Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Viss tika izdarīts, kā viņš vēlējās. Astoņos vakarā, kad d'Artanjans jau sēdās zirgā, pie viesnīcas parādījās de Ževrs un kopā ar viņu div­padsmit gvardu.

D'Artanjans ar acu kaktiņu saskatīja gan trīspadsmit jātniekus, gan viņu zirgus, bet, izlikdamies, ka nav neko manījis, turpināja ērtāk ie­kārtoties seglos, it kā nekas nebūtu noticis.

De Ževrs piejāja viņam klāt.

— D'Artanjana kungs! — viņš skaļi uzsauca musketierim.

— Ā, labvakar, de Ževra kungs!

— Šķiet, jūs sēžaties seglos?

— Vēl vairāk; kā redzat, es jau sēžu.

— Labi, ka man izdevās jūs vēl noķert!

— Vai jūs mani meklējāt?

— Ak Dievs… jā!

— Varu apgalvot, ka pēc karaļa pavēles.

— Jā.

— Tāpat kā pirms divām trim dienām es meklēju Fukē kungu.

— O!

— Vai tad jūs domājat visu vilkt garumā? Liekas pūles! Sakiet uzreiz, ka arestējat mani.

— Es jūs arestēju? Ak Dievs, nē!

— Kāpēc tad jūs esat ieradies pie manis ar divpadsmit jātnie­kiem?

— Es jāju kopā ar patruļu.

— Nav slikti! Jādams kopā ar patruļu, jūs paķersiet līdz arī ma­ni?

— Es jūs nepaķeru līdz, bet sagaidu un lūdzu jāt kopā ar mani.

— Kurp?

— Pie karaļa.

— Brīnišķīgi! — d'Artanjans izsmējīgi novilka. — Tad jau laikam karalis beidzot ticis galā ar savām darīšanām?

— Dieva dēļ, dārgo kapteini, nekompromitējiet sevi bez vajadzī­bas, — de Ževrs klusiņām sacīja musketierim. — Jūs dzird kareivji.

D'Artanjans pasmīnēja.

— Dosimies ceļā! Arestantu jānovieto vidū, lai pirms viņa un pēc būtu seši kareivji.

— Tā kā es jūs nedomāju arestēt, tad, ja vēlaties, varat jāt aiz manis.

— Tas ir ļoti laipni no jūsu puses, kungs, un jums taisnība: ja man būtu jāpatrulē pie jūsu privātā dzīvokļa, tad es arī būtu pret jums izmeklēti laipns, varu galvot. Vai varat izrādīt man vēl kādu lab­vēlību? Ko vēlas karalis?

— O, karalis ir gauži nikns!

— Nu, ja viņam labpaticies saniknoties, tad lai pats papūlas arī nomierināties, tas arī viss. Ticiet man, es tādēļ mirt netaisos!

— Protams… bet…

— Mani var aizsūtīt kompānijā nabaga Fukē kungam? Velns parā­vis! Fukē kungs ir kārtīgs cilvēks. Mēs ar viņu sapratīsimies, varu jums apzvērēt!

— Esam klāt, — de Ževrs paziņoja. — Dieva dēļ, kaptein, sagla­bājiet mieru karaļa klātbūtnē.

— Kungs, jūs gan pret mani esat laipns! — d'Artanjans pasmī­nēja, vērodams de Ževra seju. — Man stāstīja, ka jums nebūtu nekas pretī pievienot manus musketierus saviem gvardiem; šoreiz nejaušība jums ir labvēlīga.

— Lai Dievs mani pasargā to izmantot, kaptein!

— Kāpēc?

— Daudzu iemeslu dēļ; turklāt, ja es ieņemtu jūsu vietu pēc tam, kad esmu jūs arestējis…

— Ā, tātad jūs atzīstaties, ka arestējat mani?

— Nē, nē!

— Nu labi, kā jūs sakāt — sagaidāt… Tātad jūs sākāt stāstīt, kas notiktu, ja jūs ieņemtu manu vietu pēc tam, kad esat sagaidījis mani kopā ar patruļu…

— Tad jūsu musketieri jau pirmajās šaušanas apmācībās aiz pār­skatīšanās izšautu uz manu pusi.

— Nedomāju noliegt. Viņi mani mīl!

Ževrs uzaicināja d'Artanjanu iet pa priekšu un aizveda viņu tieši pie kabineta durvīm, aiz kurām karalis jau gaidīja musketieri. Te de Ževrs un d'Artanjans apstājās, turklāt de Ževrs nostājās savam ceļa­biedram aiz muguras. Varēja skaidri saklausīt karaļa skaļo sarunu ar Kolbēru. Pirms dažām dienām, stāvēdams tai pašā priekštelpā, Kol­bērs varēja dzirdēt, kā karalis skaļi runā ar d'Artanjanu.

