Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Saņemiet gūstekni! — Portoss uzrunāja Aramisu.

— Lieliski! — Aramiss smiedamies atteica. — Turpiniet vien vēl vainot savas kājas!

— Es taču saķēru viņu ar rokām, nevis kājām, — Portoss skumji pasmaidīja.

Bretoņi lepojās ar savu uzvaru, bet Aramiss viņus atvēsināja.

— Uzzinājis par pretošanos, karalis iekvēlosies nevaldāmā nik­numā un pēc salas ieņemšanas, kas neizbēgami notiks, visi šie krietnie cilvēki tiks iznīcināti ar uguni un zobenu.

— Vai tas nozīmē, ka mūsu rīcība bija veltīga? — Portoss apvai­cājās.

— Nu, vismaz pagaidām tā nākusi par labu, mūsu rokās ir gūstek­nis, — bīskaps atteica, — un no viņa mēs izdibināsim mūsu ienaid­nieku plānus.

— Nopratināsim gūstekni. Tas būs pavisam vienkārši: iesim vaka­riņās un uzaicināsim arī viņu; gan jau vīns atraisīs mēli.

Tā viņi arī izdarīja. Virsnieks sākumā jutās satraukts, bet tad, re­dzēdams, pie kādiem cilvēkiem nokļuvis, drīz vien nomierinājās. Ne- baidīdaimes sevi kompromitēt ar pārliecīgu atklātību, viņš sīki izstās­tīja par d'Artanjana atcelšanu un aizsūtīšanu uz Franciju. Virsnieks izstāstīja arī, ka pēc musketiera aizbraukšanas jaunais komandieris pa­vēlējis uzbrukt Belilai. Ar to viņa liecība saprotamu iemeslu dēļ aprā­vās.

Aramiss un Portoss pārmija izmisuma pilnus skatienus. Vairs ne­bija ko cerēt uz d'Artanjana slaveno izdomas spēju, nevarēja arī cerēt uz viņa palīdzību sakāves gadījumā!

Aramiss turpināja izjautāšanu un pajautāja gūsteknim, ko karaļa atsūtītie komandieri domā darīt ar Belilas aizstāvības vadītājiem.

— Viņus pavēlēts kaujā nogalināt, bet, ja tas nenotiks, tad pēc kaujas pakārt.

Aramiss un Portoss atkal saskatījās; galvās saskrēja asinis.

— Karātavām es esmu pārāk viegls, — Aramiss pasmīnēja. — Tā­dus kā mani nevar pakārt.

— Toties es esmu pārāk smags, — Portoss noteica. — Tādus kā es virve nenoturēs.

— Es esmu pārliecināts, ka mēs būtu pret jums iecietīgi un ļautu pašiem izvēlēties, kādā nāvē mirt, — gūsteknis pieklājīgi piebilda.

— Tūkstoškārt pateicos, — Aramiss nopietni sacīja.

Portoss paklanījās.

— Vēl vienu glāzīti uz jūsu veselību, — viņš ierosināja un izdzēra.

Tādās sarunās pagāja laiks pie vakariņu galda. Virsnieks izrādījās

gudrs cilvēks, un pamazām viņš pakļāvās Aramisa spožā prāta val­dzinājumam un milzīgā Portosa vienkāršajam sirsnīgumam.

— Lūdzu piedodiet man jautājumu, kuru vēlos jums uzdot, — viņš iesāka, — bet cilvēki, kas kopā tukšo jau sesto pudeli, varbūt drīkst mazliet aizmirst etiķeti.

— Uzdodiet vien savu jautājumu! — Portoss atļāva.

— Cienījamie kungi, vai jūs nekalpojāt nelaiķa karaļa musketie­ros?

— Jā, mēs bijām karaļa musketieri un pie tam labākie, — Portoss atbildēja.

— Tas tiesa; vēl vairāk, es pat teiktu, ka jūs bijāt labākie no labā­kajiem, ja nebaidītos aizskart mana tēva piemiņu.

— Jūsu tēva! — Aramiss iesaucās.

— Vai zināt, kā mani sauc?

— Nē, kungs, bet varbūt jūs pateiktu…

— Mani sauc Ziržs de Bikarā.

— Ā! — Portoss iesaucās. — Bikarā! Vai jūs atceraties šo vārdu, Aramis?

— Bikarā! — Aramiss kļuva domīgs. — Man šķiet…

— Padomājiet labi, — virsnieks lūdza.

— Tas nav grūti! — Portoss iesaucās. — Bikarā ar iesauku Kar­dināls… viens no tiem četriem, kas mūs mēģināja aizkavēt todien, kad mēs ar zobena palīdzību iepazināmies ar d'Artanjanu.

— Pilnīgi pareizi, kungi.

— Viņš bija vienīgais, kuru mēs neievainojām, — Aramiss pasmai­dīja.

— Tātad viņš bija lielisks karavīrs.

