Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Runājiet, d'Artanjan, runājiet! — brašais virsnieks atbildēja.

— Kungi, kurus mums ir tas prieks redzēt un pret kuriem vērstas jūsu pavēles, ir mani draugi.

— Es zinu, mans kungs.

— Kā jūs domājat, vai es varu izturēties pret viņiem tā, kā to prasa instrukcijas?

— Es saprotu, ka jūs atrodaties grūtā stāvokli.

— Tad atļaujiet mums parunāt bez lieciniekiem.

— D'Artanjana kungs, ja es paklausīšu jūsu lūgumam un izdarīšu, kā jūs vēlaties, es pārkāpšu doto vārdu; ja to nedarīšu, es stāvēšu jums ceļā. Es dodu priekšroku pirmajam. Runājiet vien ar saviem draugiem un neniciniet mani par to, ka es aiz cieņas un mīlestības pret jums… neniciniet mani, ka jūsu un tikai jūsu dēļ es rīkojos nego­dīgi.

Aizkustinātais d'Artanjans strauji apskāva jaunekli un tūlīt pat uz­kāpa pie draugiem.

Virsnieks ietinās ciešāk apmetnī un apsēdās uz mitrām ūdenszā­lēm klātajiem pakāpieniem.

— Nu tā, dārgie draugi, tāds nu ir mans stāvoklis: varat spriest par to paši, — d'Artanjans teica Portosam un Aramisam.

Visi trīs apskāvās un ilgi nespēja atrauties viens no otra kā kādreiz jaunības dienās.

— Ko nozīmē šī stingrība? — Portoss apvaicājās.

— Dārgo Portos, jūs gan to varētu uzminēt.

— Ne visai, dārgo kaptein. Galu galā es taču neko neesmu iz­darījis… Tāpat kā Aramiss, — lāga Portoss pasteidzās piebilst.

D'Artanjans uzmeta prelātam pārmetošu skatienu, kas aizskāra pat Aramisa nocietināto sirdi.

— Mīļo Portos! — Vannas bīskaps iesaucās.

— Redzat, cik tālu viss aizgājis: tiek aizturēts viss, kas nāk no Belilas, un viss, ko sūta šurp. Jūsu ļaudis arī ir aizturēti. Ja jūs mēģi­nātu bēgt, kuģi jūs tūlīt notvertu, jo tie jūrā uzmana bēgļus. Karalis vēlas jūs notvert, un viņš savu panāks.

D'Artanjans tik nikni paraustīja savas iesirmās ūsas, ka izrāva vai­rākus matus.

Aramiss sadrūma, bet Portoss apskaitās.

— Mans plāns bija tāds, — d'Artanjans turpināja, — es gribēju paņemt jūs abus uz sava kuģa, lai jūs būtu manā tuvumā un es pēc tam varētu atlaist jūs brīvībā. Bet kas man tagad galvos, ka atgrie­žoties es neatradīšu jaunu priekšnieku ar slepenu pavēli, kas mani atceļ un nozīmē citu komandieri un kas izrēķināsies gan ar mani, gan jums bez mazākās cerības uz glābšanos?

— Jāpaliek šeit Belilā, — Aramiss apņēmīgi paziņoja, — un zvē­ru, ka padošos tikai tad, kad skaidri zināšu, kas mani sagaida.

Portoss neteica neko. D'Artanjans to pamanīja.

— Es gribu pamēģināt mazliet iztaujāt to drosmīgo virsnieku, kas mani pavada un kura vīrišķīgā pretošanās mani ļoti iepriecināja, jo pierāda, ka viņš ir godīgs cilvēks, kaut arī mūsu pretinieks, bet tomēr tūkstošiem reižu vairāk vērts par kādu glumu iztapoņu. Mēģināsim izpētīt, kādas ir viņa pilnvaras un ko pavēle atļauj vai aizliedz.

— Pamēģināsim, — Aramiss piekrita.

D'Artanjans noliecās un pasauca virsnieku, kurš tūlīt uzkāpa augšā laukumiņā.

Viņi apmainījās izsmalcinātām laipnībām, kas ir dabiskas starp go­dīgiem cilvēkiem, kuri pazīst viens otru un izjūt savstarpēju cieņu. Tad d'Artanjans jautāja virsniekam:

— Sakiet man, kungs, ja es gribētu aizvest šos kungus prom, ko jūs darītu?

— Es tam nepretotos, bet tā kā man ir skaidra un nepārprotama pavēle apcietināt viņus, es bez šaubām to arī darītu.

— Ā-ā! — d'Artanjans novilka.

— Viss pagalam! — Aramiss dobji noteica.

Portoss pat nepakustējās.

— Paņemiet vismaz līdz Portosu, — Vannas bīskaps lūdza, — gan viņš pratīs pierādīt karalim, ka viņš šai lietā būtībā nav nemaz vainīgs, un es viņam tur palīdzēšu; tāpat kā jūs, dārgo d'Artanjan.

— Hm! — d'Artanjans noīdēja. — Vai gribat braukt prom? Gri­bat doties kopā ar mani, Portos? Karalis ir žēlsirdīgs.

— Es vēl padomāšu, — Portoss atteica.

— Tātad jūs paliekat?

— Līdz jaunai pavēlei! — Aramiss iesaucās.

