Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Steidzīgi noskrējis pa kāpnēm, musketieris pavēlēja, lai karieti ar dzelzs restēm ātri aizbrauc uz birzi aiz pilsētas. Tad viņš izvēlējās savu labāko rikšotāju, uzlēca tam mugurā un kā viesulis aizdrāzās pa Ozer- bas ielu.

D'Artanjans auļoja pa citu ceļu kā Fukē. Šis ceļš gāja gar Luāru, un musketieris bija pārliecināts, ka iegūs vismaz desmit minūtes un abu ceļu krustojumā panāks bēgli, kas no šīs puses negaida vajātā­jus.

Ātrais jājiens un nepacietība tā iekvēlināja sekotāju, ka viņš jutās tikpat uzbudināts kā medībās vai karā, un tā labvēlīgi un pat draudzīgi noskaņotais d'Artanjans pēkšņi kļuva ļauns un gandrīz vai asinskārs pret Fukē, un tas pārsteidza pat viņu pašu.

Viņš auļoja cik ātri vien spēja, bet vēl joprojām neredzēja balto zirgu un tā jātnieku; d'Artanjana dusmas auga, līdz viņu pārņēma ne­pārvarams niknums; viņš sāka šaubīties par sevi un bija gatavs pieļaut, ka Fukē izmantojis kādu slepenu ceļu vai arī nomainījis balto zirgu pret kādu no slavenajiem ogļumelnajiem rikšotājiem, kas bija ātri kā vējš un kuru izturību un vieglo gaitu d'Artanjans tik bieži bija apbrī­nojis Senmandē.

Šajos mirkļos, kad vējš pūta tieši sejā, tā ka acīs sariesās asaras, kad segli svila zem viņa, kad piešu savainotais zirgs sāpēs krāca un viņa pakavi svieda gaisā smilšu un sīkas grants mākoņus, d'Artanjans paslējās kāpšļos un, neredzēdams balto zirgu ne ūdenī, ne zem ko­kiem, savā neprātā sāka meklēt to gaisā. Viņš bija kā jucis. Alkdams par katru cenu panākt bēgli, viņš sapņoja par gaisa ceļiem — nākamo gadsimtu atklājumu — atcerējās Daidalu [30] un tā platos spārnus, kas viņu paglāba no Krētas cietuma.

Pār musketiera lūpām izlauzās dobjš vaids. Baidīdamies kļūt smieklīgs, viņš nomocīts atkārtoja atkal un atkal:

— Gurvils mani piemānījis! Mani!.. Runās, ka es kļūstu vecs, bau­mos, ka esmu saņēmis miljonu par to, ka ļāvu Fukē aizbēgt.

Viņš atkal iecirta piešus sava zirga sānos; tagad viņš divās minūtēs veica ljē. Pēkšņi kādu ganību malā aiz dzīvžoga kapteinis pamanīja kaut ko baltu. Baltais te pavīdēja, te pazuda atkal, līdz beidzot kādā nedaudz augstākā vietā kļuva skaidri saredzams.

D'Artanjans priekā nodrebēja un tūlīt pat nomierinājās. Viņš no­slaucīja pār pieri plūstošos sviedrus, vairs tik cieši nespieda ceļgalus zirga sānos un ļāva zirgam brīvāk atvilkt elpu, palaida vaļīgāk pavadu, lai varenais dzīvnieks, viņa sabiedrotais šais cilvēka medībās, varētu pāriet uz mērenākiem rikšiem. Tikai tagad viņš varēja pārlaist skatienu ceļam un noteikt savu un bēgļa stāvokli.

Superintendants savu lielisko zirgu bija galīgi nomocījis, visu laiku dzīdams pa arumiem. Viņš juta, ka vajag izkļūt uz cietāka pamata un auļoja tieši uz ceļa pusi.

D'Artanjanam nācās virzīties uz priekšu pa nokalni, kas nolaidās līdz pašai Luārai un apslēpa kapteini Fukē skatieniem; musketieris cerēja panākt Fukē, tiklīdz superintendants izkļūs uz lielā ceļa. Tur arī sāksies īstās sacensības; tur sāksies savstarpējā cīņa.

D'Artanjans ļāva savam zirgam atclpot. Viņš ievēroja, ka super­intendants pārgājis rikšos, tātad ari viņa pretinieks deva savam zirgam atpūtu.

Tomēr gan viens, gan otrs pārāk steidzās, lai pauzi vilktu garumā. Nonācis uz cietākas zemes, baltais zirgs aizšāvās kā bulta.

D'Artanjans atlaida pavadu, un viņa melnais zirgs pārgāja galopā. Tagad viņi brāzās pa ceļu viens aiz otra. Pakavu klaboņa un tā radītās atbalsis saplūda kopā, radīdamas neskaidru troksni. Fukē vēl joprojām nebija pamanījis d'Artanjanu.

Toties, izkļuvis aiz nokares, kas bija pārliekusies pāri ceļam, viņš skaidri sadzirdēja aiz muguras atbalsi — tie bija melnā zirga pakavi; to rīboņa skanēja kā pērkona grāvieni.

