Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

„Portosam bija cēla sirds," — d'Artanjans nopūzdamies pie sevis noteica. Viņam pēkšņi šķita, ka kaut kur no augšas atskan vaids. Musketieris tūlīt iedomājās par Musketonu, kuru vajadzēja izraut no viņa bēdām. D'Artanjans izgāja ārā, bet Musketons nekur nebija re­dzams.

Uzkāpis pa kāpnēm pirmajā stāvā, viņš Portosa istabā ieraudzīja visdažādāko audumu un visraibāko krāsu drēbju kaudzi, un uz tās gulēja Musketons. Tas bija uzticamā drauga mantojums. Šīs drēbes bija atstātas viņam un tagad piederēja Musketonam. Viņa roka sedza šīs relikvijas, un viņš pats gulēja izstiepies uz tām, it kā skūpstīdams un aizsargādams ar savu ķermeni.

D'Artanjans pienāca tuvāk, lai mierinātu nelaimīgo.

— Mans Dievs! — kapteinis iekliedzās. — Viņš nekustas! Viņš ir bez samaņas!

D'Artanjans kļūdījās: Musketons bija miris. Miris kā uzticams suns, kurš, pazaudējis savu saimnieku, atgriežas pie viņa mantām, lai tur sagaidītu nāvi.

Kamēr norisinājās šie notikumi, kas uz visiem laikiem izšķīra čet­rus kādreiz nešķiramus draugus, Atoss pēc Raula aizbraukšanas bija palicis pilnīgi viens un pamazām pakļāvās neatturami pienākošajai nā­vei, kuras vārds ir ilgas pēc mīļotajiem.

Atgriezies mājās Bluā un vairs nesastapdams Grimo, kas vienmēr viņu sagaidīja ar smaidu savā puķu audzētavā, Atoss juta, ka ar katru dienu zaudē spēkus, kas tik ilgi likās neizsmeļami. Vecums, ko līdz šim atvairīja mīļotā dēla klātbūtne, tagad parādījās kopā ar veselu gūzmu dažādu kaišu un apbēdinājumu, kuru skaits vairojas jo straujāk, jo ilgāk vecums licis sevi gaidīt.

Blakus vairs nebija dēla, kuru vajadzēja mācīt turēties stalti un iet ar augsti paceltu galvu, kam vajadzēja rādīt piemēru; savā priekšā viņš vairs neredzēja jaunekļa mirdzošās acis kā ugunskuru, kurā uguns ne­kad neapdziest un kurā atspīd viņa paša uzskatu gaisma.

Vai gan vēl jāstāsta, ka Atoss, kura rakstura galvenās iezīmes bija maigums un atturība, nesatikdams vairs nevienu, kas spētu apvaldīt viņa sirdi, ļāvās skumjām tikpat brāzmaini kā sīkas dvēseles nododas priekiem.

Grāfs de Lafērs, neskatoties uz saviem sešdesmit diviem gadiem, tomēr bija palicis jauns; viņam kā kareivim piemita spēks un mun­drums, par spīti nepatikšanām un trūkumam; prāta skaidrība, par spīti nelaimēm; maigās dvēseles skaidrība un jauneklīgs augums, par spīti tiem, kas bija pūlējušies sagraut viņa dzīvi — milēdijai, Mazarīni un Lavaljērai, bet tagad vienas nedēļas laikā Atoss pārvērtās sirmgalvī, kaut kā uzreiz pazaudēdams savas aizkavējušās jaunības paliekas.

Vēl joprojām skaists, bet salīcis, cēls, bet vienmēr skumjš, sirms un no vārguma grīļodamies, viņš uzmeklēja pļaviņas, kur caur aleju biezo lapotni spīdēja saulīte.

Viņš vairs neievēroja skarbos paradumus, kā to bija darījis visu mūžu, pēc Raula aizceļošanas Atoss tos aizmirsa. Kalpi bija pieraduši, ka viņš vienalga kādā gadalaikā ceļas līdz ar ausmu, un tagad brīnījās, kad septiņos no rīta, pašā vasaras plaukumā viņu kungs vēl bija gultā. Atosam pie pagalvja bija grāmata, bet viņš nedz gulēja, nedz lasīja. Viņš gulšņāja, lai nebūtu jānēsā apkārt par nastu kļuvušais ķermenis un lai ļautu dvēselei un prātam izrauties no šīs čaulas un aizlaisties savienoties atkal ar dēlu vai Dievu.

Vairākkārt apkārtējie satraucās ne pa jokam, redzēdami, ka viņš pavada vairākas stundas mēmās pārdomās un aizmirsis par īstenību; viņš nedzirdēja pat kalpa soļus, kas pienāca pie viņa istabas durvīm, lai uzzinātu, vai kungs vēl guļ, vai arī jau pamodies. Gadījās pat tā, ka viņš nepamanīja, kā paiet dienas lielākā daļa, un palaida garām ne tikai brokastis, bet arī pusdienas. Beidzot grāfs atjēdzās, piecēlās un nokāpa lejā uz savu iemīļoto ēnaino aleju, tad īsu bridi izgāja saulē, it kā vēlētos pavadīt kādu mirkli siltumā, dalot to ar promesošo dēlu. Tad atkal atsākās tā pati vienmuļā, nomācošā pastaiga, līdz viņš galīgi bez spēka atgriezās savā istabā un nolikās gultā — vietā, kam viņš deva priekšroku pār visām citām.

