Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Pie tam kopā ar jums pusdienoju pie karaļa, — Vannas bīs­kaps smaidīdams noteica. — Droši vien jūs uzdodat sev jautājumu: kam vajadzīga uzticība šai pasaulē? Ļausim, lai pabrauc garām na­badzītes de Lavaljēras kariete. Paskatieties, cik viņa ir satraukta; skat, kā viņas saraudātās acis vēro karaļa dīžāšanos zirgā!

— Kas tā tāda, kas ir kopā ar viņu?

— De Tonē-Šarantas jaunkundze, kas kļuvusi par de Montespānas kundzi.

— Luīze ir greizsirdīga, tātad viņu krāpj?

— Vēl ne, d'Artanjan, bet uz to nebūs ilgi jāgaida.

Viņi sarunājās, braukdami pakaļ medniekiem, un Aramisa kučieris bija tik veikls, ka viņi sasniedza pulcēšanās vietu tieši tobrīd, kad va­nags tikko bija notvēris putnu un piespiedis to pie zemes.

Karalis nokāpa no zirga, un to pašu darīja de Montespānas kun­dze. Viņi atradās vientuļas kapelas priekšā, ko aizsedza lieli koki, kuru lapas jau bija rudens vēju norautas. Aiz kapelas varēja saskatīt žogu ar režģotiem vārtiņiem.

Vanags bija notriecis savu medījumu aiz žoga pie pašas kapelas, un karalis vēlējās tur iekļūt, lai pēc paražas izplūktu pirmo spalvu nomedītajam putnam.

Visi sadrūzmējās ap ēku un žogu; žoga iekšpuse bija tik maza, ka tajā karaļa medību dalībnieki neietilpa.

D'Artanjans aizturēja Aramisu, kas vēlējās pamest karieti un pie­vienoties pārējiem.

— Aramis, vai jūs zināt, kurp mūs atvedis liktenis?

— Nē, — hercogs atteica.

— Te atdusas cilvēki, kurus es kādreiz pazinu, — d'Artanjans iz­teica, skumjo atmiņu satraukts.

Vēl neko nenojauzdams, Aramiss pa šaurajām sānu durvīm, ko viņam atvēra d'Artanjans, ienāca kapelā.

— Kur viņi apglabāti?

— Te, aiz šī žoga. Redziet krustu zem jaunas cipreses? Tā iestā­dīta uz viņu kapa; pagaidām tur neejiet, jo tajā vietā vanags notrieca gārni un karalis dodas turp.

Aramiss apstājās un apslēpās ēnā. Neviena nepamanīti, viņi ska­tījās uz Lavaljēras bālo seju; visu aizmirsta, viņa bija palikusi karietē un sākumā skumji skatījās pa logu; tad padevās greizsirdībai un iegāja kapelā, kur viņas skatiens palika kā piekalts karalim, kas stāvēja aiz iežogojuma un smaidīdams pamāja de Montespānas kundzei pieiet tu­vāk.

De Montespāna kundze paklausīja aicinājumam un atspiedās pret karaļa piedāvāto roku; viņa majestāte izrāva spalvu vanaga tikko no­ķertajam gārnim un piestiprināja to savas apburošās pavadones ce­purei. Viņa smaidīdama maigi noskūpstīja roku, kas bija devusi šo dāvanu.

Karalis labpatikā pietvīka; viņš veltīja de Montespānas kundzei mī­lestības un dedzīgu alku pilnu skatienu.

— Ko jūs man dosiet pretī? — viņš jautāja.

Dāma nolauza cipreses zariņu un piedāvāja saldu cerību pār­ņemtajam karalim.

— Tā ir skumja velte, — Aramiss klusi teica d'Artanjanam, — šī ciprese taču aug uz kapa.

— Jā, un tas ir Raula de Braželona kaps, — d'Artanjans skumji atbildēja. — Rauls guļ zem šī krusta kopā ar Atosu.

Viņiem aiz muguras atskanēja vaids, un draugi ieraudzīja, ka kāda sieviete nokrīt bez samaņas. De Lavaljēras jaunkundze bija visu re­dzējusi un dzirdējusi.

— Nabaga sieviete, — d'Artanjans nomurmināja un palīdzēja kal­ponēm, kas atsteidzās pie savas kundzes, aizvest Luīzi līdz karietei, kur viņa palika vienatnē izbaudīt savas ciešanas.

To pašu vakaru d'Artanjans sēdēja pie karaļa galda kopā ar Kol­bēru un hercogu d'Alamedu.

Karalis jutās jautrs un dzīvespriecīgs. Viņš bija neparasti uzmanīgs pret karalieni un neparasti maigs pret princesi Henrieti, kura sēdēja pie viņa kreisās rokas un šovakar izskatījās ļoti skumja. Varēja likties, ka atgriezušies agrākie laiki, kad karalis savas mātes acīs meklēja at­balstu katram savam vārdam.

