Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans uzskatīja par savu goda lietu nodemonstrēt, ka ir īsts lietpratējs. Nekad vēl nebija redzētas veiksmīgāk izplānotas kaujas, la­bāk sagatavoti un savlaicīgi doti triecieni, prasmīgāk izmantotas aplenk­to kļūdas. Mēneša laikā d'Artanjana armija ieņēma divpadsmit cie­tokšņus.

Viņš patlaban aplenca trīspadsmito no tiem, un cietoksnis turējās jau piecas dienas.

D'Artanjans lika izrakt tranšeju, izlikdamies nemanām, ka viņa cil­vēki var arī nogurt. D'Artanjana armijā zemes racēji un strādnieki bija enerģiski, saprātīgi un centīgi, jo pret viņiem izturējās tāpat kā pret kareivjiem, prata novērtēt viņu darbu un pasargāja no briesmām. Va­jadzēja redzēt, ar kādu dedzīgumu viņi raka purvaino Holandes augsni. Karavīri zobojās, ka kūdras un māla kaudzes kūst viņu acu priekšā kā sviests holandiešu mājsaimnieču pannās.

D'Artanjans nosūtīja pie karaļa ziņnesi ar vēstīm par pēdējiem panākumiem; tās vēl vairāk uzlaboja karaļa labo garastāvokli un pa­stiprināja viņa vēlēšanos izklaidēt dāmas. D'Artanjana uzvaras padarīja karali tik diženu, ka de Montespānas kundze tagad sauca viņu par Ludviķi Neuzvaramo.

Tādējādi de Lavaljēras jaunkundze, kura viņu sauca tikai par Lud­viķi Uzvarētāju, lielā mērā zaudēja viņa majestātes labvēlību. Turklāt viņa nereti staigāja saraudātām acīm, bet neuzvaramajam nevar būt nepatīkamāka skata kā raudoša mīļākā, kad visi apkārtējie smaida. De Lavaljēras jaunkundzes zvaigzne pamazām dzisa, drūmu mākoņu un asaru apēnota.

Toties de Montespānas kundzes jautrība pieauga ar katru jaunu panākumu, un tas mierināja Ludviķi viņa nepatikšanās un likstās. Par to visu karalim bija jāpateicas d'Artanjanam un nevienam citam. Viņa majestātei labpatika atzīt ģenerāļa panākumus, un viņš uzrakstīja Kol­bēram:

„Kolbēra kungs, mums jāizpilda solījums, kas manā vārdā tika dots d'Artanjana kungam; savus solījumus viņš izpilda pilnā mērā. Visu, kas nepieciešams, jūs saņemsiet savlaicīgi.

Ludviķis"

Izpildot karaļa gribu, Kolbērs aizturēja d'Artanjana atsūtīto virs­nieku un iedeva viņam vēstuli, adresētu ģenerālim, un nelielu ar zeltu inkrustētu melnkoka kastīti, kas gan nebija sevišķi ietilpīga, bet acīm­redzot svarīga, jo ziņnesim deva līdz piecu cilvēku apsardzi, lai palī­dzētu to nogādāt galā.

Viņi nokļuva līdz d'Artanjana aplenktajam cietoksnim pirms paša saulrieta un tūlīt pat devās pie ģenerāļa.

Viņiem izstāstīja, ka vakar vakarā ienaidnieku cietokšņa koman­dants, būdams izcili spītīgs, izdarījis uzbrukumu, kura laikā ielenktie aizbēruši franču karaspēka izraktās ejas, nogalinājuši septiņdesmit sep­tiņus cilvēkus un sākuši aizmūrēt caurumu cietokšņa sienā, tāpēc d'Ar­tanjans, sašutis par tādu nekaunību, ar deviņām grenadieru rotām de­vies izlabot ienaidnieka nodarītos zaudējumus.

Kolbēra sūtnim bija pavēlēts sameklēt d'Artanjanu jebkurā dienas vai nakts stundā, vienalga kur viņš atrastos. Tāpēc virsnieks savas ap­sardzes pavadībā jāšus devās uz tranšejām.

Jātnieki ieraudzīja d'Artanjanu stāvam no visām pusēm pilnīgi at­klātā vietā; viņš bija cepurē ar zelta apšuvi un mundierī, kura atloki tāpat bija izšūti ar zeltu, un rokā turēja savu garo spieķi.

Ģenerālis kodīja sirmās ūsas un laiku pa laikam ar kreiso roku nopurināja putekļus, kas nobira pār viņu, kad tuvāk krītošie lādiņi izmētāja pa gaisu zemes pikas.

Zem nāvi nesošās apšaudes, neciešamas gaudošanas un svilpšanas pavadījumā virsnieki nenogurstoši darbojās ar cērtēm un lāpstām, bet karavīri dzina ķerras ar zemi un lika fašīnas. Uzbērumi auga augstumā acīmredzami un aizsedza tranšejas.