Dažas dienas grāfs neizteica nevienu vārdu. Viņš atteicās pieņemt apmeklētājus. Kalpi ievēroja, ka naktī viņš aizdedzina lampu un dau­dzas stundas pēc kārtas raksta vai pārcilā senus pergamenta ruļļus.

Vienu no tādām naktī uzrakstītām vēstulēm Atoss nosūtīja uz Vannu, otru uz Fontenblo; atbilde neatnāca ne uz pirmo, ne otro. Mēs zinām, kādi tam bija iemesli: Aramiss bija ārpus Francijas, bet d'Artanjans ceļoja no Nantes uz Parīzi un no Parīzes uz Pjerfonu.

Grāfa sulainis ievēroja, ka Atoss ar katru dienu saīsina savu pa­staigu, apiedams aizvien mazāk loku pa dārzu. Drīz vien liepu aleja kļuva viņam par garu, kaut gan agrāk viņš pa to staigāja turp un atpakaļ. Tad arī simt soļi jau viņu nogurdināja. Beidzot Atoss vairs negribēja celties no gultas; viņš atteicās arī no ēdiena un, kaut arī tāpat smaidīja un runāja laipnā balsī, kalpi tomēr uztraucās un aiz­sūtīja pēc nelaiķa Orleānas hercoga vecā ārsta, kas dzīvoja Bluā, un atveda viņu pie grāfa, tā lai ārsts, palikdams pats nepamanīts, varētu novērot grāfu.

Tādēļ viņi ierādīja doktoram istabu blakus slimā guļamistabai un lūdza no tās neiziet, lai neizraisītu kunga dusmas, jo viņš ne vārda netika minējis par ārstu.

Doktors paklausīja; Atoss bija savā ziņā paraugs vietējiem muiž­niekiem; viņi lepojās, ka šejienei pieder vecās Francijas slavas svētā relikvija; Atoss bija īsts augstmanis salīdzinājumā ar tiem dižciltīga­jiem, ko bija radījis karalis, kura zizlis, pieskardamies provinces nokal­tušajiem heraldiskajiem kokiem, sekmēja to atplaukumu.

Tātad mēs teicām, ka Atosu mīlēja un cienīja Bluā. Doktoram bija sāpīgi skatīties, kā raud kalpi un kā no visas apkārtnes šurp plūst nabagi, kuriem Atoss gar ar laipnu vārdu, gan devīgu žēlastības dā­vanu dāvāja dzīvi un mierinājumu. No savas istabas ārsts novēroja, kā attīstās noslēpumainā kaite, kas ar katru dienu arvien vairāk sagrauza un pieveica cilvēku, kurš vēl pavisam nesen tā mīlēja dzīvi un pats bija dzīvības pārpilns.

Doktors ievēroja, ka Atosa vaigos iekvēlojas pašsadedzinošs dru­dzis — lēns un nežēlīgs, kas nāk no sirds dziļumiem un paslepus pieaug no ciešanām, vienlaikus būdams gan to cēlonis, gan sekas un radīdams tiešas briesmas dzīvībai.

Grāfs vairs ne ar vienu nerunāja. Viņa domas vairījās no trokšņa, un viņš bija nonācis līdz tādai uzbudinājuma pakāpei, kas jau robe­žojās ar ekstāzi. Tik dziļi sevī iegremdējies cilvēks varbūt vēl īsti ne­piederēja Dievam, bet vairs arī ne zemei.

Vairākas stundas ārsts neatlaidīgi pētīja mocošo gribasspēka cīņu ar kādu augstāku spēku; viņu šausmināja nekustīgās, vienam punktam pievērstās acis, tāpat kā tas, ka slimā sirds pukst tikpat mierīgi un ritmiski, neviena nopūta neiztraucē pierasto klusumu — reizēm cie­šanu asums dod ārstam cerību.

Tā pagāja puse dienas. Būdams drosmīgs un apņēmīgs cilvēks, ārsts pieņēma lēmumu: pēkšņi viņš pameta savu slēptuvi un iegāja Atosa guļamistabā pie slimā gultas. Ieraudzījis viņu, Atoss neizrādīja ne mazāko izbrīnu.

— Grāf, piedodiet man, — ārsts iesāka, — bet man jums jāizsaka pārmetums un jums mani jāuzklausa.

Viņš apsēdās pie Atosa gultas galvgaļa. Tikai ar lielām pūlēm grāfs pārvarēja sevi un atgriezās apkārtējā īstenībā.

— Kas noticis, doktor? — pēc mirkļa viņš apjautājās.