Favorīti šais pusdienās nepieminēja. Divas trīs reizes, vērsdamies pie Aramisa, karalis viņu uzrunāja par sūtņa kungu, un tas vēl vai­rāk izbrīnīja d'Artanjanu, kurš jau tāpat lauzīja galvu, kā viņa draugs, dumpinieks, var būt tik labās attiecībās ar Francijas galmu.

Celdamies no galda, karalis piedāvāja roku viņas majestātei kara­lienei un deva mājienu Kolbēram, kas nenolaida acis no sava pavēl­nieka. Kolbērs paaicināja malā d'Artanjanu un Aramisu.

Karalis iesaistījās sarunā ar savu brāļasievu, bet princis, izklaidīgi sarunādamies ar karalieni, noraizējies reizi pa reizei uzmeta šķību ska­tienu sievai un brālim.

Starp Aramisu, d'Artanjanu un Kolbēru norisinājās visnevainīgākā saruna. Viņi atcerējās agrāko laiku ministrus; Kolbērs pastāstīja inte­resantus atgadījumus ar Mazarīni un savukārt uzklausīja stāstus par Rišeljē.

D'Artanjans nevarēja vien nobrīnīties, redzēdams, ka šai cilvēkā ar zemo pieri un biezajām uzacīm slēpjas tik daudz vesela saprāta un humora. Aramiss apbrīnoja vieglumu, ar kādu šim nopietnajam cilvē­kam izdevās savos nolūkos atlikt nozīmīgāku sarunu, kuru neviens no klātesošajiem nepieminēja pat ne ar mājienu, kaut gan visi trīs sarunu biedri juta tās neizbēgamību.

Prinča neapmierinātā seja skaidri liecināja, ka viņam nemaz ne­patīk karaļa un princeses saruna. Princesei bija saraudātas un apsār- tušas acis. Vai patiešām viņa sāks žēloties? Vai viņu neatturēs pat skandāls?

Karalis paveda viņu sāņus un uzrunāja tik maigi un laipni, ka viņa balss princesei atgādināja laiku, kad karalis viņu mīlēja viņas pašas dēļ:

— Māsa, kāpēc jūsu brīnišķīgās acis ir saraudātas?

— Bet, jūsu majestāte… — viņa iebilda.

— Princis ir greizsirdīgs, vai ne, dārgā māsa?

Viņa paskatījās uz prinča pusi, un tas saprata, ka tiek runāts par viņu.

— Jā… — Henriete piekrita.

— Paklausieties, — karalis turpināja, — ja jūsu draugi jūs kom­promitē, tad princis tur nav vainīgs.

Šie vārdi skanēja tik maigi, ka princese, kas pēdējā laikā bija pār­cietusi pārāk daudz sarūgtinājumu un nepatikšanu, tagad gandrīz sāka raudāt, sajutusi atbalstu; viņas sirds bija galīgi izmocīta ciešanās.

— Nu, dārgā māsa, pastāstiet mums par savām bēdām; zvēru, ka jūtu jums līdzi kā brālis, bet kā karalis es darīšu galu šīm ciešanām.

Henriete pacēla pret Ludviķi savas apbrīnojamās acis un skumji noteica:

— Mani nekompromitē draugi, jo viņi atrodas tālu vai arī slēpjas no visiem. Viņi ir nomelnoti jūsu majestātes acīs un krituši nežēlastībā, kaut gan ir uzticīgi, labi un cēlsirdīgi.

— Jūs runājat par Gišu, kuru es izraidīju, piekāpjoties prinča lū­gumam?

— Un kurš kopš nepelnītās izraidīšanas katru dienu riskē ar savu dzīvību.

— Nepelnītās izraidīšanas?

— Tā ir tik ļoti nepelnīta, ka, neskatoties uz cieņu pret jūsu ma­jestāti un sirsnīgajām jūtām… es varētu palūgt savam brālim Kārlim, uz kuru man ir neierobežota ietekme…

Karalis sarāvās.

— Ko jūs viņam lūgtu?

— Es lūgtu, lai viņš jums izskaidro, ka princis un viņa favorīts ševaljē de Lorēns nevar nesodīti bendēt gan manu godu, gan laimi.

— Tā drūmā persona, ševaljē de Lorēns?

— Viņš ir mans nāvīgākais ienaidnieks. Kamēr viņš paliks manā namā, kur princis, mans vīrs, viņam dod brīvu vaļu, es būšu visnelai­mīgākā sieviete karalistē.

— Tātad, — karalis lēni noteica, — jūs uzskatāt savu brāli An­glijas karali par labāku draugu nekā mani?

— Jūsu rīcība to apliecina, majestāte.

— Un jūs labāk grieztos pēc palīdzības?..

— Jā, jūsu majestāte, — princese lepni atteica, — pie savas valsts.