Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Ā! — d'Artanjans mierīgi izteica, kaut gan viņa sirds bija ga­tava izlēkt no krūtīm. — Nu un kā, jūsu majestāte?

— Tā, ka es zaudēju simt sešus cilvēkus.

D'Artanjana acis pazibēja prieks un lepnums.

— Bet dumpinieki?

— Dumpinieki aizbēguši, — karalis atbildēja.

D'Artanjans nespēja atturēt priekpilnu izsaucienu.

— Mana flote ir ielenkusi Belilu, — karalis piebilda, — un es esmu pārliecināts, ka cauri šim lokam neizlauzlsies neviena laiva.

— Tātad, d'Erblē un di Valonu izdosies notvert… — turpināja musketieris, kurš atkal tika pievērsts savām drūmajām domām.

— Viņi tiks pakārti, — karalis aukstasinīgi noteica.

— Vai viņi to zina? — jautāja d'Artanjans, kuru sāka kratīt dre­buļi.

— Viņi zina, jo jums pašam tas bija viņiem jāpaziņo, un par to jau zina visi.

— Tad dzīvus viņus nesaņems, es jums to galvoju, jūsu majes­tāte.

— Ak tā, — karalis nevērigi izmeta, ķerdamies atkal pie saņemtā ziņojuma. — Nu, tad viņus saņems mirušus, d'Artanjana kungs, un galu galā tas pats vien būs, jo es taču liku viņus sagūstīt tikai tāpēc, lai pakārtu.

D'Artanjans noslaucīja pieri, uz kuras bija izspiedušies sviedri.

— Kādreiz es solīju, ka būšu jums mīlošs, augstsirdīgs un nemai­nīgi labvēlīgs valdnieks, — Ludviķis XIV turpināja. — Jūs esat vie­nīgais agrāko laiku cilvēks, kas ir gan manas draudzības, gan dusmu cienīgs. Es nesvēršu ne vienu, ne otru uz aptiekas svariem atkarībā no jūsu rīcības. Vai tad jūs, d'Artanjana kungs, varētu kalpot tādam karalim, kura valstī būtu vēl kāds simts viņam līdzvērtīgu? Ja es būtu tik vājš, vai es varētu īstenot savus dižos nodomus? Atbildiet man, lūdzu! Vai jūs kādreiz esat sastapis mākslinieku, kurš būtu radījis kaut ko nozīmīgu, nespēdams pārvaldīt savus instrumentus? Nost ar veco feodālo patvaļu! Fronda tiecās pazudināt karaļa varu, bet patiesībā to tikai nostiprināja, jo atbrīvoja no visām senajām važām. Es esmu saim­nieks savā mājā, d'Artanjana kungs, un man būs kalpi, kuriem varbūt nepiemitīs jūsu dotības, toties viņu varonība izpaudīsies padevībā un paklausībā sava kunga gribai. Es jums jautāju — vai ir svarīgi, ka

Dievs nav piešķīris savas dāvanas rokām un kājām? Toties Viņš ap­veltījis galvu, bet tai, kā jūs saprotat, pakļaujas viss pārējais. Šī galva esmu es!

D'Artanjans nodrebēja. Ludviķis turpināja runāt, it kā neko nebū­tu pamanījis, kaut gan patiesībā viņš ļoti labi redzēja, kādu iespaidu atstājis uz savu sarunu biedru.

— Noslēgsim tagad līgumu, kuru es jums apsolīju Bluā, kad jūs reiz sastapāt mani ļoti nelaimīgu. Protiet novērtēt arī to, ka es ne­vienam nelieku ciest par tām kaunpilnajām asarām, ko toreiz lēju. Paskatieties apkārt, un jūs redzēsiet, ka visas diženās galvas godbijīgi liecas manā priekšā. Noliecieties arī jūs… vai arī pats izvēlieties izrai- dījumu. Varbūt, visu pārdomājis, jūs nespēsiet noliegt, ka jūsu karalis ir cēlsirdīgs, jo viņš paļaujas uz jūsu godīgumu un ļauj jums aiziet, kaut arī zina, ka jūs esat neapmierināts un turklāt jums zināms vis­svarīgākais valsts noslēpums. Es zinu, ka jūs esat godīgs cilvēks, tad kāpēc jūs par mani spriežat tik pārsteidzīgi? Tiesājiet mani, sākot ar šodienu, d'Artanjan, un esiet stingrs, bet taisnīgs tiesnesis.

D'Artanjans bija mēms no pārsteiguma un pirmoreiz dzīvē ne­saprata, ko darīt. Visā karaļa teiktajā skanēja nevis viltība, bet precīzs aprēķins, nevis piespiešana, bet spēks, nevis dusmas, bet griba. Nevis lielība, bet saprāts. Jauneklis, kurš jau bija iznīcinājis Fukē un viegli iztiks arī bez d'Artanjana, sagrāva pieredzējušā karavīra ne vienmēr pamatotos un nedaudz ietiepīgos spriedumus.

