Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Uz mirkli Portosa rokas nošļuka zem nepanesamā smaguma; tad varenais Herkuless sakopoja spēkus un cietuma sienas, kas jau gata­vojās viņu aprit, pamazām atvirzījās un ļāva viņam iztaisnoties. Kā dēmons viņš stāvēja vareno granīta bluķu ielenkumā. Taču atbīdīdams klintis, kas viņu spieda no sāniem, viņš nespēja noturēt monolītu, kas viņam gulēja uz pleciem. Tā smagums viņu nospieda uz ceļiem. Bluķi abās pusēs, ko viņš ar pārcilvēciskām pūlēm uz mirkli bija atvirzījis, atkal sāka slīgt lejup, un to svars vēl pievienojās klints milzīgajai ma­sai, ar kuru vien pietiktu, lai nospiestu desmit cilvēku.

Milzis nokrita, nesaukdams palīgā; viņa atbildēs Aramisam skanēja možums un cerības, jo vienu brīdi viņš patiešām cerēja, ka izdosies glābties, pateicoties saviem dzelžainajiem muskuļiem, un nokratīt no sevis milzīgo atlūzu trīskāršo smagumu. Toties Aramiss ieraudzīja, ka bluķis slīgst aizvien zemāk; Portosa pēdējiem spēkiem sasprindzinātās rokas sāka liekties, akmens nobrāztie pleci saguma.

Aramiss izmisumā plēsa matus.

— Portos! — Portos! — viņš kliedza. — Portos, kur tu esi? At­bildi!

— Šeit! — Portoss čukstēja dziestošā balsī. — Pacietību, draugs, tikai pacietību!

Viņš tik tikko paguva izteikt pēdējo vārdu: paātrinājums vēl pa­lielināja smagumu; milzīgā klints nogāzās, tai uzkrita abas pārējās, un Portoss tika apbedīts šo trīs milzīgo klinšu veidotajās kapenēs.

Izdzirdis drauga pirmsnāves vārdus, Aramiss izlēca krastā. Viņam sekoja divi bretoņi, paķerdami līdz dzelzs lauzni. Trešais palika sargāt laivu. Ceļu viņiem rādīja vaidi, kas skanēja no akmeņu grēdas apak­šas.

Aramiss, cildens un dedzīgs kā divdesmitgadīgs jauneklis, metās pie šīm trim klintīm un ar savām maigajām kā sievietei rokām viņam brīnumainā veidā izdevās pacelt vienu no šī milzīgā kapakmens stū­riem.

Dziļās bedres tumsā viņš ieraudzīja sava drauga vēl neizdzisušās acis, jo uz mirkli paceltais smagums Portosam ļāva ievilkt elpu. Abi bretoņi ķērās pie laužņa. Viņiem pievienojās arī Aramiss, kaut gan viņu pūles nespēja pacelt bluķi, bet noturēt to tikai tai pašā stāvokli, kādā to bija pacēlis Aramiss. Tomēr viss bija veltīgi. Visiem trim iz­lauzās izmisuma kliedziens, kad viņi bija spiesti lēnām padoties nepie­veramajam smagumam, nespēdami noturēt klinti. Tā noslīga atpakaļ iepriekšējā vietā.

Portoss, redzēdams šo veltīgo cīņu, zobgalīgi izteica pēdējos vār­dus savā mūžā:

— Pārāk smags.

Viņa acis apdzisa un pašas no sevis aizvērās, seju pārklāja nāves bālums, rokas izstiepās gar sāniem, un titāns izstiepās savā akmens gultā, izdvesdams pēdējo nopūtu. Kopā ar viņu noslīga arī granīta masīvs, ko viņš bija turējis līdz pēdējam brīdim.

Aramiss un bretoņi nometa lauzni, un tas aizripoja pa milzīgo kapakmeni.

Bāls kā nāve, sviedriem noplūdis, aizelsies Aramiss ieklausījās. Vi­ņa krūtis žņaudza it kā spīles, likās, ka sirds tūlīt pārplīsīs. Vairs nekā! Ne skaņas! Milzis bija aizmidzis mūžīgā miegā. Dievs bija lēmis Por­tosam viņa cienīgas kapenes.

Ne vārda neteicis, Aramiss, drebēdams pie visām miesām, piecēlās no akmens, juzdamies sastindzis un apmulsis kā pārbiedēts bērns.

Kristietis nedrīkst spert kāju uz kapavietas.

Atradis sevī spēku piecelties, viņš tomēr nespēja paiet. Šķita, ka kopā ar Portosu kaut kas miris arī viņā.

Bretoņi apstāja viņu un uz rokām aiznesa līdz laivai. Tur viņi no­sēdināja Aramisu uz soliņa pie stūres, bet paši iegūlās airos, nevē­lēdamies pacelt buras, jo baidījās, ka tās varētu viņus nodot.

