Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas nu ir tāds rīkojums, pēc kura var saņemt maršala zizli, ja to izpilda kā nākas.

— Kāpēc jūs sakāt: ja to izpilda kā nākas?

— Tāpēc, ka uzdevums ir grūts. Turklāt Belilā atrodas jūsu drau­gi, d'Artanjana kungs, bet tādam kā jūs nav tik viegli soļot pāri draugu līķiem ceļā uz panākumiem.

D'Artanjans nokāra galvu; Kolbērs atgriezās karaļa kabinetā.

Pēc piecpadsmit minūtēm kapteinis saņēma pavēli, kurā bija teikts, ka pretošanās gadījumā Belilas cietoksnis jāuzspridzina līdz pamatiem. Pavēle deva viņam tiesības sodīt vai apžēlot vietējos iedzīvotājus un bēgļus, kas slēpjas cietoksnī; sevišķi tika uzsvērts, lai no cietokšņa ne­tiktu izlaista neviena dzīve dvēsele.

„Kolbēram bija taisnība, — d'Artanjans nodomāja. — Mans mar­šala zizlis maksātu manu draugu dzīvību. Tikai šeit piemirsuši, ka viņi nav dumjāki par putniem un negaidīs, kamēr putnu ķērājs izstiepj ro­ku, bet izpletis spārnus un aizlidos. Šo roku es viņiem parādīšu tā, lai dotu pietiekoši daudz laika to ieraudzīt. Nabaga Portoss! Nabaga Aramiss! Manai slavai jums nevajadzēs ziedot ne spalviņu."

Tā nolēmis, d'Artanjans sapulcināja karaļa karaspēku, iekāpa kuģī Pembefā un, nezaudēdams ne mirkli, pacēla enkuru un pilnās burās devās ceļā.

Divi cilvēki zem rokas pastaigājās gar mola malu, kurai nikni uz­bruka bangas. Abi dzīvi sarunājās, bet neviena dzīva dvēsele nebūtu varējusi sadzirdēt viņu vārdus, ko uztvēra un aiznesa tālāk vēja brāz­mas un viļņu galotņu putas.

Saule tikko kā bija ieslīgusi bezgalīgajos okeāna plašumos — šādos mirkļos tie līdzinājās gigantiskai, kvēlojošai smēdei.

Laiku pa laikam viens no cilvēkiem pagriezās pret austrumiem, it kā drūmā nemierā vēlētos iztaujāt tuksnesīgos ūdens klajumus. Otrs, vērdamies sava ceļabiedra sejā, šķiet, vēlējās uzminēt, ko nozīmē šie skatieni.

Pēc tam abi klusēdami un drūmu domu nomākti atjaunoja savu pastaigu.

Šie cilvēki — protams, visi lasītāji jau viņus atpazinuši — bija likuma vajātie Portoss un Aramiss, kas bija paslēpušies Belilā pēc d'Erblē kunga grandiozā plāna un visu cerību sabrukuma.

— Manu dārgo Aramis, — Portoss atkārtoja, dūšīgi ievilkdams savās varenajās plaušās pēc sāls smaržojošo gaisu, — lai ko jūs arī neteiktu, bet tas, ka pēdējo divu dienu laikā no šejienes pazudušas visas zvejnieku laivas, kas devušās jūrā, tā nav parasta lieta. Jūrā vētra nav bijusi. Laiks ir pavisam mierīgs, nav pat nelielas viļņošanās. Pat ja būtu bijusi vētra, visas mūsu laivas taču nevarēja nogrimt. Vismaz kāda no tām būtu palikusi neskarta. Vēlreiz atkārtoju, ka tas ir augstā­kā mērā savādi. Mani ārkārtīgi pārsteidz tāda laivu pazušana.

— Jums taisnība, mans draugs, jums neapšaubāmi ir taisnība. Pa­tiešām, tas ir kaut kas neizskaidrojams.

— Turklāt, — piebilda Portoss, kura domāšanas spējas atplauka, saņemot Vannas bīskapa atbalstu, — uzmanīgam liek kļūt vēl viena dīvainība: ja laivas patiešām būtu nogrimušas, krastā atrastu kādas to paliekas vai bojā gājušo mantas. Tomēr nekas tāds nav atklāts.

— Jā, es par to domāju tāpat kā jūs.

— Vai jūs esat ievērojis, ka uz salas palikušie divi burinieki, kurus es nosūtīju meklēt pārējos…

Aramiss negaidīti pārtrauca savu sarunu biedru: viņš salēcās un pie tam tā iekliedzās, ka Portoss apstājās kā zemē iemiets.

— Ko jūs teicāt, Portos? Ko? Jūs nosūtījāt abus buriniekus?..

— Nu jā, meklēt pārējos, — Portoss vientiesīgi atkārtoja.

— Nelaimīgais! Ko jūs esat izdarījis! Tagad mēs esam pagalam! — bīskaps iesaucās.

— Pagalam?.. Ko?.. Kāpēc pagalam? Atbildiet taču, Aramis!

Aramiss iekoda lūpā.

