Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Kungs, pienācis laiks līdz galam noskaidrot attiecības starp mū­su zemēm, — Kolbērs teica Aramisam. — Es samierināju jūs ar ka­rali, jo nespēju rīkoties citādi pret tik izcilu personu; tā kā arī jūs reizēm izrādījāt pret mani zināmu draudzību, tad tagad jums ir izde­vība parādīt, ka tā bijusi patiesa. Turklāt jūs vairāk esat francūzis nekā spānietis. Atbildiet man pilnīgi atklāti: vai mēs varam cerēt uz Spānijas neitralitāti, ja kaut kas tiks uzsākts pret Holandi?

— Mans kungs, — Aramiss atbildēja, — Spānijas ieinteresētība ir neapšaubāma. Manai zemei tradicionālā politika paredz uzkurināt Eiropā naidu pret Holandi, pret kuru Spānijai ir vecs naids, kopš tā iekaroja brīvību; tomēr Francijas karalis noslēdzis savienību ar Ho­landi. Turklāt mums, protams, ir zināms, ka karš ar šo zemi noritētu uz jūras, bet tur, man šķiet, Francija nav spējīga karot sekmīgi.

Kolbērs tobrīd atskatījās un pamanīja d'Artanjanu, kas meklēja sev sarunu biedru, kamēr karalis sarunājās ar princi.

Kolbērs pasauca viņu un čukstus jautāja Aramisam:

— Vai mēs varam turpināt sarunu arī d'Artanjana kunga klāt­būtnē?

— O, protams! — Spānijas sūtnis atteica.

— Mēs ar hercogu d'Alamedu tikko runājām, ka karš pret Ho­landi noritētu uz jūras.

— Tas ir acīmredzami, — musketieris piekrita.

— Bet ko jūs par to domājat, d'Artanjana kungs?

— Es domāju, ka karot uz jūras mēs varēsim tikai tad, ja mums būs spēcīga armija uz sauszemes.

— Kā jūs teicāt? — Kolbēram likās, ka viņš ir pārklausījies.

— Kāpēc uz sauzemes? — Aramiss brīnījās.

— Ja angļi karalim nepalīdzēs, tad viņu uz jūras sakaus; sakauts uz jūras, viņš ātri vien pazaudēs ostas, kuras sagrābs holandieši, un pēc tam visu zemi, kuru pārpludinās spānieši.

— Bet ja nu spānieši ievēros pilnīgu neitralitāti? — Aramiss pain­teresējās.

— Viņi būs neitrāli, kamēr karalis būs spēcīgāks par ienaidnie­ku, — d'Artanjans atteica.

Kolbēru sajūsmināja šī tālredzība, kas ņēma vērā visu ikkatrā jau­tājumā, pie kā vien ķērās.

Aramiss pasmaidīja. Viņš zināja, ka diplomātijā d'Artanjanam sko­lotāji nav vajadzīgi.

Kolbērs kā visi godkārīgi ļaudis bija pārliecināts, ka viņa izlolotās ieceres noteikti piepildīsies, tāpēc turpināja:

— Kas jums teica, d'Artanjana kungs, ka karalim nav stipras flo­tes?

— O, es neesmu pārāk sīki iedziļinājies jautājumā par karaļa floti. Neesmu nekāds jūrnieks: es, tāpāt kā visi nervozi cilvēki, ienīstu jūru. Tomēr es domāju, ka Francijā kā piejūras zemē noteikti būtu pie­tiekoši daudz jūrnieku, ja tikai viņiem pietiktu kuģu.

Kolbērs izvilka no kabatas nelielu, garenu burtnīciņu, kas bija sa- grafēta divās dalās. Vienā pusē bija uzrakstīti kuģu nosaukumi, otrā — katra lielgabalu un ekipāžas skaits.

— Man ienāca prātā tas pats, kas jums, — viņš uzrunāja d'Ar­tanjanu, — un es liku sastādīt mūsu nesen pievienoto kuģu sarakstu. Pavisam trīsdesmit pieci kuģi.

— Trīsdesmit pieci kuģi? Neticami! — d'Artanjans iesaucās.

Kolbērs palocījās:

— Apmēram divtūkstoš lielgabalu pieder karalim pašlaik. Trīs­desmit pieci kuģi — tās ir trīs ļoti spēcīgas eskadras, bet es gribu piecas.

— Piecas? — Aramiss pārjautāja.

— Līdz gada beigām tās nolaidīs ūdenī, un karalim būs piecdes­mit kara līnijkuģu. Ar tādiem spēkiem var cīnīties, vai ne?

— Būvēt kuģus ir grūti, bet tomēr iespējami, — d'Artanjans pie­krita. — Toties attiecībā uz to apbruņojumu es nezinu, ko teikt. Fran­cijā nav ne metāla lietuvju, ne arsenālu.

