Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Pateicos, — Atoss laipni pasmaidīja.

Grāfs aizmiga; nemierīgais miegs acīmredzot sagādāja viņam cie­šanas. Kalps, kas dežūrēja viņa istabā, pamanīja, ka kunga sejā vai­rākkārt parādās lielas ciešanas, ko viņš droši vien pārdzīvo sapnī. Var­būt viņam rādījās kaut kas šausmīgs.

Tā pagāja diena; Bluā ārsta dēls atgriezās un pavēstīja, ka kurjers Bluā nav iegriezies. Grāfs bija nepacietīgs; viņš skaitīja minūtes un nodrebēja, kad tās izveidoja stundu. Uz mirkli viņam iešāvās prātā, ka aiz jūras viņu jau paguvuši aizmirst; tēva sirds sāpīgi sažņaudzās.

Mājā neviens vairs necerēja, ka kaut kāda iemesla dēļ aizkavējies kurjers vēl atvedīs ilgi gaidītās vēstules. Viņa laiks jau sen bija pagājis. Četrreiz sūtīja uzzināt, un katru reizi sūtnis atgriezās ar vēsti, ka nav pienākušas nekādas grāfam adresētas vēstules.

Atoss zināja, ka pasts pienāk tikai reizi nedēļā. Tas nozīmē, ka jāpārdzīvo vēl septiņas bezgalīgi garas dienas. Šai smagajā pārliecībā viņam iesākās bezmiega nakts. Tās pirmajās stundās Atoss krāva vienu pie otra visdrūmākos paredzējumus, ar kādiem vien nepārtrauktu cie­šanu mocīts slimnieks var aptumšot jau tā skumjo īstenību.

Viņam sākās drudzis; tas pārņēma krūtis, kuras svilināja kā ugunī, pēc ārsta atzinuma, kuru viņa dēls atkal bija izsaucis no Bluā. Drīz vien karstumi sasniedza galvu. Ārsts divreiz nolaida Atosam asinis; tas deva atvieglojumu, bet vienlaikus slimais kļuva pavisam vārgs. Tikai smadzenes saglabāja savu skaidrību un mundrumu.

Pamazām draudīgais drudzis sāka pierimt un ap pusnakti pavi­sam pārstāja. Redzēdams, ka slimnieka stāvoklis acīmredzami uzlabo­jas, ārsts izteica savus norādījumus un devās prom, apgalvodams, ka grāfam briesmas vairs nedraud. Pēc viņa aizbraukšanas Atosam iestā­jās dīvains, neaprakstāms stāvoklis. Viņa domas brīvi tiecās pretī Rau­lam, mīļotajam dēlam. Grāfa iztēlē parādījās Āfrikas krasts netālu no Džidželli, kurp devās hercogs de Bofors ar savu armiju.

Krastā slējās augšup pelēkas klintis, vietumis jūras ūdens tās bija padarījis zaļganas, triekdamies pret krastu vētras vai uzplūdu laikā.

Gabaliņu tālāk starp vaska kokiem un kaktusu audzēm amfiteātra veidā pletās neliels ciemats, kurā valdīja dūmi, troksnis un satraukums.

Pēkšņi virs dūmiem pacēlās liesma, kas pārņēma visu ciematu; pa­mazām pieaugdama spēkā, tā savos ugunīgajos virpuļos aprija visu ap­kārtējo; no šīs elles skanēja vaidi un kliedzieni, gaisā slējās pret debe­sīm paceltas rokas. Dažu sekunžu laikā radās neiedomājams haoss: bruka sijas, locījās dzelzs, akmeņi nokaita līdz sarkankvēlei, bet koki uzliesmoja kā lāpas.

Tomēr dīvaini! Kaut gan Atoss šai jūklī atšķīra augšup paslietas rokas, dzirdēja kliedzienus, raudas, vaidus, taču nemanīja nevienu cil­vēku.

Tālumā rībēja lielgabali, skanēja muskešu šāvieni, krāca jūra, pa zaļo pakalnu nogāzēm kā jukuši traucās izbiedētie ganāmpulki. Toties nebija ne zaldātu, kas pieliktu degli ieročiem, ne arī jūrnieku, kas veiktu sarežģītus manevrus ar saviem kuģiem, tāpat arī ganāmpulkiem nebija ganu.

Kad ciemats un tā aizsargnocietinājumi bija sagrauti un izpostīti, liesma it kā ar burvju spēka palīdzību, bez cilvēku līdzdalības, nodzisa, atstādama vēl melnu, biezu dūmu stabu; starp citu, drīz vien dūmi kļuva retāki, tad bālāki, līdz beidzot izgaisa pavisam.

Tad pār zemi nolaidās necaurredzama nakts ar spožām debesīm — tur mirdzēja milzīgās, dzirkstošās Āfrikas zvaigznes, kuru mirdzums vairs neko neapgaismoja. Iestājās nāves klusums uz diezgan ilgu laiku. Tas atnesa atpūtu arī Atosa uzbudinātajai iztēlei. Viņš gan skaidri juta, ka līdz šim redzētais vēl nav viss, tāpēc koncentrēja visus savus dvēseles spēkus, lai nepalaistu garām neko no ainām, kuras radīja viņa iztēle.