Ap trijiem visi nodarīties bojājumi bija izlaboti. D'Artanjans kļuva laipnāks pret apkārtējiem. Viņš pavisam nomierinājās, kad pie viņa pienāca sapieru komandieris un, godbijīgi noņēmis cepuri, ziņoja, ka tranšejā atkal var izvietot karavīrus. Tiklīdz viņš beidza savu ziņojumu, lielgabala šāviņš norāva viņam kāju, un sapieris iekrita d'Artanjana rokās.

Ģenerālis pacēla savu karavīru un mierīgi un laipni, cenzdamies nomierināt ievainoto, aiznesa viņu uz tranšeju. Tas notika visas armijas acu priekšā, un karavīri sveica savu komandieri ar skaļiem aplausiem.

Kopš šī brīža pacēlums, kas valdīja d'Artanjana armijā, pārvērtās par neatturamu sajūsmas uzbrāzmojumu: divas rotas pēc pašu inicia­tīvas metās uzbrukumā pretinieka priekšposteņiem un zibensātrumā iz­nīcināja tos. Kad pārējie karavīri, kurus ģenerālis tikai ar lielām pūlēm atturēja no uzbrukuma, ieraudzīja savus biedrus uz nocietinājumu bas­tioniem, viņi arī brāzās uz priekšu, un drīz sākās spēcīgs uzbrukums kontreskarpam, ko varēja uzskatīt par visa cietokšņa atslēgu.

D'Artanjans saprata, ka viņam palikusi tikai viena iespēja savaldīt savu armiju — ļaut tai ieņemt cietoksni. Viņš virzīja visus savus spēkus uz diviem izlauztajiem caurumiem mūrī, kurus ielenktie pūlējās izlabot. D'Artanjana karavīru trieciens bija drausmīgs. Tajā piedalījās astoņ­padsmit rotas, un pats ģenerālis atradās pusšāviena attālumā no cie­tokšņa mūriem, lai atbalstītu uzbrukumu ar savām rezervēm.

Varēja skaidri dzirdēt to holandiešu kliedzienus, kurus d'Artan­jana grenadieri iznīcināja nocietinājumos. Ielenktie izmisīgi pretojās; komandants aizstāvēja katru zemes pēdu savās pozīcijās.

Lai izbeigtu ienaidnieku pretošanos un piespiestu viņus pārtraukt uguni, d'Artanjans raidīja pret cietoksni vēl vienu uzbrucēju kolonu; tā izsita vārtos caurumu, un drīz vien uz nocietinājumiem, liesmu mēļu ieskauti, parādījās haotiski bēgošie ielenktie, kurus vajāja viņu pre­testību salauzušie aplencēji.

Tieši tobrīd panākumu iepriecinātais ģenerālis izdzirdēja sev bla­kus kādu balsi:

— Kungs, vēstis no Kolbēra kunga.

Viņš salauza zīmogu vēstulei, kas saturēja sekojošas rindas:

«D'Artanjana kungs, karalis liek man jums paziņot, ka, ņemot vērā jūsu nevainojamo dienestu un slavu, kādu jūs esat sagādājis viņa ar­mijai, viņa majestāte ieceļ jūs par Francijas maršalu. Karalis izsaka savu sajūsmu par jūsu gūtajām uzvarām. Viņš aicina pabeigt jūsu uz­sākto ielenkumu labvēlīgi jums un ar panākumiem viņa pasākumam."

D'Artanjans stāvēja ar kvēlojošu seju un mirdzošām acīm. Viņš pacēla skatienu, lai novērotu sava karaspēka kustību, kas uguns un dūmu mutuļos cīnījās uz cietokšņa sienām.

— Kauja ir galā, pilsēta kapitulēs pēc kādām piecpadsmit minū­tēm, — viņš pateica Kolbēra sūtnim un lasīja tālāk saņemto vēstuli.

„Lādīte, kuru jums iedos, ir mana personīgā dāvana. Ceru, ka jūs nedusmosieties, uzzinādams, ka pa to laiku, kamēr jūs, karavīri, aiz­sargājat ar savu zobenu karali, es lieku mierīgajiem amatniekiem ra­dīt jūsu cienīgas atzinības zīmes. Paļaujos uz jūsu draudzību, maršala kungs, un lūdzu jūs ticēt manu jūtu patiesumam.

Kolbčrs"

Bez elpas no prieka d'Artanjans pamāja Kolbēra sūtnim; tas pie­nāca, turēdams rokās lādīti. Kad maršals jau gribēja paskatīties, kas tur ir iekšā, no nocietinājumu puses atskanēja apdullinošs sprādziens un piesaistīja d'Artanjana uzmanību.

— Dīvaini, — viņš noteica, — dīvaini, ka es līdz šim brīdim ne­redzu virs mūriem balto karogu un nedzirdu padošanās signālu.

Viņš raidīja pret cietoksni vēl trīssimt karavīru ar svaigiem spē­kiem, kurus veda kaujā apņēmības pilns virsnieks, kas bija saņēmis pavēli izsist cietokšņa murī vēl vienu caurumu. Tad, mazliet nomie­rinājies, d'Artanjans atkal pagriezās pret Kolbēra sūtni; tas vēl jo­projām stāvēja viņam blakus, turēdams lādīti.