Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Nu, lūk!

— Tas ir tīrais sīkums.

— Mums ātrāk jāpieņem lēmums. Lai mūsu bretoņi turpina vilkt laivu uz jūru. Mēs abi paliksim šeit un apsargāsim pulveri, musketes un lodes.

— Dārgo Aramis, divi vien mēs nevaram vienlaicīgi izšaut ne trīs šāvienus, — Portoss vienkārši konstatēja. — No šaušanas ar muske- tēm nekas neiznāks. Šis paņēmiens nekam neder.

— Tad atrodiet citu.

— Atradu! — milzis iekliedzās. — Es apbruņošos ar dzelzs lauzni un paslēpšos aiz klints izciļņa un tad, kad viņi vilnis pēc viļņa sāka tuvoties, es, pats palikdams neredzams un nenotverams, sākšu šķaidīt viņu galvas. Es varu izdarīt trīsdesmit sitienus minūtē. Nu, ko jūs teik­siet par manu plānu? Kā jums patīk šis priekšlikums?

— Lieliski, dārgais draugs, vienkārši lieliski. Es pilnībā to atbalstu, bet jūs viņus izbiedēsiet, un otra puse aplenks alu, lai ar laiku pie­spiestu mūs iznākt ārā. Mums jāiznīcina visa vienība līdz pēdējam vī­ram; ja kaut viens paliks dzīvs, tad viņš mūs pazudinās.

— Jums taisnība, draugs, bet kā lai viņus te ievilina?

— Paliekot pilnīgi nekustīgi, dārgo Portos.

— Nu labi! Es stāvēšu kā sastindzis un pat nepakustēšos, bet kad viņi visi būs te ienākuši?..

— Tad ļaujiet rīkoties man, jo es kaut ko esmu izdomājis.

— Ja jau tā un ja jums ienākusi prātā laba doma… bet tai jābūt labai… tad es esmu mierīgs.

— Ejiet slēpnī, Portos, un skaitiet ienākošos.

— Bet jūs? Ko jūs darīsiet?

— Neraizējieties par mani, man būs citi uzdevumi.

— Es dzirdu balsis.

— Tie ir viņi. Ieņemiet savu posteni! Nostājieties tā, lai es jūs varētu aizsniegt ar roku un lai jūs mani sadzirdētu.

Portoss paslēpās otrajā grotā, kur valdīja pilnīga tumsa. Aramiss klusi aizslīdēja uz trešo. Milzis turēja rokā kādas piecdesmit mārciņas smagu lauzni. Viņš apbrīnojami viegli rīkojās ar to, kad, pārvietojot barkasu, izmantoja kā sviru.

Pa to laiku bretoņi turpināja stumt laivu uz krastu.

Cenzdamies palikt nepamanīts, Aramiss pieliecies kaut ko noslē­pumainu darīja alas apgaismotajā daļā.

Varēja saklausīt skaļā balsī dotu komandu. Tā bija kapteiņa pēdē­jā pavēle pirms uzbrukuma.

Divdesmit pieci cilvēki, pārvarot alas pakāpienu, ieskrēja pirmajā grotā un atklāja uguni. Nodārdēja atbalss, gar alas velvēm aizspindza lodes, un visu alu ietina biezi dūmi.

— Pa kreisi, pa kreisi! — sauca Bikarā, kurš pirmā uzbrukuma laikā bija pamanījis eju, kas savienoja pirmo un otro grotu; pulvera smakas uzbudināts, viņš gribēja novirzīt savus vīrus uz to pusi.

Visi metās pa kreisi; eja kļuva aizvien šaurāka. Bikarā, rokas iz­stiepis, gāja kareivjiem pa priekšu, nolemdams sevi neizbēgamai nā­vei.

— Ātrāk! Ātrāk! — viņš skubināja. — Es jau saskatu gaismu!..

— Portos, sitiet! — Aramiss nokomandēja aizkapa balsī.

16 - A.Dimā

Portoss nopūtās, bet paklausīja pavēlei. Dzelzs bomis trāpīja Bi­karā galvu, un viņš bija uz vietas beigts, tā arī nepabeidzis iesākto frāzi. Drausmīgā svira desmit sekunžu laikā desmitreiz pacēlās un at­kal nolaidās. Portosa priekšā palika guļam desmit līķi.

Kareivji neko neredzēja; viņi tikai dzirdēja kliedzienus un pirms­nāves gārdzienus, klupa pār līķiem, krita, atkal pietrausās kājās, skrēja viens otram virsū, joprojām nesaprazdami, kas notiek. Nepielūdzamais dzelzs bomis turpināja krist pār gvardu galvām, līdz pirmā kareivju grupa bija pilnīgi iznīcināta, un tas notika tik klusi, ka līdz otrajai grupai nenonāca ne skaņa un tā turpināja mierīgi virzīties uz priek­šu.

Šīs grupas kareivjus vadīja pats kapteinis. Karotāji nolauza pa­nīkušu eglīti, kas nīkuļoja krastā, un sasēja tās zarus kopā, izveidojot savam priekšniekam kaut ko līdzīgu lāpai.