— Nekas, nekas. Piedodiet, es gribēju teikt…

— Ko?

— Ja mums ienāktu prātā doties jūras izbraucienā, tad tagad mēs šo vēlēšanos nevarētu piepildīt.

— Tad, lūk, kas jūs nomoka! Ir nu gan liela muiža! Ja runājam par mani, tad es to nemaz nenožēloju. Es nenožēloju Belilas izpriecas, lai kādas tās būtu, bet es skumstu pēc Pjerfonas, Brasjē, Volonas, pēc manas dārgās Francijas. Te nav nekāda Francija, mans draugs, es ne­maz nezinu, kas te ir. Varu teikt pilnīgi atklāti un ceru, ka jūsu drau­dzība man piedos šo atklātību: tātad es jums saku, ka te Belilā es jūtos ļoti nelaimīgs, jā gan, gauži nelaimīgs.

Aramiss tikko sadzirdami nopūtās.

— Mīļais draugs, — viņš atteica, — cik bēdīgi, ka jūs aizsūtījāt atlikušos buriniekus meklēt pirms divām dienām pazudušās laivas. Ja jūs to nebūtu izdarījis, mēs varētu aizbraukt.

— Aizbraukt! Bet kā tad ar pavēli, Aramis?

— Kādu pavēli?

— Velns parāvis! To pašu, par kuru jūs nepārtraukti runājat un kuru piesaucat katrā izdevīgā brīdī: mums jāaizsargā Belila no uzur- patora; jūs pats ļoti labi zināt, par kādu pavēli es runāju.

— Tā gan, — Aramiss čukstus atteica.

— Tātad, kā redzat, mēs no šejienes nemaz nedrīkstam aizbraukt, tāpēc tas, ka es aizsūtīju buriniekus meklēt laivas, mums nevar kai­tēt.

Aramiss apklusa, bet viņa skatiens, vērīgs kā gaisā lidojošai kaijai, ilgi slīdēja pāri ūdeņiem, pētīdams visu apkārtni, it kā cenzdamies iespiesties aiz horizonta līnijas.

— Turklāt, Aramis, jūs man nedodat nekādus izskaidrojumus, kur būtu varējušas palikt nelaimīgās laivas, — Portoss turpināja, neatlaidīgi turēdamies pie domas pavediena, ko pats bīskaps bija atzinis par pa­reizu. — Kurp vien es aizeju, visur mani sagaida ar vaimanām un nopūtām; pat mazi bērni sāk činkstēt, skatīdamies uz savām izmisu­šajām mātēm, it kā es varētu atdot viņiem tēvus vai viņu mātēm vīrus. Ko jūs par to domājat, un ko lai es saku šīm nelaimīgajām?

— Portos, mēs varam domāt, ko vēlamies, bet sacīt… pagaidām labāk nesakiet viņām neko.

Tāda atbilde Portosu neapmierināja. Kaut ko murminādams pie sevis, kam vajadzēja paust neapmierinātību, viņš novērsās. Aramiss aizturēja brašo kareivi.

— Portos, mēs varam domāt, ko gribam, — viņa balsī skanēja dziļas skumjas, un viņš saspieda milža rokas. — Vai jūs atceraties, ka mūsu jaunības laimīgajās dienās, kad mēs bijām tik braši un spēkpil- ni — jūs, es un arī tie abi, kas tagad ir tālu — vai jūs atceraties, manu dārgo Portos, ka tagad, ja mēs vēlētos atgriezties Francijā, šis sāļais ūdens mūs nespētu aizturēt.

— O, — Portoss piezīmēja, — tomēr seši ljē.

— Ja jūs redzētu, ka es esmu pieķēries pirmajam dēlim, kas pa­gadījies, vai jūs paliktu uz cietzemes?

— Nē, Aramis, Dieva vārds, nepaliktu! Bet kāds dēlis gan mūs, un it īpaši jau mani, tagad spētu noturēt?!

Brasjē muižas īpašnieks, lepni smaidīdams, pārlaida skatienu sa­vam varenajam stāvam.

— Ja runājam pavisam godīgi, Aramis, vai tad arī jūs negarlai­kojaties Belilā? Vai jums labāk nepatiktu jūsu paša bīskapa pils ērtī­bas Vannā? Atzīstaties vien!

— Nē, — Aramiss noliedza, neuzdrīkstēdamies paskatīties Por- tosam acīs.

— Nu labi, tad paliekam, — viņa draugs atteica, un par spīti vi­sām Portosa pūlēm apvaldīt smagu nopūtu, tā tomēr izlauzās no viņa varenajām krūtīm. — Ja jau tā, tad paliekam tepat. Tomēr, — viņš vēl piebilda, — ja nu jums ienāk prātā doma, jā gan, noteikta, stingri apcerēta doma, es runāju par domu atgriezties Francijā, kaut arī nav laivu…

— Vai jūs ievērojāt vēl kaut ko dīvainu? — Aramiss viņu pār­trauca. — Kopš mūsu laivu pazušanas pēdējo divu dienu laikā pie salas krastiem nav piestājusi arī neviena cita laiva.