Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas ir vārds, kas man iet pie sirds, — Portoss viņu pārtrau­ca, — un, ja jūs rīkojāties tikai savās interesēs, es uz jums nespēju dusmoties. Tas taču ir dabiski!

To teikdams, Portoss paspieda senā drauga roku.

Šīs vientiesīgās, bet cēlās dvēseles priekšā Aramiss jutās kā sīks pigmejs; jau otro reizi viņam nācās atzīt sirds varenību, kas daudzkārt pārspēj visspožāko prātu. Viņš atbildēja savam uzticamajam draugam ar mēmu, bet spēcīgu rokasspiedienu.

— Bet tagad, kad mēs esam izskaidrojušies, — Portoss lūdza, — un es pilnībā izprotu, kādas ir mūsu attiecības ar karali Ludviķi XIV, domāju, ka jums vajadzētu paskaidrot man, kādai politiskai intrigai mēs esam krituši par upuri, jo es nojaušu, ka tur slēpjas politiska intriga.

— Visu, kas uz to attiecas, jums sīki izskaidros d'Artanjans, kas tūlīt ieradīsies. Piedodiet man, bet mani izmocījušas ciešanas, un es esmu norūpējies, tāpēc man nepieciešams viss mans prāts un drosme, lai izlabotu kļūmīgo soli, ko es tik nepiesardzīgi liku jums spert. Tagad mūsu stāvoklis ir pilnīgi skaidrs un noteikts. Kopš šī brīža karalim Ludviķim XIV ir tikai viens vienīgs ienaidnieks, un tas esmu es. Es jūs sagūstīju, un jūs sekojāt man. Šodien es jūs atbrīvoju, un jūs stei­dzaties pie sava valdnieka. Kā redzat, Portos, te nebūs nekādu grū­tību.

— Jūs domājat?

— Es par to esmu pilnīgi pārliecināts.

— Ja jau mūsu stāvoklis ir tik skaidrs, kā jūs sakāt, — Portoss iebilda, vadīdamies no sava veselā saprāta viedokļa, — kāpēc tad mēs gatavojam lielgabalus, musketes un visu pārējo? Man šķiet, daudz vienkāršāk ir pateikt d'Artanjanam: „Mīļais draugs, mēs esam pieļā­vuši kļūdu; to vajag izlabot, tāpēc paveriet mums kādu spraugu, ļaujiet aiziet un sveiki".

— Ak, — Aramiss pašūpoja galvu.

— Vai tad jūs neatbalstāt manu plānu?

— Es tajā saskatu šķēršļus.

— Kādus?

— D'Artanjans var ierasties ar tādām instrukcijām, ka mums būs jālaiž darbā ieroči.

— Ko jūs! Ieroči pret d'Artanjanu? Neprāts! Pret mūsu miļo d'Artanjanu?

Aramiss vēlreiz pašūpoja galvu.

— Portos, — viņš nopūtās, — es liku aizdedzināt degļus un no­tēmēt lielgabalus, izsludināju trauksmi un saaicināju visus uz nocie­tinājumu mūriem, lieliskajiem Belilas mūriem, kurus jūs tik prasmīgi esat nostiprinājis. Es nostādīju visus aizstāvības pozīcijās, un to visu es darīju ar zināmu mērķi. Pagaidiet vēl un nenosodiet mani, vai arī nē, labāk negaidiet…

— Ko tad darīt?

— O, ja es to zinātu!

— Ir kas vēl vienkāršāks nekā aizsardzība: paņemsim laivu un do­simies uz Franciju, bet tur…

— Mīļais draugs, — Aramiss, skumji smaidīdams, iebilda, — ne­mānīsim sevi ar pasaciņām kā bērni; būsim vīri gan savās domās, gan darbos. Pag, ostā skan saucieni par kādu laivu. Draugs, vienu mirkli uzgaidiet!

— Tas droši vien ir d'Artanjans, — Portoss pērkona balsī noteica, pieiedams pie margām.

— Viņš pats, — musketieru kapteinis atteica, viegli izlēkdams no laiviņas uz piestātnes pakāpieniem. Viņš sāka ātri kāpt augšup pa kāp­nēm, kas veda uz nelielo laukumiņu, kur viņu gaidīja abi draugi. Ka­mēr d'Artanjans kāpa pa kāpnēm, Aramiss un Portoss pamanīja kādu virsnieku, kas neatlaidīgi sekoja kapteinim.

D'Artanjans pusceļā apstājās. To pašu darīja arī viņa sekotājs.

— Aizsūtiet prom jūsu ļaudis! — musketieris uzsauca Portosam un Aramisam. — Lai viņi aiziet tādā attālumā, no kurienes nevar no­klausīties mūsu sarunu.

Portoss deva pavēli, un tā tūlīt pat tika izpildīta. Tad d'Artanjans pagriezās pret savu pavadoni un asi noteica:

— Kungs, te nav karaļa flotes kuģis, uz kura jūs, sekojot pavēlei, tik augstprātīgi runājāt ar mani.