Nokļuvuši līdz otrajai grotai, kur Portoss kā Bībeles atriebējs eņ­ģelis bija iznīcinājis katru, ko vien skāra viņa roka, pirmās rindas ka­reivji šausmās atkāpās. Uz gvardu šāvieniem neviens neatbildēja, bet tagad viņi uzdūrās līķu kaudzei; viņi soļoja pa asinīm vārda tiešā no­zīmē.

Portoss vēl joprojām slēpās aiz sava klints izciļņa.

Degošās egles šaudīgajā gaismā kapteinis ieraudzīja drausmīgo slaktiņa skatu un, veltīgi pūlēdamies saprast, kā tas noticis, sāka vir­zīties uz to pusi, kur stāvēja Portoss. Tūlīt pat no tumsas pastiepās milzīga roka un sagrāba nelaimīgo kapteini aiz kakla; viņš sāka gārgt; rokas pašāvās augšup, lāpa izkrita no rokām un, iekritusi asins peļķē, čīkstēdama nodzisa. Pēc mirkļa kapteiņa ķermenis nokrita blakus ap- dzisušajai lāpai. Vēl viens līķis pievienojās jau esošajai kaudzei, kas aizsprostoja kareivjiem ceļu.

Tas notika tik noslēpumaini kā pēc burvju mājiena. Kareivji, kas gāja aiz kapteiņa, pagriezās uz viņa pusi, izdzirduši gārdzienus. Viņi ieraudzīja virsnieka izplestās rokas un izvalbītās acis; pēc tam kad lāpa nodzisa, viss iegrima necaurredzamā tumsā.

Neapzināti, neko nedomādams, un tīri instinktīvi dzīvs palikušais leitnants iekliedzās:

— Uguni!

Tūlīt pat ieskanējās muskešu šāvieni, un alā skaņi nodārdēja at­balsis; no velvēm sāka birt milzīgas atlūzas. Uz mirkli alu apgaismoja šāvieni, bet tad tajā kļuva vēl tumšāks no pulvera dūmiem. Iestājās pilnīgs klusums, ko iztraucēja tikai alā ienākošo trešā vada kareivju soļu dipoņa.

Portoss jau bija pieradis pie tumsas un redzēja visu labāk kā cil­vēki, kas tikko ienāca alā no gaismas. Viņš skatījās apkārt, gaidīdams kādu Aramisa zīmi, kad sajuta Aramisu satveram viņa plecu, un ausī ieskanējās prelāta balss, tik klusa kā visklusākā nopūta:

— Ejam!

— O! — Portoss noteica.

— Ššš — Aramiss vēl klusāk nošņāca.

Aramiss un Portoss, neviena nepamanīti, aizslīdēja gar pazemes koridora sienām, kamēr alā skanēja ienākošās trešās grupas kareivju klaigas, dzīvu palikušo kareivju lāsti, mirstošo un ievainoto vaidi.

Aramiss ieveda Portosu pēdējā trešajā grotā; te viņš parādīja draugam kādā sienas iedobumā paslēpto nelielo pulvera muciņu.

Kamēr Portoss ar savu bomi dragāja uzbrūkošos gvardus, Aramiss bija paguvis piestiprināt pie mucas degli.

— Draugs, — viņš uzrunāja Portosu, — jūs paņemsiet šo mucu un, kad es aizdedzināšu degli, aizmetīsiet to mūsu ienaidniekiem. Vai jūs to varēsiet?

— Un kā vēl! — Portoss atbildēja.

Viņš pacēla mucu ar vienu roku.

— Varat aizdedzināt!

— Pagaidiet, lai viņi sapulcējas visi kopā; pēc tam jūs, manu Ju- piter, metīsiet pār viņiem mūsu zibeni.

— Aizdedziniet! — Portoss atkārtoja.

— Vai jūs visu sapratāt? — Aramiss pārjautāja.

— Protams! — Portoss skaļi iesmējās, acīmredzot nemaz nebai­dīdamies, ka smieklus varētu izdzirdēt ienaidnieki. — Ja jau jūs man paskaidrojāt, tātad es sapratu. Dodiet jūsu uguni un ejiet.

Aramiss pasniedza Portosam aizdedzinātu posu. Aramiss to ar abām rokām saspieda un pieliecies aizslīdēja uz alas izeju, kur viņu gaidīja trīs airētāji.

Palicis viens, Portoss stingru roku pielika pie degļa tikko kvēlojošo posu. Posa niecīgā dzirkstelīte, kas tomēr slēpa sevī drausmīgu uguns­grēku, kā jāņtārpiņš iedzirkstījās tumsā, pieskārās deglim un aizde­dzināja to; ar savu vareno elpu Portoss uzpūta uguntiņu, tā ka parā­dījās liesmiņa.

Kad dūmi mazliet izklīda, kvēlojošā un skaļi sprēgājošā degļa gais­mā kādas pāris sekundes varēja saskatīt visu, kas notika alā. Tā bija tikai acumirklīga, bet tāpēc ne mazāk lieliska aina; bāls, asinīm no- šķiests milzis, ar spoži degošā degļa apgaismotu seju.