Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tad, neteikdams ne vārda, Aramiss pacēla kreiso roku tuvāk pie komandiera acīm un parādīja viņam gredzenā iestrādāto akmeni, kas rotāja viņa kreisās rokas zeltnesi. To darīdams, Aramiss līdzinājās im­peratoram, kas vēsi, mierīgi un ar augstprātīgu pārākumu sniedz skūp- tam roku.

Komandieris uz mirkli pacēla galvu, tad atkal noliecās viņa priekšā ar visdziļāko cieņu. Pēc tam viņš izstiepa roku un norādīja uz kuģa priekšgalu, kur atradās viņa kajīte, pats atiedams sāņus, lai palaistu pa priekšu Aramisu. Trīs bretoņi, kas uzkāpa uz kuģa pēc sava bīska­pa, izbrīnā saskatījās. Visa ekipāža klusēja.

Pēc piecām minūtēm komandieris izsauca savu palīgu, kurš tūlīt pat ieradās, un pavēlēja viņam ieturēt kursu uz Koronu.

Kamēr izpildīja komandiera pavēli, Aramiss atkal iznāca uz klāja un apsēdās pie paša borta.

Iestājās nakts, mēness vēl nebija parādījies, tāpēc bija tumšs, bet Aramisa acis tik un tā palika vērstas tikai uz to pusi, kur atradās Belila. Tad īvs piegāja pie komandiera, kurš atkal bija ieņēmis savu vietu uz komandtiltiņa, un klusā balsī bikli iejautājās:

— Uz kurieni mēs dodamies, kaptein?

— Turp, kur vēlas monsenjors, — virsnieks atteica.

Atspiedies pret bortu, Aramiss pavadīja visu nakti uz klāja.

Nākamajā dienā, piegājis pie viņa, īvs nosprieda, ka nakts laikam bijusi varen drēgna, jo koks, pret kuru balstījās bīskapa galva, bija mitrs kā no rasas. Kas gan lai zina! Vai tikai šī rasa nebija pirmās asaras, kas plūdušas no Aramisa acīm? Kāda gan cita epitāfija varētu līdzināties šai, krietno Portos!

D'Artanjans nebija pieradis pie tādas pretošanās kā tā, ar kuru viņš tikko saskārās. Tādēļ viņš ieradās Nantē galīgi saniknots. Šī va­renā cilvēka niknums izpaudās straujā uzbrukumā, kuram līdz šim spē­ja pretoties tikai nedaudzi, vienalga, vai viņi būtu karaļi vai titāni.

Trīcēdams no dusmām un vai traks savā niknumā d'Artanjans tū­līt pat devās uz pili un pieprasīja tikšanos ar karali. Bija ap septiņiem no rīta, bet kopš ierašanās Nantē karalis cēlās ļoti agri.

Aizgājis līdz mums jau zināmajam gaitenim, d'Artanjans sastapa de Ževra kungu, kurš ļoti laipni apturēja kapteini, lūgdams nerunāt tik skaļi, lai nepamodinātu karali.

— Vai karalis guļ? — d'Artanjans noprasīja. — Es viņu netrau­cēšu. Kā jūs domājat, cikos viņš modīsies?

— Apmēram pēc divām stundām; karalis strādāja visu nakti.

D'Artanjans atgriezās pusdesmitos. Viņam pavēstīja, ka karalis ēd

brokastis.

— Lieliski, — viņš pasmaidīja, — es parunāšu ar viņa majestāti pie galda.

De Briena kungs paziņoja d'Artanjanam, ka karalis nevēlas, lai viņu traucētu ēšanas laikā, tāpēc pavēlējis nevienu neielaist, kamēr viņš neaizies no galda.

— Jūs, sekretārs kungs, droši vien nezināt, ka man atļauts ieiet pie karaļa jebkurā dienas vai nakts stundā, — d'Artanjans iebilda, šķībi skatīdamies uz de Brienu.

Briens laipni paņēma d'Artanjanu zem rokas:

— Tikai ne Nantē, dārgais d'Artanjana kungs; šī ceļojuma laikā karalis mainījis iepriekšējo kārtību.

Mazliet nomierinājies, d'Artanjans pajautāja, cikos karalis beigs ēdienreizi.

— Tas nav zināms, — de Briens atteica.

— Kā nav zināms? Ko tas nozīmē? Nav zināms, cik ilgi karalis ēdīs? Parasti viņš pavada pie galda stundu, bet, ja nu Luāras gaiss tā veicina apetīti, tad varu pieņemt, ka viņa majestātes brokastis ilgs kā­du pusotru stundu. Domāju, ka tas ir pilnīgi pietiekoši. Tātad es viņu pagaidīšu šeit.

— Piedodiet, dārgais d'Artanjana kungs, bet pavēlēts šajā gaitenī nevienu neielaist, tāpēc jau es te dežūrēju.

D'Artanjans juta, ka asinis jau atkal sakāpj galvā. Viņš ātri aizgāja, lai nesarežģītu stāvokli ar kādu strauju izlēcienu.

