Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Galu galā Fukē kungs ir Pinjerolā kā pelnījis, — suņu medību pārzinis piebilda, atkal piejājis tuvāk. — Viņam tika parādīts gods, kad jūs pats viņu turp aizvedāt; pietika apzagt karali.

D'Artanjans uzmeta runātājam vienu no saviem iznīcinošajiem ska­tieniem un teica, kā noskaldīdams katru vārdu:

— Kungs, ja man kāds teiktu, ka jūs pats esat apēdis to, kas pienākas jūsu dzinējsuņiem, es ne tikai nenoticētu, bet justu jums līdz un neļautu runāt par jums neko sliktu, pat ja jūs iesēdinātu cietumā. Lai cik godīgs jūs arī nebūtu, es varu galvot, ka jūs neesat godīgāks par nabaga Fukē.

Pēc tik asa pārmetuma viņa majestātes karaļa suņu priekšnieks nokāra degunu un pāris soļu atpalika no vanagu medību pārziņa un d'Artanjana.

— Viņš ir apmierināts, — otrs pārzinis pieliecās tuvāk d'Artan­janam, — un var jau saprast, jo dzinējsuņi tagad ir modē; ja viņš būtu manā vietā, tad vis tā nerunātu.

D'Artanjans tikai melanholiski pasmaidīja, redzēdams, kā svarīgu politisku jautājumu izlemj tikai no personisko interešu viedokļa, kurām nav nekāda sakara ar valsts dzīvi; viņš atcerējās bijušā finansu super­intendanta ilgo bezrūpīgo dzīvi, viņa izputināšanu un bēdīgo nāvi, kas sagaidīja Fukē, tāpēc, lai pabeigtu šo tēmu, uzdeva jautājumu:

— Vai Fukē kungam patika medīt ar vanagiem?

— O jā, pat ļoti, — karaļa vanagu medību pārzinis rūgtā nožēlā atbildēja un pavadīja savus vārdus ar nopūtu, kas noskanēja kā kapa zvans Fukē.

D'Artanjans pagaidīja, lai vienam sarunu biedram pāriet sliktais garastāvoklis, bet otram — skumjas, un tad paskubināja zirgu.

Tālumā meža ielokā parādījās mednieki; pļaviņās kā krītošas zvaigznes noplīvoja jātnieču tērpi, bet baltie zirgi kā spoki zibēja krū­mu un koku starpās.

— Vai jūsu medības vilksies ilgi? — d'Artanjans apjautājās. — Lūdzu, izlaidiet putnu ātrāk, es esmu ļoti noguris. Vai jūs šodien me­dīsiet gārņus vai gulbjus?

— Abus, — vanagu medību pārzinis atteica. — Varat neuz­traukties — karalis nav kaislīgs mednieks, viņš vairāk medī ne savam, bet dāmu priekam.

Vārds „dāmas" tika tā uzsvērts, ka d'Artanjans kļuva uzmanīgs.

— Ā! — viņš noteica, izbrīnījies raudzīdamies uz savu sarunu biedru.

Suņu medību priekšnieks iztapīgi paklanījās, laikam gribēdams at­gūt musketiera labvēlību.

— Smejieties vien par mani, kungs, — d'Artanjans pasmaidīja, — es patiešām nezinu neko no jaunumiem: biju prom veselu mēnesi un tikai vakar atgriezos no ceļojuma. Es aizbraucu, atstādams galmu dzi­ļās sērās par karalienes mātes nāvi. Karalis bija klāt pie Austrijas Annas pēdējā elpas vilciena un vairs nevēlējās izklaidēties, taču šai pasaulē viss paiet. Viņš beidzis skumt? Nu, ko! Jo labāk.

— Viss paiet un sākas arī, — rupji iesmiedamies, viņu partrauca suņu medību pārzinis.

— A… — d'Artanjans novilka vēlreiz, degdams nepacietībā uz­zināt jaunumus, bet uzskatīdams, ka iztaujāt būtu viņa necienīgi. — Liekas, ir kaut kas, kas sākas?

Suņu medību pārzinis daudznozīmīgi piemiedza aci, bet d'Artan­jans nevēlējās, lai šis cilvēks kaut ko viņam stāstītu.

— Vai mēs drīz ieraudzīsim viņa majestāti? — viņš jautāja vanagu medību pārzinim.

— Septiņos es likšu palaist putnus.

— Kas karali pavada? Kā klājas princesei Henrietei? Kā jūtas ka­raliene?

— Viņai ir labāk, kungs.

— Vai tad viņa bija slima?

— Kopš pēdējā lielākā sarūgtinājuma viņas majestāte bija neve­sela.

— Par kādu sarūgtinājumu jūs runājat? Nebaidieties no manas nekautrības. Stāstiet. Es taču neko nezinu, jo tikko ierados.

