Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Vikontam vajadzēja dzirdēt hercogu de Boforu, jo mēs, atrazda­mies turpat blakus viņam, skaidri saklausījām viņa gaišības vārdus. Vi­konts tomēr neapstājās un turpināja auļot ienaidnieka nocietinājumu virzienā. Tā kā de Braželona kungs bija augstākā mērā disciplinēts virsnieks, visus štāba virsniekus pārsteidza šī nepakļaušanās monsen- joram, un de Bofora kungs vēl uzstājīgāk iesaucās:

— Apstājieties, Braželon! Kur jūs jājat? Apstājieties! Es jums pa­vēlu!

Arī mēs pastiepām rokas tāpat kā hercogs. Mēs gaidījām, ka jāt­nieks pagriezīs zirgu atpakaļ, bet de Braželona kungs aizvien vairāk tuvojās nocietinājumiem.

— Braželon, apstājieties! — hercogs vēlreiz pilnā balsī ieklie­dzās. — Apstājieties, pavēlu jums jūsu tēva vārdā!

Izdzirdis šos vārdus, de Braželona kungs atskatījās, viņa seja pau­da ciešanas, bet viņš turpināja auļot uz priekšu; mēs sākām domāt, ka viņa zirgs vairs neklausa jātniekam. Nopratis, ka vikonts netiek galā ar zirgu, monsenjors iesaucās:

— Musketieri, šaujiet! Nogaliniet viņa zirgu! Simt pistoļu tam, kurš trāpīs zirgam!

Bet kā trāpīt zirgam, lai jātnieks paliktu neskarts? Neviens neuz­drošinājās šaut. Beidzot viens tomēr atradās: no karavīru rindas iznāca vislabākais pikardiešu pulka šāvējs, ko sauca Kucerns. Viņš notēmēja uz dzīvnieku, izšāva un acīmredzot trāpīja, jo zirga baltās krēpes sār­toja asinis. Taču tā vietā, lai nokristu, sasodītais zirgs sāka auļot vēl ātrāk.

Vikonts jau atradās pistoles šāviena attālumā no nocietinājumiem; nodārdēja zalve, un viņš pazuda dūmu un uguns mākonī. Kad dūmi izklīda, mēs redzējām, ka zirgs ir nogalināts, bet jātnieks dzīvs.

Arābi piedāvāja vikontam padoties gūstā, bet viņš noraidoši pa­purināja galvu un turpināja neatlaidīgi tuvoties nocietinājumiem, ar to pakļaudams sevi dzīvības briesmām. Visa armija tomēr bija vienisprātis ar viņu — nebēgt no briesmām un neslēpties, ja jau nelaimīgā kārtā atrāvies no savējiem. Viņš paspēra vēl dažus soļus, un abi mūsu pulki sajūsmā aplaudēja viņam.

Tad nocietinājumus satricināja otra zalve, un vikonts de Braželons atkal pazuda dūmu un uguns virpulī, bet, kad tie izklīda šoreiz, visi ieraudzīja, ka jauneklis vairs nestāv kājās. Viņš gulēja viršos pakalna virsotnē, tā ka viņa kājas atradās augstāk par galvu. Arābi sāka nākt ārā no saviem nocietinājumiem, lai pēc neticīgo paražas nocirstu vi­ņam galvu vai aiznestu ķermeni sev līdz.

Hercogs de Bofors visu laiku neatraudamies vēroja mūsu acu priekšā notiekošo, un skumjā aina lika viņam smagi nopūsties. Ierau­dzījis arābus, kas slēpās aiz vaska kokiem kā balti spoki, viņš sāka kliegt:

— Mani grenadieri un pīķneši, vai patiešām jūs ļausiet viņiem ap­gānīt šī cēlā karavīra ķermeni?

Tad, zobenu vicinādams, viņš pats sāka auļot pretī ienaidniekam. Pulki ar nikniem kliedzieniem viņam sekoja; draudīgie kliedzieni neat­palika no arābu šaušalīgās gaudošanas. Ap nokritušo de Braželona kungu izraisījās nikna cīņa. Tā bija tik karsta, ka simt sešdesmit arābu tika noguldīti blakus piecdesmit mūsu karotājiem.

Normandiešu pulka leitnants uzvēla vikonta ķermeni sev plecos un atnesa uz mūsu pozīcijām.

Pa to laiku uzbrukums guva aizvien lielākus panākumus: pulki aiz­rāva sev līdz rezerves, un pretinieka nocietinājumi tika ieņemti. Ap trijiem arābu uguns apslāpa, turpinājās vienīgi tuvcīņa. Piecos mēs bi­jām uzvarējuši; pretinieks pameta savas pozīcijas, un hercogs pavēlēja kalna virsotnē pacelt balto karaļa karogu.

Tikai tad kļuva iespējams īsti parūpēties par de Braželona kungu, kurš bija guvis astoņus ievainojumus un gandrīz noasiņoja. Tomēr viņš vēl elpoja, un hercogs par to neizsakāmi priecājās un vēlējās pats būt klāt pie pirmās pārsiešanas, kad ievainoto apskatīs ķirurgi.

