Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Labi, — Aramiss aukstasinīgi noteica. — Tagad kārta saim­niekiem.

— Ko lai dara? — Portoss vaicāja.

— Jānoslēpjas un jāsagaida viņu ierašanās, pēc tam jānogalina.

— Jānogalina? — Portoss atkārtoja.

— Viņi ir sešpadsmit… pagaidām tikai sešpadsmit.

— Un labi apbruņoti, — Portoss smaidīdams piebilda, kas lie­cināja, ka vismaz šai apstākli viņš smeļas zināmu mierinājumu.

— Tas prasīs minūtes desmit, — Aramiss noteica.

Viņš apņēmīgi satvēra musketi, zobos turēdams mednieku nazi.

— īvs, Geneks un viņa dēls, — Aramiss turpināja, — pados mums musketes. Šausim tieši virsū; tā mēs noguldīsim astoņus, pirms pārējie par to uzzinās; pēc tam visi kopā — mēs tomēr esam pieci — ar nažiem nogalināsim arī pārējos.

— Kā ar nabaga Bikarā? — Portoss painteresējās.

Aramiss mirkli pārdomāja, tad vēsi noteica:

— Bikarā pirmo — viņš mūs pazīst, Portos.

Par spīti Aramisa apbrīnojamai paredzēšanas spējai, notikumi, kā jau viss, kas pakļauts nejaušības varai, norisinājās citādi, kā iedomājās Vannas bīskaps.

Bikarā zirgs bija daudz labāks nekā viņa biedriem, tāpēc viņš ag­rāk par citiem sasniedza alas ieeju un no pirmā acu uzmetiena sa­prata, ka gan lapsa, gan suņi pazuduši šajā caurumā. Tā kā viņu pār­ņēma māņticīgas bailes, kas parasti sagrābj cilvēkus pazemes eju priekšā, tāpat kā tumsā, tad viņš apstājās, nolēmis pagaidīt, kamēr viņu panāks arī visi pārējie.

— Kas par lietu? — nesaprazdami viņa bezdarbības iemeslus, tau­jāja no straujā jājiena aizelsušies mednieki.

— Nekas sevišķs, tikai suņi vairs nav dzirdami; jādomā, ka šī pa­zemes eja aprijusi gan lapsu, gan visu mūsu suņu baru.

— Suņi iet pa pārāk svaigām pēdām, lai tās pazaudētu, — kāds no gvardiem ieteicās. — Turklāt tad mēs dzirdētu, ka viņi šaudās no vienas puses uz otru. Kā teica Bikarā, jādomā, ka viņi patiešām iekļu­vuši šai alā.

— Bet kāpēc viņus nedzird? — liela auguma jauneklis brīnījās.

— Tas ir dīvaini, — otrs piebalsoja.

— Nu tad ieiesim alā arī mēs, — trešais ierosināja. — Vai var­būt tajā aizliegts ieiet?

— Nē, — Bikarā atteica, — bet tur ir tumšs kā skurstenī un var viegli nolauzt kaklu.

— To jau pierāda mūsu suņi, — tas pats gvards vēl piebilda. — Ar viņiem tas jau laikam noticis.

— Kas tā par velna būšanu? Kur viņi palikuši? — gvardi iesaucās vienā balsī.

Pazudušo suņu saimnieki sāka saukt viņus un īpašā, tikai viņiem zināmā veidā svilpt, bet neviens neatsaucās ne uz saucieniem, ne svil­pieniem.

— Ja nu tā ir apburta ala! — Bikarā iesaucās. — Nu ko! Paska­tīsimies.

Nolēcis no zirga, viņš iegāja alā.

— Pagaidi! Es iešu kopā ar tevi! — uzsauca viens no gvardiem, redzēdams, ka Bikarā tūlīt pazudīs alas pustumsā.

— Nē, nevajag, — Bikarā iebilda. — Te patiešām ir kaut kas noslēpumains. Nav ko riskēt uzreiz visiem. Ja es pēc desmit minūtēm neatgriezīšos, tad nāciet iekšā, bet tikai visi kopā.

— Lai notiek, — pārējie piekrita, nesaskatīdami nekādas briesmas Bikarā rīcībā. — Labi, mēs pagaidīsim.

Nenokāpjot no zirgiem, viņi sapulcējās ap alas ieeju. Pa to laiku Bikarā viens pats aklā tumsā taustījās uz priekšu pa pazemes eju, kamēr neuzdūrās Portosa musketei.

Bikarā pārsteidza šķērslis, kuram uzdūrās viņa krūtis, viņš pastiepa roku un satvēra musketes stobru, aukstu kā ledus.

īvs jau bija pacēlis nazi, un jauneklis neglābjami būtu kritis par upuri bretoņa smagajai rokai, bet pēdējā minūtē triecienu apturēja Portosa dzelžainais tvēriens.

Necaurredzamajā tumsā atskanēja baiga, dobjam rūcienam līdzīga balss:

— Es negribu, ka viņu nokauj.