Izgājis ārā, viņš sāka visu pārdomāt.

,.Karalis negrib mani redzēt, tas nav noliedzams, — viņš sev tei­ca. — Jauneklis dusmojas. Viņš baidās no tā, ko viņam varbūt nāktos uzklausīt no manis. Jā, bet patlaban aplenc Belilu, vajā vai pat noga­lina manus draugus… Nabaga Portoss! Kas attiecas uz cienījamo Ara­misu, tam vienmēr ir padomā dažādas viltības, tāpēc par viņu es neuz­traucos… Nē, nē, Portoss vēl nav nekāds invalids, tāpat kā Aramiss nav prātu izdzīvojis vecs kraķis… Viens ar savu spēku, bet otrs ar savu viltību sagādās darbu viņa majestātes kareivjiem. Kas zina? Var­būt abi drošsirži slavenākajam valdniekam par mācību sarīko otru Sen­žervē bastionu?.. Man pagaidām nav pamata izmisumam. Viņiem ir lielgabali un garnizons. Un tomēr man liekas, — d'Artanjans turpi­nāja, pakratīdams galvu, — viņiem būtu labāk, ja man izdotos pār­traukt šo cīņu. Ja tas attiektos uz mani personīgi, es neciestu ne ka­raļa nicīgo attieksmi, ne arī nodevību; draugu labā es esmu gatavs paciest gan rupju apiešanos, gan apvainojumus, gan visu pārējo. Var­būt aiziet pie Kolbēra? Viņu man jāpacenšas turēt pastāvīgās bailēs. Labi, ejam pie Kolbēra!"

D'Artanjans apņēmīgi aizgāja. Nonācis pie ministra, viņš uzzināja, ka Kolbērs atrodas Nantes pilī pie karaļa.

— Lieliski! — musketieris iesaucās. — Atkal atgriezušies vecie laiki, kad es bez gala mēroju Parīzes ielas — no de Trevila pie kar­dināla, no kardināla pie karalienes, no karalienes pie Ludviķa XIII. Patiešām, uz vecumu cilvēki nonāk bērna prātā. Uz pili!

D'Artanjans atgriezās pilī. No turienes patlaban iznāca de Lions. Viņš pastiepa pret d'Artanjanu abas rokas un pavēstīja, ka karalis būs aizņemts visu vakaru, varbūt pat visu nakti, un pavēlēts nevienu pie viņa neielaist.

— Pat kapteini, kurš pasaka paroli? — d'Artanjans iesaucās. — Tas ir kaut kas nedzirdēts!

— Pat šo kapteini, — de Lions atteica.

— Ja jau tā, ja musketieru kapteinim, kuram vienmēr bijusi brīva ieeja viņa majestātes guļamistabā, tagad aizliedz ieiet karaļa kabinetā vai ēdamistabā, tad tas nozīmē, ka karalis ir vai nu miris, vai arī viņa kapteinis kritis nežēlastībā, — d'Artanjans teica, aizskarts līdz sirds dziļumiem. — Tā vai citādi, bet šis kapteinis viņam vairs nav vaja­dzīgs. Esiet tik laipns, de Liona kungs, aiziejiet pie karaļa, kas jums uzticas, un pasakiet viņam skaidri un gaiši, ka es lūdzu mani atbrīvot no dienesta.

— D'Artanjan, piesargieties! — de Lions mēģināja viņu apvaldīt.

— Ja jūs esat mans draugs, tad ejiet.

Musketieris viegli pastūma de Lionu uz karaļa kabineta pusi.

— Eju, — de Lions palocījās.

Gaidīdams viņa atgriešanos, d'Artanjans lieliem soļiem mēroja gai­teni.

Lions atgriezās.

— Nu, ko teica karalis? — d'Artanjans jautāja.

— Viņš teica: „Labi", — Lions atbildēja.

— Ak teica „Labi"! — kapteinis iekarsa. — Tātad viņš atbrīvo mani? Ļoti labi! Tā nu es esmu brīvs! Es esmu vienkāršs pilsētnieks, de Liona kungs; uz redzēšanos, de Liona kungs! Ardievu pils, ardievu gaiteņi, ardievu karaļa priekštelpa! Pilsētnieks, kas beidzot varēs brīvi uzelpot, jūs sveicina!

Ar šiem vārdiem kapteinis izskrēja no terases uz kāpnēm, tām pašām, uz kuru pakāpieniem bija atradis Gurvila zīmītes gabaliņus.

Pēc piecām minūtēm viņš iegāja viesnīcā, kur pēc tā laika paražas tāpat kā visi pārējie augstākie virsnieki bija noīrējis, kā tolaik teica, privātu dzīvokli.

Te viņš nevis noņēma apmetni un zobenu, bet gan pārbaudīja sa­vas pistoles, iebēra naudu lielā ādas makā, aizsūtīja pēc saviem zir­giem, kas atradās pils staļļos, un deva rīkojumu gatavoties ceļojumam uz Vannu. Tur viņš cerēja nokļūt vienas nakts laikā.