Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Uz ceļiem, jūsu majestāte.

— Labi, ja vēl nav par vēlu, dodieties turp un aizvediet manu apžēlošanu. Jūs atbildat par viņiem manā priekšā!

— Ar savu dzīvību!

— Ejiet! Rīt es braucu uz Parīzi. Atgriezieties ātrāk, jo es negribu uz ilgu laiku šķirties no jums.

— Varat būt mierīgs, jūsu majestāte, — d'Artanjans iesaucās, skūpstīdams karaļa roku.

Ar prieka pilnu sirdi viņš steigšus atstāja pili un aizauļoja pa ceļu, kas veda uz Belilu.

Karalis atgriezās Parīzē; vienlaicīgi ar viņu tur ieradās arī d'Ar­tanjans. Viņš pabija Belilā diennakti un cītīgi ievāca ziņas par noti­kumiem uz salas, bet tomēr neko neuzzināja par noslēpumu, kas bija apglabāts zem mēmās Lokmarijas klints, par Portosa varoņa kapu.

Musketieru kapteinis uzzināja tikai par to, ko kopā ar trim uztica­majiem bretoņiem paveikuši viņa varonīgie draugi, pretodamies veselai armijai, draugi, kurus viņš tik karsti aizstāvēja un pūlējās izglābt. Viņš apskatīja krastmalā guļošos līķus, asinis uz akmeņiem, kas bija izmētāti starp viršiem. Viņš uzzināja arī to, ka tālu jūrā manīts barkass un tam pakaļ dzinās karaliskās flotes kuģis, kurš kā plēsējputns sagrāba naba­ga bēgli, kaut arī tas visiem spēkiem centās izbēgt.

Šai vietā d'Artanjanam beidzās precīzas ziņas. Tālāk sekoja mi­nējumi. Ko te varēja secināt? Kuģis neatgriezās. Tiesa, aizvakar plo­sījās vētra, bet ātrgaitas korvete bija izturīga un labi apgādāta ar visu nepieciešamo; vētras tai nevarēja kaitēt, tāpēc d'Artanjans nolēma, ka kuģis vai nu pietauvojies Brestē, vai arī iegājis Luāras grīvā.

Tādas bija diezgan nenoteiktās, bet pašam d'Artanjanam visai no­mierinošās ziņas, kuras viņš pavēstīja Ludviķim XIV, kad tas kopā ar galmu atgriezās Parīzē.

Ludviķis bija apmierināts ar saviem panākumiem, maigāks un sa­biedriskāks kā jebkad, turklāt juzdams, ka viņa spēks pieaudzis, karalis visu ceļu zirgā drasēja gar Lavaljēras jaunkundzes karieti.

Pa to laiku galminieki pūlējās paveikt visu iespējamo un pat neie­spējamo, lai izklaidētu karalienes un liktu viņām aizmirst dēla un vīra neuzticību. Visi jau dzīvoja nākotnei, un nevienam nebija daļas par pagātni. Tikkai dažām jūtīgām un uzticīgām sirdīm šī pagātne bija atstājusi mocošas, asiņojošas brūces. Karalis vēl nebija īsti pat paguvis atgriezties, kad saņēma tam aizkustinošu pierādījumu.

Ludviķis XIV bija tikko piecēlies un brokastoja, kad pie viņa iera­dās musketieru kapteinis. D'Artanjans izskatījās mazliet bālāks kā pa­rasti un šķita uzbudināts. Karalis no pirmā acu uzmetiena ievēroja pārmaiņas sava kapteiņa parasti mierīgajā sejā.

— Kas jums noticis, d'Artanjan? — viņš noprasīja.

— Jūsu majestāte, mani piemeklējusi liela nelaime.

— Ak Dievs, kāda?

— Jūsu majestāte, Belilā es pazaudēju vienu no saviem senajiem draugiem, di Valona kungu.

To teikdams, d'Artanjans ar savu ērgļa skatienu ieurbās Ludviķi XIV, lai uzzinātu, kādas emocijas šī ziņa radīs.

— Es zinu, — karalis atbildēja.

— Jūs to zinājāt un klusējāt! — musketieris iesaucās.

— Kādēļ runāt? Mans draugs, jūsu bēdas izraisa visdziļāko cieņu. Man bija jāsaudzē jūsu pašcieņa. Ja es pavēstītu par jūsu bēdām, tad it kā triumfētu jūsu priekšā. Jā, es zināju, ka cii Valona kungs apbe­dījis pats sevi zem Lokmarijas klintīm; zināju arī, ka d'Erblē kungs sagrābis savā varā manu kuģi kopā ar visu ekipāžu un pavēlējis sevi aizvest uz Bajonnu. Es vēlējos, lai jūs par šiem notikumiem uzzinātu no kāda cita un pārliecinātos, ka es cienu savus draugus un viņi man ir svēti, tāpat uzzinātu arī to, ka es kā cilvēks vienmēr uzupurēšos citu labā, bet karalim nereti nākas upurēt cilvēkus savai varenībai un godam.