De Ževra gvardi, nenokāpjot no zirgiem, palika stāvam pils gal­veno vārtu priekšā, un pilsētā sāka izplatīties baumas, ka pēc karaļa pavēles nupat arestēts musketieru kapteinis.

To izdzirduši d'Artanjana musketieri satraucās; šī situācija atgā­dināja vecos labos Ludviķa XIII un de Trevila laikus: pulcējās uzbu­dinātu cilvēku grupiņas; musketieri drūzmējās uz kāpnēm; no lejas, no pagalma skanēja pūļa murdoņa kā viļņu nopūtas paisuma laikā; tā pacēlās līdz pat pils augšējiem stāviem.

De Ževrs bija acīmredzami uztraucies. Acis nenovērsdams, viņš vēroja gvardus, kuriem satrauktie musketieri uzbruka ar jautājumiem. Gvardi pārgrupējās un pajāja nostāk. Arī viņi sāka izrādīt satraukuma pazīmes.

D'Artanjanu, protams, tas uztrauca daudz mazāk nekā gvardu ko­mandieri de Ževru. Ienācis priekšistabā, viņš apsēdās pie loga un ne­pakustināja ne uzaci, ar savu ērgļa skatienu vērodams lejā notieko­šo.

Viņa skatienam nepalika apslēptas aizvien pieaugošā uzbudināju­ma pazīmes, ko izraisīja baumas par to, ka viņu arestējuši gvardi. Kap­teinis paredzēja mirkli, kad notiks sprādziens, bet, kā zināms, viņa pareģojumi parasti izrādījās pareizi.

„Velns parāvis, tas tik būtu uzjautrinoši, ja šovakar mani preto- riāņi [32] pasludinātu mani par francijas karali, — viņš nodomāja. — Tad nu gan es izsmietos!"

Vislielākā sasprindzinājuma brīdī tomēr viss pēkšņi apklusa. Gvar­di, musketieri, virsnieki, kareivji, neapmierinātā rūkoņa un uzbudinā­jums — viss norima, pazuda, izgaisa; vairs ne vētras, ne draudu, ne dumpja.

Karalis bija licis Brienam uzsaukt:

— Klusāk kungi, jūs traucējat karalim!

D'Artanjans nopūtās.

„Protams, — viņš nodomāja. — Tagadējos musketierus nevar pat salīdzināt ar tiem, kas bija viņa majestātes Ludviķa XIII laikos. Pro­tams!"

— D'Artanjana kungs, pie karaļa! — paziņoja galma sulainis.

Karalis sēdēja kabinetā ar muguru pret ieeju. Viņa priekšā stāvēja spogulis, un karalis, neatraudamies no saviem dokumentiem, varēja redzēt katru ienākošo.

Kad ienāca d'Artanjans, Ludviķis XIV neizrādīja, ka to pamanījis, vienīgi piesedza savas vēstules un kartes ar zaļu auduma gabalu, kas kalpoja, lai pasargātu karaļa noslēpumus no svešas acs.

D'Artanjans saprata, ka karalis tīšuprāt neievēro viņu, un sastinga viņam aiz muguras, tādēļ Ludviķim, kurš nevarēja saklausīt nekādu kustību sev aiz muguras un tikai ar acs kaktiņu redzēja savu kapteini, beidzot nācās jautāt:

— Vai d'Artanjana kungs ir šeit?

— Es esmu te, — musketieris atbildēja, pieiedams pie karaļa rakstāmgalda.

— Nu, ko jūs varat man pastāstīt, kungs? — karalis teica, pie­vērsdams viņam skaidru, vērīgu skatienu.

— Es, jūsu majestāte? — d'Artanjans atteica, gaidīdams, kāds būs pirmais pretinieka trieciens, lai varētu uz to godam atbildēt. — Es?

Man jūsu majestātei nav nekas sakāms, pilnīgi nekas, izņemot vienīgi to, ka es esmu arestēts un stāvu jūsu priekšā!

Karalis gribēja atbildēt, ka nav devis pavēli arestēt d'Artanjanu, bet viņam likās, ka tas skanēs kā atvainošanās; un viņš cieta klusu. D'Artanjans ari spītīgi klusēja.

— Kungs, — karalis beidzot ierunājās, — kā jūs domājat, kāpēc es jūs sūtīju uz Belilu? Lūdzu, pasakiet.

To teikdams, karalis cieši skatījās uz savu kapteini.

D'Artanjans nopriecājās: karalis deva iespēju viņam spēlēt pirmo vijoli.

— Liekas, jūsu majestāte uzdeva man jautājumu — ar kādu mērķi jūs sūtījāt mani uz Belilu?

— Jā, kungs.

— Jūsu majestāte, es to nezinu. Par to jājautā nevis man, bet veselai virknei dažāda ranga virsnieku, kam tika dotas bezgalīgi daudz pavēles, par kurām man, ekspedīcijas komandierim, nekas skaidri neti­ka pateikts.