No tiem divi paziņoja, ka vikonts paliks dzīvs. Hercogs de Bofors apkampa viņus un apsolīja katram tūkstoš luidorus, ja viņiem izdosies izglābt vikontu.

De Braželons dzirdēja hercoga jūsmas pilnos vārdus un, vai nu tāpēc, ka bija izmisis par iespēju palikt dzīvam, vai arī ievainojumu radīto sāpju dēļ, bet viņa seja pauda īgnumu, un tas radīja aizdomas vienā no sekretāriem, it sevišķi pēc tā, kas notika vēlāk.

Trešais ķirurgs, kas apskatīja ievainoto, bija brālis Silvāns no Svētā Kozimas klostera; viņš bija visgudrākais no mūsu ķirurgiem. Brālis Sil­vāns tāpat kā pārējie apskatīja vikonta brūces, bet neko neteica.

De Braželona kungs vērīgi skatījās uz viņu un, likās, sekoja katrai mācītā ķirurga kustībai un pat domai.

Atbildot uz hercoga uzdotajiem jautājumiem, šis ķirurgs pateica, ka, pēc viņa domām, trīs no astoņiem ievainojumiem ir nāvīgi, bet ievainotais ir spēcīgs, viņa jaunība var uzveikt visu, un Dieva griba ir visspēcīga, tāpēc var gadīties, ka dc Braželona kungs arī izveseļojas, bet tikai tad, ja ievēros pilnīgu mieru. Saviem palīgiem brālis Silvāns stingri piekodināja:

— Tikai nepieduriet viņam ne pirkstu, citādi jūs viņu nogalinā­siet.

Mēs izgājām no telts ar nelielām cerībām. Sekretāram, kuru es jau pieminēju, gan likās, ka pie hercoga laipnajiem vārdiem: „0, vi­kont, mēs tevi izglābsim", de Braželona kunga lūpas saviebjas tikko manāmā rūgtā smaidā.

Vakarā viens no ārsta palīgiem nolēma, ka slimnieks jau pietiekoši atpūties, un iegāja vikonta de Braželona teltī. Tūlīt pat viņš kliegdams izskrēja no turienes.

Kliedziena satraukti, mēs atskrējām pie telts; hercogs bija kopā ar mums. Ķirurga palīgs norādīja uz de Braželona kunga ķermeni, kas gulēja zemē netālu no gultas asiņu peļķē.

Acīmredzot ievainotajam bija uznākuši krampji vai arī viņš drudzī mētājies pa gultu un izkritis. Šis kritiens arī bija nāves cēlonis, kā jau brālis Silvāns bija paredzējis.

Vikontu pacēla, bet viņš jau bija miris un sastindzis. Labajā roka viņš turēja gaišu matu šķipsnu, un šī roka bija cieši piespiesta pie sirds."

Tālāk bija sīki aprakstīta ekspedīcija un pār arābiem gūtā uzva­ra.

D'Artanjans apstājās tai vietā, kur stāstīja par Raula nāvi.

— Nabaga zēns, — viņš čukstēja, — nabaga nelaimīgais pašnāv­nieks!

Pievērsis skatienu tai pusei, kur pilī atradās grāfa de Lafēra istaba, viņš klusi pie sevis noteica:

— Viņi turēja viens otram doto vārdu. Es domāju, ka tagad abi ir laimīgi — droši vien viņi jau ir kopā.

D'Artanjans lēni aizsoļoja uz puķu dārza pusi.

Pagalms pildījās ar noskumušajiem kaimiņiem, kas pārrunāja div­kāršo nelaimi un apsprieda gatavošanos bērēm.

Nākamajā dienā sabrauca tuvākie muižnieki un visas provinces muižniecība; brauca no visām vietām, kur vien ziņneši bija paguvuši nogādāt skumjo vēsti.

D'Artanjans sēdēja ieslēdzies un negribēja ne ar vienu runāt. Šīs divas smagās nāves pēc Portosa bojā ejas uzvēla kapteiņa dvēselei milzu smagumu, kaut arī līdz šim viņš nezināja, kas ir nogurums. Tikai Grimo vienu vienīgu reizi tika ielaists istabā, citus mājas sulaiņus un kalpus viņš neievēroja.

Pēc mājā valdošās kņadas un staigāšanas šurpu turpu d'Artanjans nojauta, ka notiek gatavošanās grāfa bērēm. Viņš uzrakstīja karalim lūgumu pagarināt atvaļinājumu.

Kā jau mēs teicām, Grimo ienāca pie d'Artanjana, ar domīgu iz­skatu apsēdās uz soliņa pie durvīm, tad piecēlās un pamāja muske­tierim, lai tas seko. Kapteinis klusuciešot paklausīja. Grimo nokāpa lejā uz grāfa istabu, norādīja d'Artanjanam ar pirkstu uz tukšo gultu un izteiksmīgi pacēla acis pret debesīm.