Tur, kur agrāk bija Lokmarijas ala, tagad pletās līdzenums, un gludajā piekrastē skatu piesaistīja tikai viens augstāks punkts. Aramiss nespēja atraut no tā acis un, jo tālāk viņi izgāja atklātā jūrā, jo vairāk viņam likās, ka lepnā un draudīgā klints saslienas, kā pavisam nesen saslējās Portoss, un paceļ pret debesīm neuzvarētu, smieklos atmestu galvu, līdzīgu godīgā un varonīgā drauga galvai, kas bija visspēcīgākais no četriem un tomēr pats pirmais tikai aizrauts nāvē.

Cik dīvains bija šo kā no bronzas izlieto vīru liktenis! Pats vien­tiesīgākais no viņiem kļuva par paša viltīgākā līdzgaitnieku; fizisko spē­ku vadīja lokans un atjautīgs prāts; tomēr izšķirošajā mirklī, kad tikai cilvēka muskuļu spēks varēja glābt gan miesu, gan dvēseli, akmens klints rupjais spēks pieveica muskuļus un, uzveldamies ķermenim, sa­trieca ari dvēseli.

Krietnais Portoss! Radīts, lai palīdzētu citiem, vienmēr gatavs uzu­purēties un glābt vājākos, it kā Dievs tikai tādēļ būtu apveltījis viņu ar spēku. Ari mirdams viņš domāja tikai par to, lai izpildītu saistības ar Aramisu, kuras Aramiss viņam bija uzlicis bez iepriekšējas vieno­šanās un par kurām viņš uzzināja tikai tad, kad nācās uzkraut sev briesmīgo atbildību.

Cildenais Portoss! Kam vairs pilis, pilnas ar dārgām mēbelēm, me­ži, pilni ar medījumiem, dīķi, pilni ar zivīm, un pagrabi, kas nespēj ietilpināt visus krājumus! Kam vairs sulaiņi zeltītajās livrejās un to vidū arī Musketons, kurš tā lepojās ar tavu uzticību. Ak, cildeno Por­tos, tu tik cītīgi krāji dārgumus, atdevi tik daudz spēku savas dzīves izdaiļošanai un baudai, lai beigās saļimtu tuksnesīga okeāna krastā, kur skan nerimtīgās klaigas, un tavus kaulus sadragātu nejūtīgais ak­mens? Cildeno Portos, vai gan vajadzēja sakrāt tik daudz zelta, lai uz tava kapakmena nebūtu pat mazas divrindes, ko sacerējis nabadzīgs dzejnieks?!

Varonīgais Portos! Vēl tagad tu tur guli aizmirsts zem klints, kuru vietējie gani uzskata par kalna masīva augšējo plāksni.

Šīs kapenes tagad klātas ar viršiem un sūnām, ko glāsta rūgti sā­ļais okeāna vējš, bet ķērpji tik cieši savienojuši klinti ar zemi, ka ceļo­tājam pat prātā neienāks doma, ka tādu granīta masu kāds mirstīgais varētu noturēt uz saviem pleciem.

Tikpat bāls, sastindzis un nospiests Aramiss skatījās uz krastu, kas lēnām pazuda aiz horizonta, kamēr nodzisa pēdējais saules stariņš. Pār viņa lūpām nenāca neviens vārds, no krūtīm neizlauzās neviena nopūta. Māņticīgie bretoņi bailīgi vēroja viņu. Tā vairs nebija cilvēka, bet gan statujas klusēšana.

Kad no debesīm kā pelēks vilnis sāka nolaisties mijkrēslis, uz lai­vas pacēla nelielu buru; to satvēra vēja plūsma, izpleta un strauji dzina laivu tālāk no krasta; tās priekšgals bija pavērsts uz Gaskonijas līci, kas bija slavens ar briesmīgām vētrām.

Taču jau pēc pusstundas airētāji, kuriem tagad nebija ko darīt, un kas, pieliekušies tuvāk bortam un pielikuši rokas pie acīm, vēroja jūru, pamanīja pie horizonta baltu punktu; tas likās tikpat nekustīgs kā kaija, kura mierīgi šūpojas nemanāmos vilnīšos.

Tomēr tas, kas šķita nekustīgs parastai acij, jūrnieku pieredzēju­šajām acīm likās strauji tuvojamies; šķietami sastingušais punkts patie­sībā kustējās tik strauji, ka sacēla viļņus.

Kādu laiku bretoņi neuzdrošinājās traucēt savu kungu, redzēdami, ka viņš sēd kā sastindzis; viņi atļāvās tikai satrauktus skatienus un pusbalsī izteiktus minējumus. Aramiss, kas vienmēr bija tik darbīgs un vērīgs, kura acis kā lūsim vienmēr bija piesardzīgas un naktī redzēja labāk kā dienā, tagad aiz izmisuma bija ieslīdzis tādā kā transā.

Tā pagāja vairāk kā stunda. Pa šo laiku kļuva manāmi tumšāks, bet arī kuģis pienāca tuvāk, tāpēc viens no trim jūrniekiem, Geneks, uzdrošinājās diezgan skaļi ieteikties: