Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, — d'Artanjans piekrita, — jā, Grimo, viņš ir kopā ar dēlu, ko tik ļoti mīlēja.

Grimo izgāja no guļamistabas un iegāja viesistabā, kur pēc pro­vinces paražas pieklājās nolikt mirušo, pirms viņš uz mūžiem tiks gul­dīts zemē.

D'Artanjans jutās satriekts, kad viesistabā ieraudzīja divus zārkus ar noņemtiem vākiem; paklausīdams Grimo mēmajam uzaicinājumam, viņš piegāja tuvāk un vienā ieraudzīja Atosu, vēl joprojām skaistu pat nāves skavās, bet otrā — Raulu ar aizvērtām acīm, perlamutra bāliem vaigiem kā Vergīlija Pallādai un smaidu zilganajās lūpās.

Kapteinis nodrebēja, ieraudzījis tēvu un dēlu, abas šīs aizlidojušās dvēseles, kas uz zemes bija pametušas divus stingus ķermeņus.

— Rauls ir šeit! — kapteinis čukstēja. — Ak, Grimo, un tu man neko neteici!

Grimo pašūpoja galvu un neko nesacīja, bet tad paņēma d'Ar­tanjanu aiz rokas, pieveda pie zārka un, pacēlis smalko līķautu, pa­rādīja tumšās brūces, pa kurām bija aizlidojusi šī jaunā dvēsele.

Kapteinis novērsās, zinādams, ka ir veltīgi uzdot jautājumus Gri­mo, kas uz tiem tik un tā neatbildēs. Viņš atcerējās, ka hercoga de Bofora sekretārs bija vēl kaut ko rakstījis savā vēstulē, ko viņam pie­trūka drosmes izlasīt līdz galam. Viņš atkal pievērsās vēstulei par kau­ju, kas bija paņēmusi Raula dzīvību, un atrada sekojošas rindas, ar kurām beidzās vēstule:

„Hercogs lika vikonta ķermeni iebalzamēt, kā tas pieņemts arā­biem, kas izteikuši vēlēšanos, lai viņus apglabā tālajā dzimtenē. Her­cogs pavēlēja sagatavot arī paliktņus, lai kalps, kurš bija izaudzinājis jauno vikontu, varētu aizvest viņa mirstīgās atliekas grāfam de La- fēram."

„Tātad es, kas jau esmu vecs un vairs neko neesmu dzīvei vērts, iešu aiz tava zārka, dārgo zēn, un kaisīšu smiltis pār tavu skaidro pieri, ko skūpstīju tikai divus mēnešus pirms šīs skumjās dienas, — d'Artanjans domāja. — Tāda ir Dieva griba. Tāda bija ari tava paša griba. Tāpēc man nav tiesības tevi apraudāt, jo tu pats izvēlējies nāvi, un pēc tās tu ilgojies vairāk kā pēc dzīves."

Beidzot sita stunda, kad tēva un dēla sastingušās miesas vajadzēja nodot zemei.

Bija sapulcējušies tik daudzi karavīri un vienkāršā tauta, ka viss ceļš no pilsētas līdz izraudzītajai apbedīšanas vietai — kapelai klajā laukā — bija pils ar jātniekiem un kājāmgājējiem sēru drēbēs.

Atoss par savu pēdējo atdusas vietu bija izvēlējies šo kapelu, kuru bija uzcēlis uz savu īpašumu robežas. Viņš bija pavēlējis, lai akmeņus tai atved no 1550. gada viduslaiku pils Berī, kur bija aizritējuši viņa agrīnās jaunības gadi.

Tādā veidā pārnestā un pārbūvētā kapela bija apaugusi ar papeļu un vīģu birzi. Katru svētdienu garīdznieks no tuvējā ciemata tur no­turēja mesu, un Atoss viņam par to maksāja divsimt livru gadā. Tā viņa vasaļi, apmēram četrdesmit cilvēku, tāpat kā strādnieki un fer­meri ar ģimenēm, ieradās te noklausīties dievkalpojumu un viņiem tā­dēļ nevajadzēja doties uz pilsētu.

Aiz kapelas bija biezi saaudzis divkāršs riekstu koku, vilkābeļu un irbenāju dzīvžogs, kam apkārt bija dziļš grāvis, bet iekšpusē atradās neliels neapstrādātas zemes gabaliņš. Tas bija brīnišķīgs savā neskar- tībā, ar tik augstu zāli kā nekur; te saplūda mežonīgo heliotropu un dzelteno lefkoju smaržas, pie slaido kastaņu stumbriem urdza strau­tiņš, ieslēgts marmora baseinā, ap timiānu apaugušu laukumiņu lidi­nājās bites no visiem apkārtējiem laukiem, žubītes un citi putni dzie­dāja no rīta līdz vakaram, šūpodamies ziedu pilnos krūmu zaros.

Te atveda abus zārkus, ko ielenca klusējošais, uzmanīgais pūlis.