— Ha! — Kolbērs jautri pasmīnēja. — Pēdējā pusotra gada laikā es esmu daudz ko uzcēlis. Vai tad jūs to nezinājāt? Vai pazīstat d'ln- frevila kungu?

— D'Infrevilu? Nē.

— Es atklāju šo cilvēku. Viņam ir ļoti labas spējas: viņš prot pie­spiest strādāt. Tas bija viņš, kurš sāka liet lielgabalus Tulonā un cirst mežus Burgundijā. Varbūt jūs tam neticēsiet, sūtņa kungs, bet man ienāca prātā vēl kāda doma.

— O, — Aramiss palocījās, — es jums ticu visur un vienmēr.

— Ziniet, es sāku domāt par mūsu krietno sabiedroto — holan­diešu raksturu un teicu sev: viņi ir tirgoņi un karaļa draugi, tāpēc būs laimīgi pārdot viņa majestātei to, ko sagatavojuši priekš sevis. Tātad, jo vairāk pirksim… Ā, vēl jāpasaka, ka man ir Forāns… D'Artanjan, vai jūs pazīstat Forānu?

Kolbērs bija aizmirsies un nosauca kapteini vienkārši par d'Ar­tanjanu, tāpat, kā to darīja karalis.

Kapteinis tikai pasmaidīja un atbildēja Kolbēram:

— Nē, es viņu nepazīstu.

— Tas ir vēl viens mans atklājums, iepirkumu speciālists. Forāns man iepirka trīssimt piecdesmit tūkstošus mārciņu lielgaballodes, div­simt piecdesmit tūkstošus mārciņu pulvera, divpadsmit kuģu kravas ar ziemeļu zemju kokiem, degļus, granātas, sveķus, naftu un vēl visu ko par septiņiem procentiem lētāk nekā tās pašas lietas maksātu pie mums Francijā.

— Tā ir laba ideja: likt holandiešiem liet lodes, kas pēc tam atli­dos atpakaļ pie viņiem.

— Vai ne? Un pie tam ar jūtamiem zaudējumiem.

Sajūsmināts pats par savu asprātību, Kolbērs sāka skaļi un asi

smieties.

— Turklāt vēl tie paši holandieši patlaban būvē karalim sešus lie­lus kuģus pēc saviem labākajiem paraugiem, — ministrs turpināja. — Detušs… A, vai jūs nepazīstat ari Detuša kungu?

— Nē, kungs, nepazīstu.

— Detušam ir apbrīnojami precīza acs, un viņš var nekļūdīgi no­teikt ūdenī nolaižamā kuģa labās un sliktās īpašības. Tā ir reti sasto­pama un ļoti vērtīga īpašība. Tad lūk, man šķita, ka Detušs ir cilvēks, kas kuģu būvētavā varētu nest nenovērtējamu labumu, un tagad viņš novēro sešu karaļa pasūtīto kuģu būvi Holandē. No visa teiktā izriet, ka karalim būs tīri laba flote, ja viņš sadomātu karot ar holandiešiem.

Par sauszemes karaspēka labajām īpašībām jums, d'Artanjana kungs, zināms vairāk kā jebkuram citam.

D'Artanjans un Aramiss pārmija skatienus, sajūsmināti par milzīgo darbu, ko šis cilvēks bija paveicis dažu gadu laikā.

Kolbērs to saprata un jutās dziļi aizkustināts par izrādīto atbalstu, kas viņam bija patiesi vērtīgs.

— Ja jau mēs Francijā to nezinām, tad aiz robežām zinās vēl mazāk, — d'Artanjans piebilda.

— Tāpēc es teicu sūtņa kungam, ka gadījumā, ja Spānija apsolītu neitralitāti, bet Anglija mums palīdzētu…

— Ja Anglija jūs atbalstīs, tad es uzņemos atbildību par Spānijas karalistes neitralitāti, — Aramiss noteica.

— Tādā gadījumā apstiprināsim šo līgumu ar rokas spiedienu, — Kolbērs pasteidzās ar sev raksturīgo tiešumu un vienkāršību. — Ru­nājot par Spānijas neitralitāti, d'Artanjana kungs, mums vēl nav sava Zelta Aunādas ordeņa. Toties es nesen dzirdēju karaļa vārdus par to, ka viņam būtu ļoti patīkami redzēt uz jūsu pleca svētā Mišela ordeņa lentu.

Aramiss paklanījās.

„0! — d'Artanjans nodomāja. — Cik žēl, ka Portosa vairs nav šai pasaulē. No šī pārpilnības avota arī viņam atkristu krietni daudz dažāda veida lentīšu! Nabaga lādzīgais Portoss!"

— D'Artanjana kungs, — Kolbērs turpināja, — lai tas paliek starp mums, bet es esmu pārliecināts, ka jums nebūtu nekas pretī vest savus musketierus uz Holandi. Vai peldēt jūs protat?

Viņš atkal jautri iesmējās.

— Kā zutis, — d'Artanjans atteica.