— Bet kā jūs par to uzzinājāt, jūsu majestāte?

— Kā jūs pats to uzzinājāt?

— No vēstules, kuru Aramiss man atsūtīja no Bajbnnas, būdams brīvībā un drošībā.

— Te ir šī vēstule, — karalis sacīja, izņemdams no atvilktnes Ara­misa vēstules precīzu kopiju. — Kolbērs man to iedeva astoņas stun­das pirms tam, kad to nogādāja jums… Domāju, ka mani cilvēki ne­strādā slikti.

— Jā, valdniek, jūs esat vienīgais, kura veiksme izrādījās pārāka par šo divu cilvēku laimi un spēku. Jūsu rokās ir spēks, bet jūs taču neizmantosiet to ļaunprātīgi, vai ne?

— D'Artanjan, — karalis noteica ar laipnu smaidu, — es varētu dot rīkojumu nolaupīt Aramisa kungu Spānijas karalistē un atvest pie manis dzīvu un veselu, lai tad spriestu viņam taisnu tiesu. Tomēr, ticiet man, d'Artanjan, ka es nepaļaušos pirmajam, dabiskajam impul­sam. Viņš ir brīvs, tad tā lai arī paliek.

— Ak vai, jūsu majestāte, ne vienmēr jūs būsiet tik žēlsirdīgs, cildens un augstsirdīgs, kāds tikko bijāt pret mani un d'Erblē kungu; gan jau atradīsies padomnieki, kuri jūs izārstēs no šādas vājības.

— Nē, d'Artanjan, jūs maldāties, vainodams manus padomniekus, it kā tie skubinātu mani izrādīt bardzību. Padoms saudzēt d'Erblē kungu nāk ne no viena citā kā Kolbēra.

— Ā, jūsu majestāte! — d'Artanjans iesaucās, karaļa vārdu pār­steigts.

— Kas attiecas uz jums, — karalis neparasti laipni turpināja, — man jums jāpavēsta vairākas labas ziņas, bet jūs tās uzzināsiet tikai tad, kad es būšu pilnībā nokārtojis savus rēķinus. Es teicu, ka vēlos nodrošināt jums jūsu cienigu stāvokli, un es to izdarīšu. Patlaban mani vārdi sāk piepildīties.

— Tūkstoškārt pateicos, valdniek. Kas attiecas uz mani, es varu pagaidīt. Kamēr es pacietīgi gaidīšu, kad sitīs mana stunda, lūdzu, pievērsiet uzmanību tiem nabaga cilvēkiem, kuri jau sen nīkst jūsu priekštelpā un alkst krist pie karaļa kājām, lai tas apmierinātu viņu lūgumu.

— Kas viņi ir?

— Jūsu majestātes ienaidnieki.

Karalis pacēla galvu.

— Fukē kunga draugi, — d'Artanjans piebilda.

— Viņu vārdi?

— Gurvila kungs, Pelisona kungs un viens dzejnieks, Žans de La- fontēna kungs.

Karalis uz mirkli kļuva domīgs.

— Ko viņi vēlas?

— Nezinu.

— Kā viņi izskatās?

— Skumju nomākti.

— Ko teica?

— Neko.

— Ko dara?

— Raud.

— Lai ienāk, — karalis sadrūmis noteica.

D'Artanjans apgriezās uz papēžiem, pacēla paklāju, kas sedza ie­eju karaļa kabinetā, un uzsauca blakus zālē:

— Ievediet!

Tūlīt pie kabineta durvīm, kur atradās karalis ar savu kapteini, parādījās d'Artanjana minētā trijotne.

Kamēr viņi gāja caur audienču zāli, tur iestājās kapa klusums. Ne­laimīgā finansu superintendanta draugu parādīšanās, godīgi sakot, li­ka galminiekiem atrauties, it kā saskare ar nežēlastībā kritušajiem un skumju nomāktajiem varētu aplipināt arī viņus.

D'Artanjans ātriem soļiem tuvojās atstumtajiem, kas drebēdami bikli svārstījās pie karaļa kabineta durvīm, saņēma viņu rokas un pieveda pie krēsla, kurā parasti sēdēja karalis; stāvēdams pie loga, karalis gaidīja, kamēr viņus stādīs priekšā, un gatavojās uzņemt lūdzējus dip­lomātiskā vēsumā.

No Fukē draugiem pirmais pienāca Pelisons. Viņš neraudāja, jo nosusināja savas asaras tādēļ, lai karalis labāk saklausītu viņa lūgu­mu.

Gurvils kodīja lūpas, vēlēdamies apvaldīt asaras aiz cieņas pret karali. Lafontēns bija aizsedzis seju ar lakatiņu un, ja viņa pleci rau­dot drudžaini nenoraustītos, varētu sākt šaubīties, vai tas ir dzīvs cil­vēks.