Pēc sēru dievkalpojuma un pēdējām atvadāmm visi atnākušie sāka izklīst, pa ceļam apspriezdami tēva tikumus un mierīgo nāvi, kā arī dēla daudzsološo nākotni un skumjo bojāeju tālajos Āfrikas krastos.

Pamazām viss apklusa; zem pieticīgajām velvēm nodzisa eļļas lam­piņas.

Garīdznieks pēdējo reizi paklanījās altārim un vēl svaigajiem ka­piem, pēc tam kopā ar savu palīgu, kas dievkalpojumā šķindināja zva­niņu, lēnām devās uz mācītājmāju.

Palicis viens, d'Artanjans pamanīja, ka jau iestājies vakars. Domās par mirušajiem viņš bija zaudējis laika izjūtu.

Kapteinis piecēlās no ozolkoka sola, uz kura bija sēdējis kapelā, un gribēja tāpat kā priesteris vēl pēdējo reizi atvadīties no kapa kopi­ņām, kas sedza viņa mirušos draugus.

Pie kopiņas ar vēl miklo zemi kāda sieviete, ceļos nometusies, lūdza Dievu.

D'Artanjans apstājās uz kapelas sliekšņa, lai viņu netraucētu, un centās saskatīt, kas ir šī uzticīgā draudzene, kura ar tādu centību un godbijību izpilda draudzības svēto pienākumu.

Nepazīstamā aizsedza seju, viņas rokas bija baltas kā alabastrs. Pēc kleitas elegantās vienkāršības varēja pateikt, ka valkātāja nav vien­kārša sieviete. Mazliet tālāk nepazīstamo dāmu gaidīja ceļojuma ka­riete un daži kalpi zirgos.

D'Artanjans nevarēja saprast, kas viņa ir un kāpēc atrodas šeit. Sieviete turpināja tikpat dedzīgi lūgties, bieži pārlaizdama pār seju ar lakatiņu.

D'Artanjans saprata, ka viņa raud.

Viņš redzēja, ka sieviete sit sev pa krūtīm dziļā kristietes izmi­sumā.

Viņš dzirdēja, ka viņa vairākkārt atkārto vienu un to pašu cie­šanu pilnas dvēseles kliedzienu:

— Ak, piedod man! Piedod!

Viņa bija pilnīgi iegrimusi savās bēdās un atradās pusnemaņā, tā­pēc d'Artanjans, ko aizkustināja tāda mīlestība pret viņa draugiem un šīs sievietes neremdināmās bēdas, paspēra dažus soļus līdz kapam, lai pārtrauktu drūmo nožēlu un skumjo sarunu ar mirušajiem.

Zem viņa kājām iečirkstējās smiltis, un nepazīstamā pacēla galvu; d'Artanjans ieraudzīja labi pazīstamu, asarām noplūdušu seju. Tā bija de Lavaljēras jaunkundze.

— D'Artanjana kungs! — viņa nočukstēja.

— Jūs! — musketieris drūmi noteica. — Jūs šeit? Kundze, es gan labprātāk būtu jūs redzējis kāzu tērpā grāfa de Lafēra pilī. Tad gan jums pašai, gan viņiem un arī man būtu mazāk jāraud.

— Kungs! — Luīze šņukstēdama izdvesa.

— Jūs esat tā, kas noveda kapā abus šos cilvēkus, — mirušo ne­pielūdzamais draugs turpināja.

— Ak, pažēlojiet mani!

— Lai Dievs nedod, kundze, ka es apvainotu sievieti vai liktu vi­ņai nepelnīti raudāt; un tomēr man jāsaka — slepkavai nav vietas pie upuru kapa.

De Lavaljēra gribēja atbildēt.

— To pašu, ko es saku jums, — viņš vēl piebilda ledainā tonī, — es teicu arī viņa majestātei karalim.

Luīze lūdzoši saņēma rokas:

— Es zinu, ka esmu vainīga vikonta de Braželona nāvē!

— Ā, tātad jūs to zināt?

— Šī vēsts vakar vakarā sasniedza galmu. Pa nakti es divās stun­dās nobraucu četrdesmit ljē; es vēja spārniem lidoju šurp, lai satiktu grāfu un izlūgtos viņa piedošanu. Es nezināju, ka viņš arī ir miris. Es traucos šurp, lai pie Raula kapa lūgtu Dievu sūtīt man visas nelaimes, kādas vien esmu pelnījusi, visas, izņemot vienu. Tagad es zinu, ka dēla nāve nogalināja arī tēvu, un man jāvaino sevi divos noziegumos; es esmu pelnījusi divkāršu Dieva sodu.

— Kundze, es jums atkārtošu, ko man Antibā teica de Braželona kungs, — d'Artanjans sacīja. — Jau toreiz viņš alka tikai mirt: „Ja godkāre un koķetums noveduši viņu uz slidena ceļa, es viņai ar ni­cinājumu piedodu. Ja viņa kritusi mīlestības dēļ, arī tad es viņai pie­dodu un zvēru, ka neviens nekad nespēs viņu mīlēt vairāk par ma­ni".