Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jūs zināt, ka mīlestības dēļ es gribēju uzupurēties, — Luīze viņu pārtrauca. — Jūs zināt, kā es cietu, jo satikāt mani apmulsušu, nelaimīgu, visu pamestu. Un tomēr es nekad vēl neesmu tā cietusi, kā šodien, jo toreiz es cerēju un vēlējos, bet tagad man vairs nav cerību: mirušais aiznesis sev līdz kapā arī visu manu prieku; es vairs nespēju mīlēt bez vainas apziņas un jūtu, ka tas, kuru es mīlu (o, tāds ir likums!) atmaksās man ar ciešanām par tām mokām, ko es liku ciest citam.

D'Artanjans neko neatbildēja, jo pārāk labi zināja, ka te viņai ir pilnīga taisnība.

— Es jūs lūdzu, d'Artanjana kungs, nenosodiet mani. Es esmu kā zars, kas atrāvies no dzimtā stumbra; mani vairs nekas netur, un es pati nezinu, kurp mani rauj straume. Es mīlu neprātīgi, tik neprātī­gi, ka runāju par savu mīlu pat pie šiem man svētajiem pīšļiem, ne- sarkstot un nenožēlojot tādus zaimus. Mīlestība ir mana reliģija. Tā kā pēc kāda laika jūs mani redzēsiet vientuļu, pamestu un aizmirstu, sodītu par visu, par ko jūs varat mani vainot, tad pažēlojiet mani, kamēr ilgst mana īslaicīgā laime, ļaujiet man to izbaudīt vēl dažas dienas, vēl dažus ātri ritošus mirkļus. Varbūt tās jau vairs nav, kamēr es par to runāju. Mans Dievs! Varbūt es jau esmu izpirkuši šo div­kāršo slepkavību!

Viņa vēl turpināja runāt, bet kapteinis pēkšņi saklausīja balsis un pakavu dipoņu.

Karaļa virsnieks de Sentenjans, izpildot sava pavēlnieka rīkojumu, bija atjājis pakaļ Lavaljērai, jo karali, kā paziņoja de Sentenjans, moca nemiers un greizsirdība.

De Sentenjans nepamanīja d'Artanjanu, jo tas pa pusei stāvēja aiz kastaņa, kas meta ēnu pār abām kapu kopiņām.

Luīze pateicās sūtnim un ar rokas mājienu lūdza viņu atiet tā­lāk.

De Sentenjans izgāja aiz žoga.

— Redziet, — kapteinis uzrunāja Luīzi ar rūgtumu balsī, — jūsu laime vēl turpinās.

Jaunā sieviete piecēlās kājās un svinīgi noteica:

— Pienāks diena, kad jūs nožēlosiet savas sliktās domas par mani. Tai dienā, kungs, es lūgšu Dievu nepieminēt, cik jūs pret mani bijāt netaisns. Manas ciešanas būs tik rūgtas, ka jūs būsiet pirmais, kas mani pažēlos. D'Artanjana kungs, nepārmetiet man šo trauslo laimi; man tā dārgi maksā, un es vēl neesmu samaksājusi visu, ko tā no manis prasīs.

To teikdama, viņa atkal dziļā godbijībā nometās ceļos.

— Piedod pēdējo reizi, piedod, mans saderinātais! Es sarāvu mū­su saites: mums abiem lemts mirt no skumjām. Tu aizgāji pirmais, bet vari nebaidīties, es tev sekošu. Redzi, es neesmu gļēva un atnācu atva­dīties no tevis. Dievs mans liecinieks, ja man vajadzētu ziedot dzīvību, lai glābtu tevi, Raul, es to atdotu nešaubīdamās. Es nevaru upurēt tikai savu mīlestību. Vēlreiz piedod!

Viņa nolauza zariņu un iesprauda to zemē, tad noslaucīja asaru pilnās acis, atvadījās no d'Artanjana un aizgāja.

Kapteinis noskatījās pakaļ aizbraucošajai karietei un jātniekiem, sakrustoja rokas uz krūtīm un, smagi nopūzdamies, izteica:

— Kad pienāks mana kārta doties tālajā ceļojumā? Kas paliek cilvēkam pēc jaunības, mīlestības, slavas, draudzības, spēka un bagā­tības?.. Paliek klints, zem kuras atdusas Portoss, kuram bija viss, ko es minēju; vai arī paliek sūnas, zem kurām guļ Atoss un Rauls, kuriem bez visa nosauktā piederēja vēl daudz kas cits.

Uz mirkli d'Artanjans saguma, viņa skatiens apmiglojās; muske­tieris iegrima dziļās pārdomās. Tad viņš atkal izslējās un teica pats sev:

— Un tomēr pagaidām jāiet tikai uz priekšu. Kad pienāks mans laiks, Dievs man to darīs zināmu tāpat kā visiem pārējiem.

Ar pirkstu galiem viņš pieskārās zemei, jau sajuzdams vakara rasas valgumu, tad pārkrustījās un tagad jau uz mūžiem viens devās ceļā uz Parīzi.

