Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūsu majestāte, mana dziļākā pārliecība ir tāda, ka jūs nevarat gaidīt, lai es izturētos pret Fukē naidīgi pēc visa tā, ko viņš izdarījis manā un jūsu labā. Nē, labāk neuzdodiet man turēt Fukē kungu aiz atslēgas, ja noteikti gribat, lai viņš arī turpmāk atrastos ieslodzījumā.

Lai cik stingrs ari nebūtu būris, putniņš galu galā atradis iespēju no tā aizlaisties.

— Es brinos, kāpēc jūs nepievienojāties tam, ko Fukē kungs gri­bēja iesēdināt manā tronī, — karalis drūmi noteica. — Tad jūs būtu sasniedzis visu, pēc kā alkstat: pateicību un pieķeršanos. Turpretī ma­nā dienestā jums ir darīšana ar jūsu pavēlnieku un senjoru.

— Ja Fukē kungs nebūtu devies pēc jums uz Bastīliju, — d'Ar­tanjans stingrā balsī sacīja, — tad tikai viens cilvēks to izdarītu, un šis cilvēks esmu es, jūsu majestāte. Jūs to ļoti labi zināt.

Karalis aprāvās. Viņam nebija ko iebilst šiem patiesajiem un atklā­tajiem vārdiem. Klausīdamies d'Artanjanā, viņš atcerējās visu iepriek­šējo — d'Artanjanu, kurš stāvēja aiz viņa gultas aizkariem toreiz Palē- rojālā, kad parīzieši kardināla de Reca vadībā nāca pārliecināties, vai karalis atrodas pilī; d'Artanjanu, kam viņš māja pa karietes logu ceļā uz Dievmātes katedrāli, ierazdamies Parīzē; karavīru, kas viņu pameta Bluā; leitnantu, kuru viņš aicināja atpakaļ, kad Mazarīni nāve ielika varu viņa rokās; cilvēku, kas vienmēr bija godīgs, uzticams un dros­mīgs.

Ludviķis piegāja pie durvīm un izsauca Kolbēru.

Kolbērs atradās gaitenī, kur strādāja sekretāri. Viņš tūlīt pat ie­radās.

— Kolbēr, vai jūs izdarījāt kratīšanu pie Fukē kungs?

— Jā, jūsu majestāte.

— Kādi ir rezultāti?

— De Ronšēra kungs, kas bija ar jūsu musketieriem, valdniek, iedeva man papīrus, — Kolbērs atbildēja.

— Es ar tiem iepazīšos… Tagad dodiet man jūsu roku.

— Manu roku, jūsu majestāte?

— Jā, un es to ielikšu ševaljē d'Artanjana rokā. D'Artanjan, — karalis ar laipnu smaidu pievērsās savam uzticamajam kareivim, kas, ieraudzījis «skrīveri", atkal uzlika sejai augstprātības masku, — pa­tiesībā jūs taču šo cilvēku nepazīstat, tādēļ iepazīstieties.

Viņš norādīja uz Kolbēru.

— Viņš bija viduvējs kalpotājs otršķirīgās lomās, bet var kļūt par lielu cilvēku, ja es viņam došu augstu stāvokli.

— Jūsu majestāte, — Kolbērs nošļupstēja, zaudējis galvu no prie­ka un reizē bailēm savas nākotnes priekšā.

— Es saprotu, kāpēc līdz šim laikam viņš bija tāds, — d'Artan­jans pačukstēja karalim pie auss. — Viņš vienkārši bija neparasti greizsirdīgs.

— Tieši tā, un greizsirdība viņu it kā sasaistīja, neļaudama kā nā­kas izplest spārnus.

— Tad no šī brīža būs īsta spārnota čūska, — musketieris no­rūca vēl joprojām juzdams nelielu naidu pret savu neseno ienaidnie­ku.

Kolbēram, kas šai brīdī pienāca pie viņa, sejā bija lasāms kaut kas tāds, kas nelīdzinājās tam, ko kapteinis bija paradis skatīt; viņš likās labsirdīgs, maigs, pakļāvīgs; acīs staroja prāta cēlums, un d'Ar­tanjans, kas labi prata lasīt cilvēku sejās, jutās apmulsis un gandrīz sāka apšaubīt savus senos aizspriedumus.

Kolbērs paspieda viņa roku, sacīdams:

— Karaļa teiktais pierāda, cik labi viņa majestāte pazīst cilvēkus. Es līdz pat šai dienai esmu neganti cīnījies pret dažādām ļaunprā­tībām, nevis pret noteiktiem cilvēkiem, un tas pierāda, ka es tikai gribēju nodrošināt savam karalim diženu valdīšanas laiku, bet savai valstij — labklājību. D'Artanjana kungs, man ir lieli nodomi, un jūs redzēsiet, cik krāšņi tie uzplauks miera saulītē. Ja arī man nav bijusi laime iegūt godīgu cilvēku draudzību, tad tomēr esmu pārliecināts, ka vismaz nopelnīšu viņu cieņu. Par tādu cilvēku atzinību es esmu gatavs atdot savu dzīvību, kungs.