— Es nerunāju augstprātīgi ar jums, — virsnieks iebilda, — es tikai izpildīju pavēli, kuru saņēmu pirms aizbraukšanas, un izpildīju to pēc labākās gribas. Man pavēlēja, lai visur jūs pavadu. Es to daru. Man pavēlēja nepieļaut nekādas pārrunas, par kuru saturu es nebūtu informēts, un tā nu es iejaucos jūsu pārrunās.

D'Artanjans dusmās trīcēja; sakustējās arī Portoss un Aramiss, kas dzirdēja katru vārdu; šis dialogs viesa viņu sirdīs nemieru un bažas. D'Artanjans nikni kodīja ūsas, kas liecināja par viņa sašutumu, bet tas savukārt pareģoja dusmu izvirdumu. Viņš tuvojās virsniekam.

— Kungs, — viņš ierunājās klusi, bet skaidri izrunādams katru vārdu, un viņa balss skanēja jo draudīgāk tāpēc, ka zem kapteiņa ārējā miera slēpās tik tikko apvaldīta niknuma vētra, — kad es sūtīju šurp laivu, jūs vēlējāties zināt, ko es rakstu Belilas aizstāvjiem. Jūs man parādījāt zināmo pavēli, un es to pašu brīdi iedevu jums savu zīmīti. Kad atgriezās manis aizsūtītā laiva un no tās vecākā es saņēmu šo kungu atbildi (viņš norādīja virsniekam uz Portosu un Aramisu), jūs dzirdējāt katru vārdu no mana sūtņa stāsta. Tas viss bija paredzēts jūsu pavēlē, un es to konsekventi izpildīju bez kādas pretošanās. Tā bija, vai ne?

— Jā, kungs, — virsnieks nomurmināja, — protams, bet…

— Kungs, — d'Artanjans turpināja, iekaisdams aizvien vairāk, — kad es paziņoju savu nodomu atstāt kuģi un doties uz Belilu, jūs pie­prasījāt, lai ņemu jūs līdz; ne mirkli nevilcinādamies, es jūs atvedu šurp. Jūs taču atrodaties Belilā? Jā vai nē?

— Jā, kungs, bet…

— Bet… man vairs nav nekādas daļas par Kolbēra kungu, no kura jūs saņēmāt šo pavēli, ne arī par kādu citu, kura norādījumu jūs tik cītīgi ievērojat; toties man ir darīšana ar cilvēku, kas traucē d'Ar- tanjanam un stāv aci pret aci ar d'Artanjanu uz kāpnēm, kur visapkārt ir sāļš ūdens, pie tam dziļums te ir ne mazāk par trīsdesmit pēdām. Šis cilvēks ir ieņēmis sliktu pozīciju, mans kungs, ļoti sliktu… un es jūs jau iepriekš brīdinu.

— Ja es jums traucēju, — viesnieks atteica samulsušā un gandrīz vai kautrīgā balsī, — saprotiet taču, ka mani to piespiež darīt dienesta pienākums…

— Kungs, jūs vai arī tie, kas jūs sūtīja, nelaimīgā kārtā esat mani apvainojuši. Tā vai citādi, bet es esmu apvainots. Es nevaru atriebties tiem, kas pavēlējuši jums tā rīkoties: viņus es nepazīstu, un pie tam viņi atrodas pārāk tālu. Toties jūs esat tepat, un, Dieva vārds, ja jūs spersiet vēl kaut soli, lai noklausītos, ko es runāšu ar šiem kungiem, tad es sašķaidīšu jums galvu un iemetīšu ūdenī. O! Lai notiek kas notikdams! Visā manā dzīvē es tikai sešas reizes esmu juties pa īstam saniknots, un piecās iepriekšējās reizēs tas beidzās ar nāvi cilvēkam, kurš bija šo niknumu izraisījis.

Virsnieks pat nepakustējās; noklausījies šos draudus, viņš nobāla, bet mierīgi un bez lielības atteica:

— Jums nav taisnība, jo pretodamies neļaujat man pildīt saņemto pavēli.

Portoss un Aramiss satraukti vēroja šo sadursmi no augšas, stāvē­dami pie novērošanas laukumiņa margām.

Viņi uzsauca kapteinim:

— Dārgo d'Artanjan, piesargieties!

D'Artanjans pamāja, lai viņi klusē; draudīgā mierā viņš uzlika kāju uz nākamā pakāpiena un, turēdams zobenu, atskatījās, lai noskaidrotu, vai virsnieks viņam seko. Tas pārkrustījās un spēra soli pakaļ kap­teinim.

Pazīdami d'Artanjanu, Portoss un Aramiss iekliegdamies metās le­jup, lai aizkavētu cirtienu, kura skaņu viņi šķita saklausām.

D'Artanjans jutās aizkustināts un, pārlicis zobenu kreisajā rokā, uzrunāja virsnieku:

— Kungs, jūs esat godīgs cilvēks. Tāpēc jūs droši vien labāk sa­pratīsiet to, ko es teikšu tagad, nekā iepriekš teikto.