Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Fukē kungs, jūs veltīgi par to runājat; ko es zinu, to es zinu.

— Jūsu majestāte var zināt tikai to, ko stāstījuši citi, bet tā kā es neesmu neko teicis, kamēr citi runājuši ar jūsu majestāti neskaitāmas reizes…

— Par ko jūs runājat? — karalis steidzās ātrāk pabeigt šo sev ārkārtīgi nepatīkamo sarunu.

— Pāriešu pie faktiem, jūsu majestāte; es vainoju kādu personu par to, ka tā nomelno mani jūsu acīs.

— Neviens, Fukē kungs, jūs nenomelno. Turklāt man nepatīk, ja citus apvaino.

— Bet, ja pret mani vērš indīgus apvainojumus…

— Mēs pārāk daudz par to runājam.

— Vai jūsu majestāte nevēlas dot man iespēju attaisnot sevi?

— Es vēlreiz atkārtoju, ka jūs ne par ko nevainoju.

Fukē soli atkāpās un viegli palocījās.

„Nav nekādu šaubu, — viņš nodomāja, — karalis jau ir izlēmis. Tik nepiekāpīgi izturas tikai tāds, kurš vairs nevar atkāpties. Patlaban tikai aklais varētu nepamanīt briesmas, un būtu pēdējā muļķība nemē­ģināt no tām izbēgt."

Viņš atkal uzrunāja karali:

— Vai jūsu majestāte lika mani atsaukt, lai uzdotu kādu pienā­kumu?

— Nē, Fukē kungs, — lai dotu jums padomu.

— Es godbijīgi uzklausu jūsu majestāti.

— Atpūtieties, Fukē kungs, pataupiet spēkus: sapulču sesija nebūs ilgstoša, un pēc tam, kad mani sekretāri to slēgs, es gribu, lai divas nedēļas neviens visā Francijā nerunā par darīšanām.

— Vai karalis neko nevēlas paziņot par šo sapulci?

— Nē, Fukē kungs.

— Man, finansu superintendantam?

— Lūdzu, atpūtieties. Tas ir viss, ko es jums gribēju pateikt, Fukē kungs.

Fukē iekoda lūpā un nodūra galvu. Kā redzams, viņš apsvēra kādu domu, kas to satrauca. Viņa nemiers pārņēma arī karali.

— Varbūt jūs esat neapmierināts ar priekšā stāvošo atpūtu, Fukē kungs? — karalis jautāja.

— Jā, jūsu majestāte, es neesmu pieradis atpūsties.

— Jūs taču esat slims un jums jāārstējās.

— Jūsu majestāte teica, ka man rīt jāsaka runa?

Karalis neatbildēja; pēkšņais jautājums viņu bija apmulsinājis.

„Ja es izrādīšu bailes, — Fukē domāja, — tad esmu pagalam. Ja nu viņš pasaka kaut ko bargu, ja sadusmojas vai vismaz izliekas nikns, tad kā lai es izkļūstu no šīs situācijas? Rīkosimies ar laipnību. Skaidrs, ka Gurvilam bija taisnība."

— Jūsu majestāte, ja jau jūs parādāt man žēlastību un tik laipni rūpējaties par manu veselību un pat atbrīvojat no visiem darbiem, tad atbrīvojiet arī no rītdiena^ sanāksmes. Es pavadīšu dienu gultā un lūg­šu, lai jūsu majestāte atsūta man savu ārstu un es varētu izmēģināt vēl kādas zāles, kas uzveiktu nolādēto drudzi.

— Lai notiek pēc jūsu prāta, Fukē kungs. Rītdien jūs saņemat brīvdienu, pie jums tiks nosūtīts ārsts, un jūsu veselība noteikti uzla­bosies.

— Pateicos, jūsu majestāte, — Fukē paklanījās. Tad viņš, kā kaut ko izlēmis, atsāka sarunu: — Vai man tiks sagādāts prieks aizvest karali uz manu Belilu?

Viņš ieskatījās Ludviķim tieši acīs, lai redzētu, kādu iespaidu radīs viņa priekšlikums.

Karaļa seja atkal pietvīka.

— Vai jūs ievērojāt, ka teicāt: uz manu Belilu? — Ludviķis jau­tāja, pūlēdamies pasmaidīt.

— Tā bija, jūsu majestāte.

— Vai tad jūs esat aizmirsis, ka Belilu atdevāt man? — karalis turpināja it kā pa jokam.

— Taisnība, jūsu majestāte. Toreiz jūs manu dāvanu nepieņēmāt, tāpēc tagad dosimies turp, lai nodotu to jūsu īpašumā.

— Esmu ar mieru.

— Tas vienlīdz atbilstu gan maniem, gan jūsu nodomiem, un es nemaz nespēju izteikt, jūsu majestāte, cik es biju laimīgs un lepns, redzēdams, ka viss karaļa karaspēks ieradies no Parīzes, lai piedalītos šai īpašuma nodošanā.