Fukē atskatījās; kādus simt soļus aiz viņa pilnā sparā auļoja ie­naidnieks, pieplacis sava zirga kaklam. Nebija nekādu šaubu — mir­dzoša lenta, sarkans apmetnis — tātad musketieris. Fukē palaida vaļī­gāk pavadu, un viņa baltais zirgs izrāvās priekšā, palielinādams attā­lumu starp sevi un sekotāju vēl par kādiem desmit soļiem.

„Ir nu gan, — musketierim pazibēja doma. — Fukē zirgs ir kaut kas sevišķs. Turies, kapteini"

Viņa asais skatiens sāka vērot baltā rikšotāja soli un izturēšanos. Viņa priekšā bija apaļīgi krusti, īsa, plīvojoša aste, tievas un stingras kājas, it kā sapītas no tēraudeietiem muskuļiem, un cietāki par mar­moru pakavi.

D'Artanjans savam melnim piecirta piešus, bet attālums starp viņu un Fukē nesamazinājās. Kapteinis ieklausījās: baltais rikšotājs elpoja vienmērīgi, kaut gan drāzās kā bulta, ar krūtīm šķeldams gaisa pre­testību. Turpretī melnais zirgs sāka krākt: viņš aizelsās.

„Kaut vai nodzīšu zirgu, bet Fukē jāpanāk," — musketieru kap­teinis nodomāja. Viņš cirta piešus jau tāpat asiņainajos sānos, un lauž­ņi plēsa nomocītā dzīvnieka muti. Satracinātais zirgs lēnām tuvojās Fukē. Tagad d'Artanjans bija pistoles šāviena attālumā no viņa.

„Turies, — musketieris sev teica. — Turies! Vēl mazliet, un bal­tais zirgs nogurs; pat ja zirgs nezaudēs sparu, tad neizturēs jātnieks."

Tomēr gan zirgs, gan jātnieks turpināja trako jājienu, un jātnieks turējās seglos tikpat stingri; abi bija kā sakausēti vienā veselumā, un attālums starp Fukē un d'Artanjanu pamazām atkal palielinājās.

D'Artanjans mežonīgi iekliedzās, un tas lika Fukē atskatīties; viņa zirgs sāka drāzties vēl ātrāk.

— Nepārspējams zirgs un traks jātnieks! — kapteinis caur zobiem noņurdēja. — Nolādēts! Hei, Fukē kungs, paklausieties! Karaļa vārdā!

Fukē neko neatbildēja.

— Vai jūs mani dzirdat? — d'Artanjans iekliedzās.

Viņa zirgs paklupa.

— Kā nu ne! — Fukē lakoniski atbildēja.

Viņš turpināja drāzties uz priekšu.

D'Artanjans bija kā neprātīgs; acis pieplūda asinīm, deniņos spie­da.

— Karaļa vārdā! — viņš vēlreiz iekliedzās. — Apstājieties, vai arī es notriekšu jūs ar pistoles šāvienu.

— Šaujiet! — Fukē atcirta, turpinādams trako jājienu.

D'Artanjans izrāva vienu no savām pistolēm un uzvilka gaili, cerē­dams, ka šī skaņa apturēs pretinieku.

— Jums arī ir pistoles, — viņš uzsauca, — aizstāvieties!

Fukē patiesi pagriezās uz pistoles gaiļa klikšķi un, skatīdamies musketierim tieši acīs, ar labo roku pavēra sava apmetņa malu, pat nepieskardamies pistoles makstij.

Tagad starp viņiem bija kādi divdesmit soļi.

— Velns parāvis! — d'Artanjans iekliedzās. — Es negribu jūs no­galināt; ja nevēlaties šaut uz mani, padodieties. Kas gan ir cietums?

— Tad jau labāk mirt, — Fukē atbildēja. — Tas vismaz sagādās mazāk ciešanu.

D'Artanjans izmisumā nometa savu pistoli zemē.

— Es saņemšu jūs dzīvu!

Brīnumainā kārtā uz to bija spējīgs tikai šis nesalīdzināmais jāt­nieks — viņš piespieda savu zirgu vēl par desmit soļiem samazināt attālumu līdz baltajam auļotājam; d'Artanjans jau pastiepa roku, lai satvertu panākto pretinieku.

— Nudien, labāk nogaliniet mani! Tas būs daudz cilvēcīgāk! — Fukē iesaucās.

— Nē, dzīvu un tikai dzīvu! — kapteinis nomurmināja.

Viņa melnis paklupa jau otrreiz; Fukē zirgs atkal izrāvās uz priek­šu.

Tas bija neredzēts skats, kā sacentās divi zirgi, kurus pie dzīvības turēja tikai viņu jātnieku griba. Trakos auļus nomainīja ātri rikši, tad tie kļuva aizvien lēnāki, bet pārgurušajiem, satracinātajiem sāncenšiem likās, ka viņi vēl joprojām auļo tādā pat ātrumā.