Četrus gadus pēc tikko aprakstītās ainas divi jātnieki agri no rīta ieradās Bluā, lai sarīkotu medības ar vanagiem.

Karalis bija izteicis vēlēšanos pamedīt šajos pakalnos un līdzenu­mos, kurus pāršķeļ uz pusēm Luāra, tā ka vienā pusē paliek Menga, bet otrā Ambuāza.

Jātnieki bija karaļa medību suņu pārzinis un vanagu pārzinis, kas Ludviķa XIII laikā galmā bija visai cienīti, bet pie viņa pēcteča ne­daudz atstāti novārtā.

Abi apskatīja apkārtni un, apsprieduši visus nepieciešamos gai­dāmo medību sīkumus, jau atgriezās Bluā, kad pamanīja nelielas kara­vīru grupiņas; seržanti nostādīja viņus nelielā attālumā vienu no otra, lai nodrošinātu plānoto ielenkumu. Tie bija karaļa musketieri.

Aiz viņiem krāšņā zirgā jāja kapteinis, kuru varēja atšķirt pēc mundiera zeltītajiem izšuvumiem. Viņam bija sirmi mati un sirmot sā­kusi bārdiņa. Viņš izskatījās mazliet salīcis, bet zirgu vadīja veikli, vē­rodams, vai viss ir kārtībā.

— D'Artanjana kungs nemaz nenoveco, — suņu medību pārzinis bilda savam kolēģim. — Viņš ir desmit gadus vecāks par mums, bet zirga mugurā izskatās vēl pavisam jauns.

— Tā gan, — vanagu medību pārzinis atteica, — jau divdesmit gadus viņš nemainās.

Pārzinis kļūdījās: pa šiem četriem gadiem d'Artanjans bija nove­cojis par visiem divpadsmit. Vecuma nežēlīgie nagi bija ievilkuši svīt­ras viņa acu kaktiņos, mati bija atkāpušies no pieres, bet agrāk mel­nīgsnējās, spēcīgās rokas bija kļuvušas bālas, it kā asinis dzīslās jau sāktu sastingt.

D'Artanjans piejāja klāt abiem pārziņiem un sasveicinājās ar to iecietīgo laipnību, kas atšķir augstākstāvošos no zemākajiem. Par atbil­di uz savu laipnību viņš saņēma abu dziļi godbijīgo paklanīšanos.

— Kāda veiksme, ka mēs jūs sastapām, d'Artanjana kungs! — vanagu medību pārzinis iesaucās.

— Drīzāk to teikt vajadzētu man, jo mūsdienās karalis biežāk tramda savus musketierus, nevis putnus.

— Jā, nav kā vecajos labajos laikos, — vanagu medību pārzinis nopūtās. — Vai atceraties, d'Artanjana kungs, kā nelaiķa karalis me­dīja vārnas vīnogulājos aiz Božansī… ā, velns parāvis! Toreiz jūs vēl nebijāt karaļa musketieru kapteinis.

— Toties jūs bijāt putnu kaprālis, — d'Artanjans pajokoja. — To­mēr tas bija jauks laiks, jo jaunība vienmēr ir labākais laiks… Vai ne, suņu medību pārziņa kungs?!

— Grāfa kungs man parāda pārāk lielu godu, — uzrunātais palo­cījās.

D'Artanjanu grāfa tituls nemaz nepārsteidza — pirms četriem ga­diem viņš bija kļuvis par grāfu.

— Vai jūs neesat noguris no ceļa, kapteiņa kungs? — turpināja karaļa vanagu medību pārzinis. — No šejienes līdz Pinjerolai būs ap divsimt ljē.

— Divsimt sešdesmit līdz turienei un tikpat daudz atpakaļ, — d'Artanjans nesatricināmā mierā noteica.

— Kā viņam klājas?

— Kam? — musketieris noprasīja.

— Mūsu nabaga Fukē kungam, — čukstus izteica vanagu medību pārzinis.

Otrs pārzinis drošības dēļ pajāja kādu gabaliņu nostāk.

— Ne visai labi, — d'Artanjans atbildēja. — Nabags ir dziļi sa­rūgtināts un nesaprot, kā cietums var būt žēlsirdība. Viņš domā, ka parlamenta lēmums izraidīt viņu nozīmē attaisnošanu un trimda — brīvību. Viņš nevar pat iedomāties, ka parlamentā zvērējuši ar viņu izrēķināties, un jābūt pateicīgam Dievam par izglābšanos no viņu ķet­nām.

— Jā, nabaga cilvēks tik tikko izvairījās no ešafota. Stāsta, ka Kol­bēra kungs jau bija devis rīkojumu Bastīlijas komandantam un nāves sods jau bija paredzēts iepriekš.

— Ko tur var darīt, — d'Artanjans dziļdomīgi noteica, varbūt lai pārtrauktu šo sarunu.