Bikarā atradās starp savu nepazīstamo aizstāvi un to, kas ap­draudēja viņa dzīvību; gan viens, gan otrs iedvesa vienlīdz lielas šaus­mas. Neskatoties uz visu savu drosmi, viņš mežonīgi iekliedzās.

Bikarā apklusināja Aramisa kabatlakatiņš, ar kuru viņam aizbāza muti.

— De Bikarā kungs, — Vannas bīskaps čukstēja, — mēs nevē­lamies jūsu nāvi, varat tam ticēt, ja esat mūs pazinis, bet pie pirmā vārda, vaida vai nopūtas, kas izlauzīsies pār jūsu lūpām, mēs būsim spiesti nogalināt jūs tāpat kā jūsu suņus.

— Jā, kungi, es jūs pazīstu, — jauneklis tāpat čukstus atbildēja. — Bet kā jūs te gadījāties? Ko jūs te darāt? Nelaimīgie! Nelaimīgie! Es domāju, ka jūs esat cietoksnī.

— Ja es pareizi atceros, tad jūs, kungs, apņēmāties panākt mums dažus atvieglojumus?

— Es darīju, ko varēju, kungi, bet… bet ir pavēle…

— Izrēķināties ar mums?

Bikarā neko neatbildēja. Viņam bija smagi runāt par virvi ar muiž­niekiem.

Aramiss saprata, kāpēc gūsteknis klusē.

— Bikarā kungs, jūs jau būtu līķis, ja mēs nebūtu ņēmuši vērā jūsu jaunību un mūsu seno pazīšanos ar jūsu tēvu; mēs jums arī šoreiz ļausim iziet no šejienes, ja dosiet zvērestu, ka nestāstīsiet saviem drau­giem par to, ko šeit redzējāt.

— Zvēru, ka ne tikai nestāstīšu, bet arī darīšu visu, lai aizkavētu viņus te iekļūt, — Bikarā apņēmīgi noteica.

— Bikarā! Bikarā! — ārpusē atskanēja vairākas balsis.

— Atbildiet! — Aramiss pavēlēja.

— Es esmu šeit! — Bikarā atsaucās.

— Ejiet! Mēs paļaujamies uz jūsu goda vārdu.

Bikarā sāka virzīties uz gaismas pusi. Alā pavīdēja vairāku cilvēku silueti. Bikarā metās pretim draugiem, lai piespiestu viņus griezties atpakaļ. Viņš sadūrās ar tiem pazemes gaiteņa sākumā, kur tie jau bija paguvuši ieiet.

Aramiss un Portoss sastinga, juzdami, ka viņu dzīvība karājas mata galā.

Bikarā draugu pavadībā aizgāja līdz alas izejai.

— Oho! — viens no viņiem piezīmēja, kad visi iznāca gaismā. — Tu esi galīgi bāls!

— Bāls? — otrs atsaucās. — Tu gribi teikt zaļš!

— Ko jūs! — Bikarā iebilda, pūlēdamies saņemties.

— Dieva dēļ, pasaki, kas ar tevi noticis? — atskanēja vairākas balsis uzreiz.

— Mans nabaga draugs, tavās dzīslās nav palikusi ne pilīte asi­ņu, — kāds noteica.

— Nejokojiet, kungi, viņš tūlīt zaudēs samaņu. Kam ir ožamā sāls?

Visi sāka skaļi smieties. Ap nabaga Bikarā kā lodes kaujas bie­zumā spindzēja tamlīdzīgi vārdi un asprātības. Kamēr pār viņu bira jautājumu krusa, Bikarā paguva nedaudz atgūties.

— Ko tad es tur varēju ieraudzīt pēc jūsu domām? Kad es sa­karsis iegāju tai alā, mani uzreiz apņēma ledains aukstums, un tas arī ir viss.

— Bet suņi? Kas noticis ar tiem? Vai tu tos redzēji? Varbūt kaut ko uzzināji?

— Jādomā, ka tie aizskrējusi pa citu ceļu.

— Kungi, — ierunājās viens no jaunekļiem, kas drūzmējās ap Bi­karā. — Mūsu drauga bālais vaigs un klusēšana slēpj kādu noslēpu­mu, kuru viņš nedrīkst vai negrib atklāt. Pēc manām domām, pilnīgi skaidrs, ka viņš alā kaut ko redzējis. Mani interesē, kas tas ir, un kaut tas būtu vai pats velns. Iesim iekšā alā, draugi, iesim!

— Iesim! — viņam piebalsoja visi pārējie.

Portoss un Aramiss saklausīja šo vārdu atbalsis, un viņiem tās ska­nēja kā draudīgs brīdinājums. Bikarā aizsteidzās draugiem priekšā un aizsprostoja ceļu, saukdams:

— Kungi, kungi! Dieva dēļ, lūdzu neejiet tur iekšā!

— Kas tad šai alā ir tik briesmīgs?

— Runā, Bikarā!