Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas ir Kolbērs!

— Kolbērs? — Fukē atkārtoja. — Dīvaini! Nē, tas nav iespē­jams!

— Es apgalvoju, ka tas ir tieši viņš un neviens cits; viņš arī pa­manīja mani un nozuda priekšgala nojumē. Varbūt viņu sūtījis karalis atvest mums pavēli atgriezties atpakaļ.

— Tad viņš peldētu tuvāk, nevis stāvētu uz vietas. Kas viņam vaja­dzīgs?

— Droši vien viņš mūs izseko.

— Man nepatīk mīklas! — Fukē iesaucās. — Peldēsim viņam

klāt!

— Nedariet tā, monsenjor, es jūs lūdzu, neapstājieties; viņa ga­bara ir pilna ar apbruņotiem cilvēkiem.

— Vai jūs patiešām domājat, ka viņš mani arestēs? Kāpēc tad viņš to nedara?

— Monsenjor, es domāju, ka nav jūsu cienīgi pašam iet pretī kaut kam, pat ja tā būtu jūsu bojāeja.

— Vai lai paciešu, ka man seko kā noziedzniekam?

— Nekas neliecina, ka jums seko; mazliet pacietības, monsenjor.

— Ko tad lai darām?

— Vairs neapstāsimies; jūs tik ātri dodaties uz priekšu vienīgi tā­pēc, ka vēlaties ātrāk izpildīt karaļa pavēli. Vajadzēs airēt cītīgāk. Drīz viss kļūs skaidrs.

— Tiesa gan. Lai viņi turpina stāvēt, braucam! Sāciet!

Pēc saimnieka mājiena airētāji atkal ķērās pie airiem: atpūtušos cilvēku kopīgiem spēkiem dzītais kuģis ātri aiztraucās pa upi. Fukē gabara vēl nepaguva attālināties ne simt soļu, kad otrs, divpadsmitairu kuģis, arī sāka kustēties. Šī sacensība turpinājās visu dienu; attālums starp kuģiem ne palielinājās, ne samazinājās.

Pievakarē Fukē nolēma izzināt sava vajātāja nodomus. Viņš pa­vēlēja airētājiem stūrēt uz krastu, it kā gribētu tur izkāpt; Kolbēra gabara atkārtoja viņu manevru un ari šķērsām straumei devās uz to pašu krastu.

Gadījās tā, ka vietā, kur Fukē it kā gribēja izkāpt, Lanžē pils zirgu puisis veda pa ziedošo piekrastes pļaviņu trīs zirgus. Droši vien divpadsmitairu gabaras ļaudis nodomāja, ka zirgi sagatavoti bēgšanai un Fukē dodas pie tiem, jo četri vai pieci ar musketēm bruņoti vīri izlēca krastā.

Fukē jutās apmierināts, ka piespiedis ienaidnieku nodemonstrēt savus nodomus un, kā saka, ņēma to vērā. Tad viņš pavēlēja turpināt braucienu. Kolbēra viri atgriezās uz kuģa, un sacensība starp abām gabarām atsākās ar jaunu sparu.

Redzēdams notiekošo, Fukē sajuta, ka briesmas jau ir pavisam tuvu, un tikko dzirdamā balsī pravietiski izteica:

— Nu, Gurvil, vai es mūsu pēdējo vakariņu laikā neteicu, ka esmu tuvu bojāejai?

— O, monsenjor!

— Šie abi kuģi, kas neatlaidīgi seko viens otram un sacenšas savā starpā, it kā Kolbērs un es cīnītos par balvu sacensībās, vai tikai tie nav mūsu likteņu iemiesojums un vai tu, manu labo Gurvil, nedomā, ka Nantē vienu no mums sagaida gals?

— Šīs sacensības iznākums tomēr nav skaidrs, — Gurvils iebil­da. — Jūs stāsieties ģenerālsapulces priekšā un skaidri parādīsiet vi­siem, kas jūs esat; jūsu talants un daiļrunība kalpos kā zobens un vairogs, un jūs varēsiet aizsargāties, varbūt pat uzvarēt. Bretoņi vēl jūs nepazīst; lai viņi iepazīstas ar jums, un jūs uzvarēsiet. O, Kolbēram jāuzmanās, jo viņa gabara var apgāzties tikpat viegli kā jūsējā! Tās abas traucas ārkārtīgi ātri; tiesa gan, viņa laiva nedaudz ātrāk kā jū­sējā; paskatīsimies, kura pirmā uzskries sēklī.

Fukē saņēma Gurvila roku un noteica:

— Mans draugs, viss jau ir iepriekš nolemts; atcerēsimies sa­kāmvārdu: «Pirmajam vienmēr taisnība". Starp citu, jādomā, ka Kol­bērs nemaz nevēlas mani apdzīt. Viņš ir ļoti piesardzīgs cilvēks, šis Kolbērs.

Viņam bija taisnība. Abas gabaras līdz pašai Nantei novēroja viena otru.