— Tā ir skaidra patiesība, — abi draugi vienā balsi atzina. — De Bikarā kungs, mēs priecājamies iepazīties ar tik drosmīga cilvēka dēlu.

Bikarā paspieda bijušo musketieru rokas. Aramiss uzmeta Por- tosam skatienu, kas teica: „Lūk, kur cilvēks, kas mums palīdzēs."

— Vai jūs piekrītat, ka godīgums vienmēr un visur sagādā gan­darījumu? — viņš griezās pie virsnieka.

— Kungs, mans tēvs vienmēr atkārtoja to pašu.

— Piekrītiet arī, ka nav nekāds prieks sastapties ar cilvēkiem, ku­rus gaida nāve no musketes lodes vai virves, un uzzināt, ka šie cilvēki ir jūsu cienījamā tēva seni paziņas, kurus jūs, tā sakot, esat it kā mantojis.

— O, bet jūs negaida tik drausmīgs liktenis, mani draugi, — jau­neklis iebilda.

— Ha! Jūs taču pats to teicāt.

— To es teicu pirms stundas, kad vēl nemaz jūs nepazinu, bet tagad, jūs pazīdams, es saku: gan jūs izbēgsiet no šī rūgtā likteņa, ja paši to vēlēsieties.

— Kā, ja paši to vēlēsimies? — Aramiss iesaucās nepacietībā kvē­lojošām acīm. To teikdams, viņš pārmaiņus skatījās te uz Portosu, te virsnieku.

— Ja tikai no mums netiek prasits kaut kas pazemojošs, — Por­toss teica, savukārt skatīdamies uz Bikarā cildenā bezbailībā.

— No jums neko neprasīs, kungi, — karaļa armijas virsnieks tur­pināja. — Kādas gan var būt prasības pret jums? Ja jūs atradis, tad sodīs ar nāvi; tādēļ pacentieties, lai jūs neatrastu.

— Es domāju, ka nekļūdīšos, ja teikšu, ka vispirms jānokļūst šeit, lai mūs atrastu, — Portoss cienīgi noteica.

— Jums ir pilnīga taisnība, mans draugs, — Aramiss lēni izteica, vēl joprojām pētoši raudzīdamies uz Bikarā, kas cieta klusu un acīm­redzami jutās visai nelāgi. — De Bikarā kungs, jūs vēlaties mums pa­stāstīt kaut ko svarīgu, atzīties kādā nopietnā lietā, bet jūs nevarat sadūšoties, vai ne?

— Cienījamie kungi, draugi! Ja es atļaušos būt pilnīgi atklāts, tad pārkāpšu zvērestu. Un tomēr es it kā dzirdu balsi, kas apklusina ma­nas šaubas un liek to darīt.

— Lielgabali! — Portoss iesaucās.

— Lielgabali un musketes! — Aramiss piekrita.

Kaut kur no tālienes, no klinšu puses draudīgi skanēja kaujas trokšņi, bet jau pēc mirkļa apklusa.

— Kas tas? — Portoss brīnījās.

— Tas, no kā es visvairāk baidījos, — Aramiss atbildēja. — Jūsu karavīru uzbrukums taču bija tikai aizsegs, vai ne? — viņš turpināja, griezdamies pie Bikarā. — Kamēr jūsu karavīri atkāpās mūsu uzbru­kuma priekšā, jūs bijāt pārliecināts, ka jūsu karaspēkam izdosies iz­kāpt otrā salas galā?

— Jā, un pie tam vairākās vietās.

— Tādā gadījumā mēs esam pagalam, — Atoss mierīgi konstatēja.

— Pagalam! Var jau būt, — Portoss piekrita. — Un tomēr mēs vēl neesam ne notverti, ne pakārti.

To teikdams, viņš piecēlās no galda, piegāja pie sienas, auksta­sinīgi noņēma savu zobenu un pistoles un sāka tās rūpīgi pārbaudīt, kā jau vecs, pieredzējis karavīrs, kas dodas kaujā un saprot, ka viņa dzīvība lielā mērā atkarīga no ieroču kvalitātes un rūpīgas kopšanas, jo ar šiem ieročiem viņam jāiet cīņā pret ienaidniekiem.

Līdz ar pirmajiem lielgabalu šāvieniem izplatījās arī ziņa, ka salu var pēkšņi ieņemt karaļa karaspēks, un apmulsušais pūlis traucās uz forta vārtiem. Tauta meklēja padomu un palīdzību pie saviem vado­ņiem.

Divu spoži degošu lāpu gaismā bālais un nospiestais Aramiss pa­rādījās logā, kas izgāja uz galveno pagalmu, kur bija pilns ar pavēles gaidošiem kareivjiem un apmulsušajiem, palīdzību lūdzošiem vietējiem iedzīvotajiem.

— Mani draugi, — d'Erblē iesāka drūmā svinīgumā, skaidri izru­nādams katru vārdu, — Fukē kungs, jūsu aizgādnis, jūsu draugs un tēvs pēc karaļa pavēles arestēts un iemests Bastīlijā.