundze tikai pasmīnēja.

— Ja tikai jūs zinātu, cik reizes Aramiss iznācis no cietuma, — viņa nopūtās.

— Šoreiz mēs izdarīsim tā, ka viņš no turienes vairs neiznāks.

— Jūs laikam esat aizmirsis, ko es jums tikko teicu? Jūs jau aiz­mirsāt, ka Aramiss ir viens no četriem neuzvaramajiem, no kuriem baidījās pats Rišeljē? Turklāt tais laikos četriem musketieriem trūka visa tā, kas viņiem ir tagad — viņiem nebija ne naudas, ne pieredzes.

Kolbērs iekoda lūpā un klusi ieteicās:

— Nu, tad mēs atteiksimies no cietuma. Atradīsim tādu vietu, no kuras nespēs izkjūt pat šis neuzvaramais.

— Lai jums labi veicas, dārgais sabiedrotais! — hercogiene at­teica. — Jau ir vēls; vai mums nav laiks atgriezties?

— Es darītu to mīļuprāt, jo man vēl jāsapošas ceļojumam kopā ar viņa majestāti karali.

— Uz Parīzi! — hercogiene uzsauca kučierim.

Kariete pagriezās uz Senantuānas priekšpilsētu. Tā šīs pastaigas laikā tika noslēgta savienība, kas nolēma nāvei Fukē pēdējo draugu, Belilas nocietinājumu pēdējo aizstāvi, kādreizējo Marī Mišonas draugu un hercogienes jauniegūto ienaidnieku.