— Stāsta, ka karaliene, kas kopš savas vīramātes nāves jūtas maz­liet piemirsta, sūdzējās par to viņa majestātei un saņēma atbildi:

„Madam, vai tad es nepavadu pie jums katru nakti? Ko vēl jūs vēlaties?"

— Nabaga sieviete! Viņa droši vien no visas sirds ienīst Lavaljēras jaunkundzi, — d'Artanjans konstatēja.

— O nē, nepavisam ne Lavaljēras jaunkundzi!

— Kuru tad?

Radziņa skaņas pārtrauca viņu sarunu. Tās aicināja suņus un va­nagus.

Abi d'Artanjana sarunu biedri tūlīt piecirta piešus un pameta musketieri neziņā.

Tālumā parādījās karalis galma dāmu un kungu ielenkumā. Krāšņā kavalkāde stingrā kārtībā virzījās lēnos soļos pa lauku flautu un ra­dziņu pavadībā, kas uzbudināja zirgus un suņus.

Gājiens apžilbināja ar krāsu spēli, mirdzumu, skaņu jūkli. Par šo krāšņumu mūsdienās nevar gūt pat attālu priekšstatu, ja nu vienīgi no teātra izrāžu viltus bagātības un mānīgā diženuma.

Kaut gan d'Artanjana acis bija kļuvušas vājākas, viņš tomēr pama­nīja, ka kavalkādei viena aiz otras seko trīs karietes. Pirmā brauca tukšā un bija domāta karalienei. Tajā neviens nesēdēja. Neredzēdams de Lavaljēru karaļa tuvumā, d'Artanjans sāka ar skatienu meklēt Luīzi un ieraudzīja viņu otrajā karietē. Kopā ar viņu sēdēja divas kalpones, kas acīmredzot garlaikojās ne mazāk par savu kundzi.

Pa kreisi no karaļa straujā zirgā, kas tika apvaldīts ar prasmīgu roku, jāja žilbinoši skaista sieviete. Karalis viņai uzsmaidīja, un viņa tāpat atbildēja. Tiklīdz viņa kaut ko teica, visi sāka nevaldāmi smie­ties.

„Bez šaubām, es esmu saticis šo sievieti, — musketieris prātoja, — bet kas viņa ir?"

Viņš pievērsās savam draugam, medību vanagu pārzinim, un uzde­va šo jautājumu. Tas jau gribēja atbildēt, bet tai brīdī karalis pamanīja d'Artanjanu:

— A, jūs esat atgriezies, grāf! Kāpēc mēs vēl neesam tikušies?

— Tāpēc, ka jūsu majestāte jau gulēja, kad es atgriezos, un vēl nebija pamodies, kad es šorīt pārņēmu savu dežūru, — kapteinis pa­locījās.

— Vēl aizvien tāds pats! — apmierinātais Ludviķis skaļi notei­ca. — Atpūtieties, grāf, es jums pavēlu! Šodien jūs pusdienojat kopā ar mani.

D'Artanjanam visapkārt atskanēja sajūsmināti čuksti. Katrs cen­tās aizspiesties tuvāk viņam un pateikt musketierim kaut ko patīkamu. Pusdienot pie karaļa bija liels gods, un viņa majestāte to neizdāļāja uz visām pusēm kā Indriķis IV.

Karalis pajāja mazliet uz priekšu, bet d'Artanjanu aizkavēja vēl viena galminieku grupa, starp kuriem Kolbērs gandrīz vai staroja.

— Esiet sveicināts, d'Artanjana kungs, — ministrs laipni un pie­klājīgi uzrunāja kapteini, — ceru, ka jūsu ceļojums bija veiksmīgs?

— Jā, kungs, — d'Artanjans atbildēja un palocījās, pieliekdamies pie sava rikšotāja krēpēm.

— Es dzirdēju, ka karalis uzaicinājis jūs piedalīties pusdienās; tur jūs sastapsiet kādu vecu draugu.

— Vecu draugu? — d'Artanjans pārjautāja, skumji gremdēdamies pagājības tumšajos ūdeņos, kas bija paguvuši aprīt tik daudz draugu un arī ienaidnieku.

— Hercogu d'Alamedu, kas tikai šodien ieradies no Spānijas, — Kolbērs turpināja.

— Hercogu d'Alamedu, — d'Artanjans rakņājās atmiņā, pūlēda­mies atcerēties.

— Tas esmu es! — izteica salīcis sirmgalvis, balts kā sniegs; viņš pavēlēja atvērt karietes durtiņas un izkāpa pretī musketierim.

— Aramis! — galīgi pārsteigtais d'Artanjans iesaucās.

Nekustīgs un kā sastindzis viņš ļāva, lai dižciltīgā sirmgalvja rokas

viņu apskauj.

Kolbērs uzmeta skatienu abiem draugiem un klusēdams pavirzījās malā, ļaudams viņiem palikt divatā.

— Tātad jūs, trimdinieks un dumpinieks, atkal esat Francijā? — musketieris ieteicās, paņemdams Aramisu zem rokas.