Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Labi, — Aramiss uzslavēja.

Turēdams lukturi, viņš rūpīgi apskatīja barkasu kā cilvēks, kas gan nav gļēvulis, bet arī nedomā aizvērt acis briesmu priekšā.

Laiva bija gara un viegla, ar nelielu iegrimi un šauru ķīli — vārdu sakot, viena no tām, kuras Belilā vienmēr pratuši meistarīgi būvēt. Tai bija augsti borti, laiva bija stabila un reizē viegli manevrējama. Gar malām bija aizsegi, no kuriem sliktā laikā izveidoja kaut ko līdzīgu klājam, kas aizsargāja aizrētājus no viļņiem.

Gan laivas priekšgalā, gan pakaļgalā Aramiss atrada pa cieši no­slēgtai kastei, kurās glabājās maize, cepumi, žāvēti augļi, liels gabals speķa un pamatīgs ūdens krājums ādas maisos; ar to pilnīgi pietika, ja braucēji nedevās tālu atklātā jūrā un nepieciešamības gadījumā va­rēja papildināt savus pārtikas krājumus.

Ieroči — astoņas musketes un tikpat daudz pistoļu — bija lieliskā kārtībā un jau pielādētas. Katram gadījumam te atradās arī rezerves airi un nelielas buras.

Apskatījis visas lietas un izteicis savu atzinību, Aramiss uzrunāja Portosu:

— Dārgais draugs, apspriedīsim, ko iesākt ar mūsu barkasu: vai mēģināsim to vilkt lejup pa ieteku starp klintīm, vai labāk ar veltņu palīdzību to aizvilkt caur piekrastes viršiem līdz krastam, kurš šai vietā nav sevišķi augsts — kādas divdesmit pēdas, zem tā ir labs dibens un dziļums paisuma laikā sasniedz divdesmit piecas vai trīsdesmit pēdas.

— Tas nav galvenais, monsenjor, — Ivs godbijīgi iejaucās. — Do­māju, ka, dodoties lejup pa klinšu starpu, mums nebūs viegli vadīt barkasu. Pavisam kas cits, ja izvēlēsimies otro ceļu. Es labi pazīstu krastu, par kuru jūs runājāt, un varu galvot, ka tas ir gluds kā paklājs. Turpretī klinšu sprauga ir pilna ar akmeņiem; bez tam izteka uz jūru ir tik šaura, ka mūsu barkass tur nemaz netiks cauri, monsenjor.

— Es izmērīju un skaidri zinu, ka tiks, — Vannas bīskaps iebil­da.

— Labi, monsenjor, es piekrītu, bet jūsu svētībai, protams, zināms arī tas, ka mēs neaizvilksim laivu pie ūdens, ja nenovāksim lielo ak­meni, zem kura parasti aizšmauc lapsas un kurš kā milzīgas durvis aizsprosto izteku.

— Gan jau novelsim, — Portoss viņu nomierināja, — tīrais sī­kums.

— O, es zinu, ka monsenjors ir tik spēcīgs kā desmit vīri kopā, bet tas būs grūti izdarāms pat jums.

— Laikam mūsu saimniekam taisnība, — Aramiss bilda drau­gam, — mēģināsim vilkt barkasu pa viršu lauku.

— Jo vairāk tāpēc, monsenjor, — zvejnieks turpināja, — mums vēl ir tik daudz darīšanu, ka mēs noteikti nevarēsim iziet jūrā līdz ritam. Kad uzausis gaisma, mums kādā pēc iespējas augstākā vietā virs mūsu alas būs jānoliek acīgu sargu — tas ir pilnīgi nepieciešams, lai uzmanītu kuģus, kas mūs ielenkuši.

— Jā, jā, Iv, jums taisnība; sāciet rikoties un aizvelciet barkasu tur, kur mēs nolēmām.

Trīs labi noaugušie bretoņi jau bija pabāzuši zem barkasa veltņus un grasījās vilkt to uz norunāto vietu, kad pēkšņi ieskanējās niknas suņu rejas. Aramiss izskrēja ārā no alas, Portoss steidzās viņam pakaļ.

Rītausma iekrāsoja viļņus un plašo līdzenumu viņu priekšā pur­pura un perlamutra toņos; pustumsā neskaidri vīdēja greizas un panī­kušas bēdīga izskata egles, kas nezin kā bija pamanījušās izaugt uz kailiem akmeņiem; pāri sliktiem griķu laukiem lēniem spārnu vēzie­niem laidelējās lieli vārnu bari. Līdz saullēktam palika ne vairāk kā ceturtdaļstunda. Pamodušies putneļi jautri čivināja, pavēstīdami dienas iestāšanos dabā.

Suņa rejas, kas iztraucēja trīs zvejniekus darbā un lika Aramisam un Portosam iznākt no alas, tagad skanēja no dziļas aizas kādu ljē no alas.

— Tas ir vesels bars, — Portoss secināja, — suņi skrien pa pē­dām.