Karalis nomurmināja, ka paņēmis līdz musketierus ne tikai šim nolūkam.

— O, es par to esmu pilnīgi pārliecināts, — Fukē strauji ietei­cās. — Jūsu majestātei pārāk labi zināms, ka varat tur ieiet pilnīgi viens un tikai ar spieķīti rokās, un visi Belilas nocietinājumi tūlīt pat kritīs.

— Velns parāvis! Es nemaz negribu, lai krīt šie lieliskie nocie­tinājumi, kas tik dārgi izmaksājuši. Nē, labāk lai tie kalpo pret holan­diešiem un angļiem. Un tomēr jūs, Fukē kungs, ne par ko neuzmi­nēsiet, ko es Belilā gribu redzēt visvairāk. Es gribu paskatīties uz skaistajām zemniecēm, gan sievām, gan meitām, kas tik labi prot dejot un ir tik kārdinošas savos sarkanajos brunčos! Man jūsu sieviešu kār­tas vasaļus ļoti saslavēja, superintendanta kungs, un jums jāparāda man viņas.

— Kad vien vēlaties, jūsu majestāte.

— Vai jums ir kaut kas, ar ko iespējams braukt? To varētu izdarīt kaut vai rīt, ja jūs gribētu.

Teiktajā superintendants sajuta lamatas, un tā kā tās nepiederēja pie sevišķi viltīgām, tad atbildēja:

— Nav, jūsu majestāte. Es taču nezināju jūsu vēlēšanos un vēl jo vairāk to, ka tā steidzaties pabūt Belilā; tāpēc neesmu neko sagata­vojis.

— Vai tad jums nav kuģa?

— Man to ir pieci, bet viens ir Portā un pārējie Pembefā. Lai nokļūtu līdz turienei un atdzītu kuģus uz Nanti, vajadzīga vismaz dien­nakts. Vai man sūtīt turp kurjeru?

— Ļaujiet, lai pāriet drudzis, kas jūs nomoka, pagaidiet līdz rī­tam.

— Tiesa gan… Kas zina, vai rīt mums nerodas tūkstošiem jaunu plānu, — vairs nešaubīdamies, kāds liktenis viņu sagaida, stipri nobā- lušais Fukē atbildēja.

Karalis sarāvās un jau pastiepa roku pēc zvaniņa, bet Fukē neļāva viņam izpildīt savu nodomu.

— Jūsu majestāte, — viņš sacīja, — man ir karstumi, es drebu pie visām miesām. Ja uzkavēšos te vēl kaut dažas minūtes, varu zaudēt samaņu. Atļaujiet man aiziet, lai varu likties gultā.

— Jums patiešām ir stiprs drudzis; tas ir bēdīgi. Ejiet mājās, Fukē kungs. Es aizsūtīšu kādu apjautāties par jūsu veselību.

— Jūsu majestāte ir pārāk laipns. Pēc stundas es jutīšos labāk.

— Es vēlos, lai jūs kāds pavada, — karalis piebilda.

— Kā jūsu majestātei tīk. Es labprāt atspiedīšos pret kāda ro­ku.

— D'Artanjana kungs! — karalis pasauca, Šķindinādams zvani­ņu.

— O, jūsu majestāte, — Fukē iesmējās tā, ka karalis sāka justies neomulīgi. — Jūs gribat, lai mani pavada musketieru kapteinis? Šo godu var pārprast, valdniek. Lūdzu, dodiet man vienkārši sulaini.

— Kāpēc, Fukē kungs? Gadās, ka d'Artanjana kungs pavada arī mani.

— Jā, bet kad viņš pavada jūsu majestāti, tad dara to pēc jūsu pavēles, turpretī mani…

— Nu?

— Ja es atgriezīšos mājās kopā ar viņa majestātes musketieru kapteini, visi sāks runāt, ka jūs esat licis mani arestēt.

— Arestēt? — karalis atkārtoja, kļūdams vēl bālāks kā pats Fu­kē. - Arestēt? OL

— Ko tikai nesapļāpā! — Fukē smiedamies turpināja. — Es gal­voju, ka atradīsies ne mazums ļaunu cilvēku, kas par to uzjautrināsies.

Šis joks monarhu apmulsināja, un viņš atkāpās, iedomādamies, kā izskatīsies viņa nodomātais.

Kad d'Artanjans ienāca, viņš saņēma pavēli norīkot kādu mus­ketieri, kas pavadītu superintendantu līdz mājai.

— Tas ir velti, — Fukē iebilda. — Viens zobens nozīmē to pašu, ko otrs, un es labāk gribētu, lai mani pavada Gurvils, kas gaida lejā. Tas netraucēs man baudīt d'Artanjana kunga sabiedrību. Būšu ļoti priecīgs, ja viņš apskatīs Belilu un tās nocietinājumus, viņš taču tik labi pārzina fortifikāciju.