Kad Fukē laiva jau piestāja krastā, Gurvils vēl joprojām turpi­nāja cerēt, ka viņam nekavējoties izdosies atrast Nantē patvērumu Fu­kē un sagatavot visu, ja gadījumā vajadzētu bēgt.

Pie pašas piestātnes otrais kuģis tomēr panāca pirmo, un Kolbērs, izkāpis krastā, piegāja pie Fukē un paklanījās visdziļākajā godbijībā. Tas izskatījās pārāk uzkrītoši, un cieņas apliecinājumi bija tik uzsvērti, ka ap viņiem krastmalā tūlīt pat saradās pūlis.

Fukē saglabāja pilnīgu pašsavaldīšanos; viņš saprata, ka savas go­dības pēdējos mirkļos viņam ir pienākums pašam pret sevi un viņš nedrīkst aizmirst pašcieņu. Fukē uzskatīja — ja jau viņam lemts krist, tad jākrīt no tāda augstuma, lai kritienā nospiestu vismaz kādu ie­naidnieku. Ja blakus atrodas Kolbēra kungs, tad jo ļaunāk Kolbēra kungam.

Piegājis tuvāk, superintendants apvaicājās, nicinoši piemiegdams acis:

— Tātad tas esat jūs, Kolbēra kungs?

— Lai jūs sveiktu, monsenjor.

— Jūs bijāt šai gabarā?

Viņš norādīja uz slaveno divpadsmitairu upes kuģi.

— Jā, monsenjor.

— Divpadsmit airētāji? Kāda izšķērdība, Kolbēra kungs. Kādu brīdi es domāju, ka tur atrodas karaliene māte vai pats karalis.

— Monsenjor… — Kolbērs nomurmināja, koši pietvīcis.

— Šis ceļojums izmaksās dārgi tiem, kas par to maksā, intendanta kungs, — Fukē turpināja. — Tomēr galu galā jūs esat šeit, un tas ir pats galvenais. Starp citu, man gan bija tikai astoņi airētāji, bet, kā redzat, es tomēr esmu ieradies nedaudz ātrāk.

Fukē uzgrieza Kolbēram muguru, atstādams pēdējo neziņā, vai pirmā gabara pamanījusi otrās manevrus vai ne. Katrā ziņā viņš nesa­gādāja Kolbēram apmierinājumu, izrādot, ka baidās no viņa.

Ar tik dziļu nicinājumu apveltītais Kolbērs nemaz nesamulsa.

— Es ierados mazliet vēlāk par jums, monsenjor, jo apstājos katr­reiz, kad to darījāt jūs, — viņš atteica.

— Kāpēc, Kolbēra kungs? — Fukē iesaucās, saniknots par tādu nekaunību. — Jums taču bija vairāk cilvēku, kāpēc tad jūs nepanācāt un neapdzināt mani?

— Aiz godbijības, — intendants paklanījās līdz pašai zemei.

Fukē iekāpa karietē, kas nezin kāpēc bija atsūtīta no pilsētas, un

liela pūļa pavadībā devās uz Nantes rātsnamu, kur jau vairākas dienas ar satraukumu gaidīja sapulces atklāšanu.

Tiklīdz Fukē bija iekārtojies rātsnamā, Gurvils aizgāja uz pilsētu, cerēdams sagādāt zirgus ceļam uz Puatjē un Vannu, kā arī laivu Pem- befā. Viņš veltīja šiem sagatavošanās darbiem daudz pūļu un pašaiz­liedzības, turklāt paturot tos dziļā noslēpumā, tā ka Fukē, kuru mocīja drudzis, vēl nekad nebija tik tuvu glābšanās iespējai kā šais stundās, bet visu izjauca tikai cilvēku plānu dižais sagrāvējs — nejaušība.

Naktī pilsētā izplatījās baumas, ka monsenjors brauc ar pasta zir­giem, pie tam lielā ātrumā, un ieradīsies jau pēc desmit divpadsmit stundām. Pūlis, kas bija sapulcējies karaļa sagaidīšanai, ar skaļiem sau­cieniem sveica musketierus, kuri ieradās kopā ar savu komandieri d'Artanjana kungu un tika nostādīti goda sardzē visos posteņos.

Kā vienmēr izcili pieklājīgs, d'Artanjans ap desmitiem no rīta ie­radās pie Fukē, lai apliecinātu superintendantam savu cieņu. Kaut gan ministru mocīja drudža lēkme un viņš mirka vienos sviedros, Fukē tomēr lika pieņemt d'Artanjanu, kuru apbūra viņam parādītais gods, kā lasītājs varēs pārliecināties, uzzinājis par viņu abu sarunu.

Piegājis pie gultas, kurā gulēja drudža nomocītais Fukē, d'Artan­jans ieraudzīja cilvēku, kas tveras pie aizejošās dzīves un cītīgi sargā smalko dzīvības pavedienu, tik neizturīgu un neaizsargātu pret šīs pa­saules triecieniem un asajiem stūriem. Ieraudzījis durvīs d'Artanjanu, superintendants ar viņu sirsnīgi sasveicinājās.