— Līdz brīdim, kamēr mums neienāks prātā kāda laba doma, — d'Artanjans atkal ierunājās, — un man šķiet, ka nenāksies ilgi gaidīt, jo man jau tāda doma sāk briest.

— Nu tad atvadīsimies, — Aramiss nopūtās, — kaut gan jums, Portos, labāk vajadzēja aizbraukt.

— Nē, — Portoss lakoniski noteica.

— Kā vēlaties, — Aramiss jutās nedaudz nobažījies par sava līdz­gaitnieka skarbo toni. — Mani tomēr mazliet nomierina tā doma, ko pieminēja d'Artanjans, un man šķiet, ka es nojaušu, kāda tā ir.

— Paskatīsimies, — sacīja musketieris, tuvinādams savu ausi Ara­misa lūpām.

Prelāts steidzīgi pačukstēja dažus vārdus, uz kuriem d'Artanjans klusi atbildēja:

— Tas pats.

— Tātad izdosies! — Vannas bīskaps priecīgi iesaucās.

— Izmantojiet jucekli, kādu šis plāns radīs, un dariet, kas jums jādara, Aramis.

— O, par to varat būt mierīgs.

— Bet tagad, mans kungs, pieņemiet mūsu pateicību, — d'Ar­tanjans uzrunāja virsnieku. — Jūs esat ieguvis trīs draugus, kas gatavi jums kalpot līdz kapa malai.

— Jā, — Aramiss apstiprināja.

Portoss klusēja un tikai pamāja ar galvu.

Uz atvadām maigi noskūpstījis draugus, d'Artanjans atstāja Belilu kopā ar savu nešķiramo pavadoni, kuru viņam bija nozīmējis Kolbērs.

Izņemot paskaidrojumu, ko pieprasīja cienījamais Portoss, šķietami cits nekas nemainījās triju draugu situācijā, kurus liktenis bija nostā­dījis katru savā nometnē.

„Kaut gan, — Aramiss pasmīnēja, — vēl jau ir d'Artanjana do­ma."

Atgriezdamies uz sava kuģa, d'Artanjans apsvēra nesen prātā ie­nākušo domu no visām pusēm. Virsnieks godbijīgi klusēja, ļaudams d'Artanjanam nodoties savām pārdomām.

Rāpdamies uz kuģa borta, kas bija noenkurojies lielgabala šāviena attālumā no Belilas, musketieru kapteinis vēl apsvēra visus uzbrukuma un aizstāvēšanās līdzekļus, kādi bija viņa rīcībā. Tūlīt pēc ierašanās viņš sasauca kara padomi, kuru veidoja viņam padotie virsnieki.

Viņi bija astoņi: jūras spēku komandieris, majors, kas komandēja artilēriju, inženieris, mums jau pazīstamais virsnieks un četri leitnanti.

Sapulcinājis viņus visus kajītē kuģa priekšgalā, d'Artanjans piecē­lās, noņēma cepuri un iesāka runāt:

— Kungi, es pabiju Belilā un redzēju, ka tur ir visai ievērojams skaita ziņā un labi apmācīts garnizons pilnā kaujas gatavībā, un tas var radīt mums nopietnus šķēršļus. Tāpēc es domāju aicināt šurp abus galvenos cietokšņa virsniekus un uzsākt ar viņiem pārrunas. Kad vi­ņi būs tālu no sava karaspēka un lielgabaliem, mēs vieglāk atradīsim abām pusēm pieņemamu vienošanos, it īpaši, ja pacentīsimies pārlie­cināt viņus ar saprātīgiem argumentiem. Vai jūs man piekrītat, kun- gi?

Artilērijas majors piecēlās kājās un godbijīgi, bet stingri noteica:

— Kungs, no jūsu ziņojuma es sapratu, ka cietoksnis gatavojas aizsardzībai, kas sarežģī mūsu uzdevumu izpildi. Tātad jūs skaidri zi­nāt, ka cietoksnis izlēmis sacelties?

D'Artanjanam šis jautājums acīmredzami nepatika, bet viņu tam­līdzīgi sīkumi tik viegli nespēja novērst no galvenā, tāpēc musketieris atbildēja:

— Kungs, jūsu piezīme ir vietā. Jūs, protams, zināt, ka Belila ir Fukē kunga vasaļa īpašums un jau sensenos laikos Francijas karaļi Belilas senjoriem devuši tiesības aizsargāt savus īpašumus ar iero­čiem.

Majors gribēja iebilst.

— Nepārtrauciet mani, — d'Artanjans viņam aizrādīja. — Jūs droši vien teiksiet, ka tiesības apbruņoties pret angļiem nenozīmē tie­sības sacelties pret savu karali. Bet mums taču nav darīšana ar Fukē kungu, ne jau viņš šobrīd nocietinājies Belilā, tāpēc ka pirms divām dienām es pats viņu arestēju. Belilas iedzīvotāji un aizstāvji neko par šo arestu nezina. Viņiem to atklāt būtu lieki. Tas ir pārāk negaidīti, neticami un nedzirdēti, tāpēc viņi tik un tā nenoticētu, pat ja mēs to paziņotu. Bretonis kalpo savam kungam tik ilgi, kamēr nav redzējis viņu mirušu. Cik man zināms, bretoņi nav redzējuši Fukē kunga līķi.