Šīs pārmaiņas un negaidītais cildinājums, kā ari karaļa klusais at­balsts lika musketierim visu pārdomāt. Viņš pieklājīgi paklanījās Kol­bēram, kas nenolaida no viņa acis. Redzēdams, ka abi salīguši mieru, karalis nemēģināja viņus vairs aizturēt; karaļa kabinetu abi atstāja rei­zē.

Aiz sliekšņa jaunais ministrs aizturēja kapteini, teikdams:

— D'Artanjana kungs, kā gan tas iespējams, ka tik vērīgs cilvēks kā jūs no pirmā acu uzmetiena neizprata, kāds es esmu?

— Kolbēra kungs, — kapteinis atbildēja, — ja saules stari spīd tieši acīs, tie traucē saskatīt pat visspožāko ugunskuru. Kā zināt, ar varu apveltīts cilvēks izstaro īpašu mirdzumu, un, ja jau esat to sa­sniedzis, kādēļ jums vēl jāvajā nelaimīgais, kas kritis nežēlastībā no tādiem augstumiem.

— Mans kungs? O, es nekad viņu nevajāšu. Es tikai gribēju pār­valdīt finanses, un pie tam darīt to viens pats, jo man patiesi piemīt godkāre un es cieši ticu savām spējām. Es zinu, ka pie manām kājām gulēs zelts no visas zemes, un man patīk skatīties uz karaļa zeltu. Ja man būs lemts nodzīvot vēl trīsdesmit gadu, tad visā šai laikā pie maniem pirkstiem nepielips neviens denjē: par šo zeltu es uzcelšu la­bības noliktavas, krāšņas celtnes un pilsētas; padziļināšu ostas; radīšu floti un apgādāšu kuģus, kas Francijas vārdu aiznesīs līdz vistālākajām tautām un ciltīm; es radīšu bibliotēkas un akadēmijas; es padarīšu Franciju par pirmo valsti pasaulē, un tā būs arī pati bagātākā. Tāpēc es nemīlēju Fukē kungu, jo viņš traucēja man rīkoties. Kad es būšu varens un spēcīgs, kad Francija būs diža un varena, tad arī es saukšu: «Žēlsirdību!"

— Jūs pieminējāt šo vārdu. Lūgsim karalim atbrīvot Fukē. Viņš to vajā tikai jūsu dēļ.

— Kungs, jūs zināt, ka tas tā nav, — Kolbērs iebilda, — karalis izjūt pret Fukē kungu personīgu naidu. Bet ko nu es jums par to stāstīšu.

— Karali naids nogurdinās, un viņš par to aizmirsīs.

— Karalis neko neaizmirst, d'Artanjana kungs… Pag, viņš patlaban izsaucis sargus un dos pavēli: es taču neesmu viņu iespaidojis, vai ne? Klau!

Karalis patiešām aicināja sekretārus.

— D'Artanjana kungs? — viņš apjautājās.

— Es esmu šeit, jūsu majestāte.

— Iedodiet de Sentenjana kungam divdesmit musketierus, lai tie apsargā Fukē kungu.

D'Artanjans un Kolbērs saskatījās.

— Atvest ieslodzīto no Anžeras uz Parīzi, uz Bastīliju, — karalis deva rīkojumu.

— Jums bija taisnība, — musketieru kapteinis pačukstēja Kolbē­ram.

— De Sentenjan, — karalis turpināja, — šaujiet uz katru, kas mēģinās pa ceļam uzrunāt Fukē kungu.

— Vai man arī jāklusē, jūsu majestāte? — de Sentenjans apvai­cājās.

— Jūs drīkstat runāt ar viņu tikai musketieru klātbūtnē.

De Sentenjans paklanījās un izgāja, lai dotos pildīt rīkojumu.

D'Artanjans arī gribēja aiziet, bet karalis viņu aizturēja.

— Kungs, — viņš pavēlēja, — nekavējoties dodieties ceļā un ma­nā vārdā ieņemiet Belilas Anmēras salu un cietoksni, kas piederēja Fukē kungam.

— Labi, jūsu majestāte. Vai man ceļot vienam?

— Paņemiet līdz tik lielu karaspēku, lai nevajadzētu ciest ne­veiksmi, ja cietoksnis pretosies.

Galminieki sāka sačukstēties, liekulīgi pauzdami savu neticību.

— Tā var gadīties, — d'Artanjans piekrita.

— Bērnībā es to pats piedzīvoju un negribu kaut ko tādu redzēt vēlreiz. Vai jūs mani sapratāt? Ejiet, kungs, un atgriezieties tikai ar cietokšņa atslēgām.

Kolbērs piegāja pie d'Artanjana.