— Pasakiet man, kas jūs dara tik atturīgu? — karalis laipni jau­tāja d'Artanjanam. — Jūs lūdzāt atbrīvot no dienesta; vai gribat, lai es to nepieņemu? Es saprotu, ka vecam virsniekam grūti atturēties no kārdinājuma mazliet parūkt.

— O, — d'Artanjans melanholiski noteica, — par to es neuz­traucos. Es svārstos, tāpēc ka salīdzinājumā ar jums esmu vecs un man ir savi paradumi, no kuriem grūti atradināties. Kopš šī brīža jums būs vajadzīgi galminieki, kas spēs jūs uzjautrināt, vai arī neprāši, kas ziedos savas dzīvības par to, ko jūs saucat par savas valdīšanas diža­jiem darbiem. Es nojaušu, ka šie darbi būs patiesi diženi. Bet ja nu es tomēr tos par tādiem neuzskatīšu? Jūsu majestāte, es esmu pie­dzīvojis karu un mieru; es esmu kalpojis gan Rišeljē, gan Mazarīni;

kopā ar jūsu tēvu es cepinājos Larošelas liesmās; es esmu ložu caur­urbts un tāpat kā čūska mainījis ādu reizes desmit. Pēc aizvainojumu un netaisnības pilna laika es beidzot saņēmu komandiera pakāpi, kurai agrākajos laikos bija zināma vērtība, jo tā ļāva brīvi runāt ar karali; jūsu musketieru kapteinis kopš šī brīža būs vienīgi sargzaldāts, kurš apsargā slepenās durvis. Nudien, jūsu majestāte, ja šis postenis patie­šām būs tāds, tad izmantojiet šo gadījumu, lai mani no tā atbrīvotu. Tas atbildīs gan jūsu vēlmēm, gan arī manām.

Nedomājiet, ka turu uz jums ļaunu prātu. Nē. Jūs iegrožojāt mani, pēc jūsu paša vārdiem, bet jāatzīst, ka, gūdams pār mani virsroku, jūs likāt man krist manās paša acīs un, saliekdams mani, skaidri parādījāt manu vājumu. Ja jūs zinātu, cik labi ir turēt galvu augstu paceltu un cik es izskatīšos nožēlojams, kad man vajadzēs ostīt jūsu paklāju pu­tekļus. O, jūsu majestāte, es patiesi nožēloju — un gan jau arī jūs nožēlosiet kopā ar mani — tos laikus, kad Francijas karaļa priekš­telpās slaistījās bars uzmācīgu, izkāmējušu, negantu, kašķīgu un mū­žam neapmierinātu muižnieku, kuri kaujas laukā tomēr ieķērās preti­niekā kā suņu bars un nepalaida vaļā dzīvu. Šādi cilvēki būs vislabākie galminieki karalim, kurš tos baro, bet lai piesargās tas, kurš viņus sitīs! Ja viņu apmetņus izšūtu ar zeltu, ļautu mazliet uzaudzēt taukus, lai bikses tā nekarātos, un nedaudz apsudrabotu matus, kādi gan no viņiem iznāktu pēri un hercogi, cik lieliski un lepni Francijas maršali! Bet kāda jēga par to runāt! Karalis ir mans saimnieks! Viņš vēlas, lai es sacerētu dzejolīšus, atlasa kurpēs pulētu smalko parketu, ar kādu izklātas priekšistabas. Velns parāvis! Tas ir grūti, bet es esmu paveicis arī vēl grūtākus darbus, tāpēc darīšu ari šo. Naudas dēļ? Nē, man tās pietiek. Godkārīgu nodomu dēļ? Manas iespējas ir pārāk ierobe­žotas. Tāpēc ka dievinu galmu? Nemaz. Es palieku tāpēc, ka trīs­desmit gadus esmu pieradis ieiet pie karaļa pēc paroles un no viņa mutes dzirdēt: „Labvakar, d'Artanjana kungs"; esmu pieradis dzirdēt šos vārdus, ko pavada laipns smaids, kuru es nemaz neesmu izlūdzies. Ko lai dara! Turpmāk es šo smaidu izlūgšos. Vai jūs esat apmierināts, jūsu majestāte?

D'Artanjans nolieca savu sudrabot sākušo galvu, un karalis smai­dīdams uzlika uz tās savu bālo roku.

— Es tev pateicos, mans vecais d'Artanjan, mans uzticamais draugs, — viņš sacīja. — Ja jau kopš šis dienas man Francijā vairs nav ienaidnieku, tad atliek vienīgi tevi sūtīt uz kādu kaujas lauku aiz mūsu zemes robežām, lai tu tur varētu nopelnīt savu maršala zizli. Paļaujies uz mani, gan es atradīšu kādu izdevību. Pagaidām ēd manu maizi un guli bez rūpēm.

— Lai notiek! — aizkustinātais d'Artanjans noteica. — Bet kas notiks ar nabaga cilvēkiem tur, Belilā? Sevišķi ar vienu, tik labsirdīgu un drosmīgu?

— Vai jūs lūdzat, lai es viņus apžēloju?