— Ko tas nozīmē? Kurš gan nododas medībām tik nemierīgā lai­kā? — Aramiss iesaucās.

— Un it īpaši jau te, kur gaida karaļa kareivju ierašanos, — Por­toss piebalsoja.

— Troksnis tuvojas. Jums taisnība, Portos, suņi iet pa pēdām. Ei, Iv, Iv, panāciet šurp! — Aramiss pēkšņi iekliedzās.

īvs ieradās pēc Aramisa aicinājuma, pametis veltni, kuru gribēja palikt zem barkasa brīdī, kad viņu atrāva no darba bīskapa klie­dziens.

— Kas tās par medībām, saimniek? — Portoss noprasīja.

— Nevaru saprast, monsenjor. Tādā brīdi Lokmarijas senjors ne­būtu devies medībās. Nē, nebūtu vis, un tomēr suņi…

— Varbūt tie aizbēguši?

— Nē, — tikko pienākušais Geneks noliedza, — tie nav Lokma­rijas senjora suņi.

— Piesardzības dēļ atgriezīsimies alā, — Aramiss ierosināja. — Riešana tuvojas, un drīz mēs uzzināsim, kas tur notiek.

Viņi griezās atpakaļ, bet tumsā vēl nebija nogājuši ne simt soļu, kad līdz viņu ausīm nonāca kāda skaņa, kas atgādināja cilvēka nopūtu: garām bēgļiem kā zibens aizšāvās aizelsusies un pārbiedēta lapsa, pār­lēca pāri laivai un pazuda, atstādama aiz sevis asu smaku, kas vēl kādu brīdi saglabājās zem pazemes ejas zemajām velvēm.

— Lapsa! — bretoņi iesaucās priecīgā pārsteigumā, kas nav svešs nevienam medniekam.

— Nolādēts! — bīskaps iekliedzās. — Mūsu paslēptuve ir atklāta.

— Kā? — Portoss nesaprata. — Vai tad mums jābaidās no lapsas?

— Ak, mans draugs, ko jūs runājat! Vai tad es uztraucos par lapsu? Ne jau tur tā vaina, velns parāvis. Vai tad jūs nesaprotat, ka lapsai seko suņi, bet suņiem — cilvēki?

It kā apstiprinot Aramisa vārdus, nikni rejošais bars strauji tuvo­jās, neticamā ātrumā dzīdams zvēru. Tobrīd uz mazā laukumiņa pie ieejas alā parādījās seši noskrējušies suņi. Gaisu pildīja viņu aizrautīgā riešana, kas skanēja kā uzvaras fanfaras.

— Suņi ir klāt, — Aramiss noteica, skatīdamies caur nelielu cau­rumiņu starp divām klintīm. — Tūlīt mēs uzzināsim, kas ir mednie­ki.

— Ja tas ir Lokmarijas senjors, tad viņš ielaidīs suņus alā, bet pats te nenāks, jo no pieredzes zina, ka lapsa otrā pusē iznāks ārā. Turp kungs arī dosies sagaidīt, kamēr tas notiks. Viņš dosies turp, lai uzma- nītu zvēra parādīšanos.

— Tas nav Lokmarijas senjors, — bīskaps, neviļus nobālēdams, at- teica.

— Kas tad?

— Skatieties!

Portoss pielika aci pie spraugas un ieraudzīja uz pakalna kādu duci jātnieku, kas dzina zirgus pa suņu pēdām, saukdami: „Atū, atū!"

— Gvardi! — Portoss iekliedzās.

— Jā, mans draugs, gvardi.

— Jūs sakāt, tie ir gvardi! — ari bretoņi nobālēdami satraucās.

— Un priekšgalā jāj Bikarā uz mana pelēkā zirga, — Aramiss turpināja.

Tobrīd suņi sasniedza alu un ieplūda tajā kā lavīna, apdullinoši riedami.

— Ak tu velns! — iesaucās Aramiss, kas neapšaubāmo un neiz­bēgamo briesmu priekšā savaldījās un atguva visu savu aukstasinību. — Es saprotu, ka mēs esam nolemti bojāejai; tomēr mēs vēl kaut ko varam izdarīt. Ja gvardi, sekodami suņiem, ieraudzīs, ka alai ir izeja, tad vairs nav nekādu izredžu, jo, te nokļuvuši, viņi atklās gan laivu, gan mūs pašus. Tātad nedrīkst pieļaut, lai suņi no šejienes izkļūtu, tāpat kā vajag pa­nākt, lai viņu saimnieki te neienāktu.

— Tā gan, — Portoss piekrita.

— Saprotiet, — bīskaps noskaldīja asi un precīzi kā dodams pa­vēli kaujas laukā, — te ir seši suņi, un viņi apstāsies pie lielā akmens, zem kura pazuda lapsa; šai šaurajā ejā viņus jāaptur un jāiznīcina.

Bretoņi ar nažiem rokās devās uz priekšu. Pēc dažām minūtēm atskanēja smilkstieni un pirmsnāves gārdzieni; tad viss apklusa.