Patiešām, Atosa acu priekšā atkal parādījās afrikāņu ciemats.

Virs stāvā krasta uzlēca maigi bāls it kā drebošs mēness; tas iz­gaismoja uz jūras virsmas sīku vilnīšu celiņu. Pēc sākumā dzirdētās jūras krākšanas tagad tā bija klusa un apbārstīja krūmus pakalnu no­gāzēs ar briljantiem un opāliem.

Pelēkās klintis kā klusējoši, uzmanīgi spoki šķita paceļam savas galvas, lai labāk saskatītu mēness apspīdēto kaujas lauku, un Atoss ievēroja, ka lauks, kas slaktiņa laikā bija pilnīgi tukšs, tagad bija kā nosēts ar līķiem. Viņa sirdi sagrāba neaprakstāmas šausmas, kad viņš atpazina franču kareivju zilo formu, viņu pīķus ar zilajiem galiņiem un musketes, kuru laidņus rotāja lilijas.

Atoss redzēja pret zilajām debesim vērstas vaļējas brūces, it kā aicinot atpakaļ dvēseles, kam tās bija ļāvušas atstāt mirstīgo ķermeni; viņš saskatīja drausmīgi uzpūtušos zirgus, kas gulēja uz sarecējušām asinīm, kas sārtoja ari viņu segas un krēpes; un visbeidzot viņš ierau­dzīja hercoga de Bofora balto zirgu, kuru labi pazina un kurš tagad ar sašķaidītu galvu gulēja miroņu lauka pirmajās rindās.

Grāfs pārlaida savu ledaino roku pāri pierei un izbrīnījās, nesa­juzdams karstumu.

Pieskāriens viņu pārliecināja, ka drudzis atkāpies un to visu viņš redz kā skatītājs no malas, kurš vēro šo satriecošo ainu nākamajā dienā pēc kaujas pie Džidželli; te bija cīnījusies tā pati armija, kuras aizceļošanā no Francijas viņš bija klāt un kuras kuģus pavadīja ar skatienu, kamēr tie izzuda aiz horizonta; ekspedīcijas armija, kurai viņš sūtīja sveicienu gan domās, gan ar rokas mājienu, kad pēc herco­ga pavēles atskanēja lielgabala šāviens, atvadoties no dzimtenes.

Kas gan varētu aprakstīt nāvīgās mokas, kādās viņa dvēsele kā uzmanīgs skatiens klīda no viena mirušā pie otra un meklēja, vai starp kritušajiem neguļ arī Rauls? Kas varētu izteikt neprātīgo prieku, ar kādu Atoss noliecās Dieva priekšā un pateicās viņam, kad neatrada to, kuru ar tādām bailēm bija meklējis starp mirušajiem.

Visi sastingušie, aukstie ķermeņi, kurus viegli varēja pazīt, šķita labprāt un godbijīgi pagriežamies pret grāfu de Lafēru, lai viņš tos varētu labāk aplūkot šai bēdīgajā skatē.

Tagad grāfs brīnījās, kāpēc nekur nav redzams neviens cilvēks, kas būtu palicis dzīvs šajā slaktiņā.

Šķietamība bija tik spilgta un reāla, it kā tas patiešām notiktu ceļojumā uz Āfriku, ko viņš uzņēmies, lai iegūtu drošākas ziņas par mīļoto dēlu.

Noguris klejojumos pa jūru un sauszemi, Atoss apmetās atpūsties vienā no teltīm, kas bija uzcelta pie klints un virs kuras plīvoja lilijām izšūtais baltais karogs. Viņš meklēja kaut vienu kareivi, kas varētu viņu pavadīt pie hercoga de Bofora.

Kamēr Atosa skatiens slīdēja pāri laukam, pievērsdamies te vienai, te otrai pusei, viņš ieraudzīja baltu stāvu, kas parādījās aiz kokiem. Tam mugurā bija virsnieka forma; rokā virsnieks turēja salauzta zo­bena asmeni; viņš lēni tuvojās nekustīgajam un mēmajām Atosam, ku­ra acis vērās uz virsnieku. Tad pēkšņi grāfs bālajā un klusajā virsniekā pazina Raulu un sakustējās, lai viņu apskautu.

Grāfs gribēja uzsaukt dēlam, bet skaņas noslāpa viņa kaklā. Rauls pielika pirkstu pie lūpām, it kā aicinādams izturēties klusu; viņš sāka attālināties, kaut gan Atoss, lai cik sasprindzināja redzi, nevarēja sa­skatīt, ka viņa kājas spertu kaut soli.

Atoss kļuva vēl bālāks par Raulu un sekoja savam dēlam, dre­bēdams pie visām miesām, ar grūtībām lauzdamies cauri krūmiem un viršu audzēm, pāri klintīm un grāvjiem. Šķita, ka Raula kājas nepie­skaras zemei un nekas netraucē viņa vieglo, slīdošo gaitu.