Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

D'Artanjans savā mūžā bija piedzīvojis daudz satricinājumu, bet nebija redzējis neko aizkustinošāku par šo sirmgalvi, kurš klusi rau­dāja, noliecies pār mirušo.

Kapteinis stingi skatījās uz nelaiķa smaidošo seju, kas it kā vēl arvien bija norūpējies, lai, pat viņsaulē būdams, tomēr laipni uzņemtu savu draugu, kuru viņš mīlēja vairāk par visiem tūlīt aiz Raula. It kā pateikdamies par šo pēdējo viesmīlības parādīšanu, d'Artanjans ar drebošu roku aizspieda Atosam acis un noskūpstīja viņu uz pieres.

Tad viņš apsēdās pie mirušā pagalvja, nejuzdams ne mazāko baiļu no nelaiķa: viņu draudzība bija ilgusi trīsdesmit piecus gadus, un visu šo laiku d'Artanjans no Atosa bija jutis tikai maigumu un patiesu lab­vēlību.

Kapteinis ar prieku iegrima atmiņās, kas viņu applūdināja — da­žas bezrūpīgas un apburošas kā smaids nelaiķa grāfa cildenajā sejā, citas drūmas, nomācošas un aukstas kā viņa uz mūžiem slēgtās acis.

Pēkšņi viņu pilnībā pārņēma rūgtās ciešanas, kas jau visu laiku bija krājušās sirdī. D'Artanjans vairs nespēja tās apvaldīt, piecēlās kā­jās un piespieda sevi pamest istabu, kurā bija sastapis mirušo, kam nesa vēsti par Portosa nāvi. Viņa sirdi plosošās raudas atbalsoja kalpi, kuri, šķiet, bija gaidījuši ilgi aizturēto sāpju izpausmi un tagad at­bildēja uz tām ar asarām un žēlabām, bet suņi — ar gaudošanu.

Tikai Grimo vēl arvien stāvēja kā mēms. Pat bezgalīgajā izmisumā viņš baidījās ar savu balsi iztraucēt kunga dusu, tāpat kā to nekad nedarīja viņa dzīves laikā. Turklāt Atoss bija savu kalpu pieradinājis iztikt bez vārdiem.

Rītausmā d'Artanjans, kurš visu nakti bija soļiem mērojis apakš­stāva zāli, kodīdams dūrēs sažņaugtās rokas, lai apspiestu nopūtas, vēlreiz uzkāpa augšā Atosa guļamistabā, pagaidīja, kamēr Grimo pa­griež galvu uz viņa pusi un pamāja, lai tas seko. Uzticamais kalps paklausīja klusi kā ēna. Sasniedzis priekštelpu, viņš saņēma sirmgalvja roku un sacīja:

— Grimo, es redzēju, kā nomira tēvs; tagad pastāsti par dēla nā­vi.

Grimo izvilka no azotes biezu aploksni, uz kuras bija Atosa vārds. Pazinis hercoga de Bofora rokrakstu, kapteinis salauza zīmogu un, staigādams no viena gala uz otru pa ēnaino veco liepu aleju, kur vēl varēja saskatīt nelaiķa grāfa soļu atstātās pēdas, austošās dienas pir­majā zilganajā gaismā iegrima vēstules lasīšanā, kas bija aploksnē.

Hercogs de Bofors vērsās pie Atosa. Dzīvajam domāto vēstuli no­gādāja mirušajam.

Hercoga plašajā rokrakstā, kas bija kā nevīžīgam skolniekam, bija rakstīts:

„Manu dārgu grāf!

Mūsu lielo prieku aptumšo tikpat liela nelaime. Karalis zaudējis vienu no drosmīgākajiem kareivjiem, es esmu zaudējis draugu, un jūs esat zaudējis de Braželona kungu.

Tā bija slavas pilna nāve, un man pat nepietiek spēku to apraudāt, kā gribētos.

Ļaujiet man izteikt jums līdzjūtību, dārgo grāf. Liktenis mums sūta pārbaudījumus atbilstoši mūsu dvēseles spēkam. Tas ir liels pārbau­dījums, bet ne lielāks kā Jūsu vīrišķība.

Jūsu draugs hercogs de Bofors"

Vēstulei bija pievienots arī sīkāks apraksts, ko rakstīja viens no hercoga sekretāriem. Tas bija aizkustinošs un patiess vēstījums par drūmo notikumu, kas aprāva divas dzīvības.

Kaujās norūdītais d'Artanjans, kura sirds nemaz nebija īpaši jūte­līga, tagad nespēja apvaldīt trīsas, ieraudzījis sava mīluļa, vēl vairāk — dēla Raula vārdu, kurš tagad tāpat kā viņa tēvs bija kļuvis par bez- miesīgu ēnu.

Hercoga sekretārs rakstīja:

„No rīta monsenjors hercogs nolēma uzbrukt. Normandiešu un pi- kardiešu pulki ieņēma kaujas pozīciju starp pelēkajām klintīm pie kal­na, kur uzcelti Džidželli nocietinājumi.

Iedārdējās lielgabali, un kauja sākās; drosmīgie pulki virzījās uz priekšu; tur bija pīķneši, izstiepuši savus pīķus, un karavīri ar savām musketēm.

Hercogs uzmanīgi vēroja karaspēka pārvietošanos, gatavs viņus at­balstīt ar spēcīgu rezervi. Blakus hercogam stāvēja vecākie kapteiņi un adjutanti. Vikonts de Braželons saņēma pavēli neatstāt viņa gai­šību.

Pretinieka lielgabali sākumā šāva bez tēmēšanas, bet pēc tam sāka šaut precīzāk, un lielgabalu lodes nogalināja vairākus no tiem, kas atradās ap hercogu. Pulki, kas kolonnās gāja uzbrukumā, arī cieta zaudējumus. Mūsējie apjuka, jo artilērija nepietiekoši atbalstīja uz­brukumu ar savu uguni.

Baterijas šāva vāji un neprecīzi, jo vēl iepriekšējā dienā pozīcija nebija labi izvēlēta. Bija jāšauj no lejas uz augšu, un tas samazināja attālumu un traucēja precīzi notēmēt.

Saprazdams, ka artilērijas pozīcija nav veiksmīga, monsenjors pa­vēlēja reidā stāvošajiem kuģiem sākt metodisku cietokšņa apšaudi.

De Braželona kungs pieteicās ai/vest šo pavēli, bet monsenjors viņam neļāva to darīt. Monsenjoram bija taisnība, jo viņš mīlēja šo jauno senjoru un centās pasargāt viņu; tālākie notikumi parādīja, ka viņa piesardzība bija pamatota; seržants, kas saņēma no hercoga uz­devumu, ko atteica de Braželona kungam, tika nošauts ar divām ie­naidnieka lodēm, tiklīdz bija sasniedzis jūras krastu.

Seržants nokrita smiltīs, slacīdams tās savām asinīm.

To redzēdams, de Braželona kungs ar smaidu atbildēja hercogam, kas viņu uzrunāja:

— Redziet nu, manu mīļo vikont, es izglābu jūsu dzīvību. Vēlāk pastāstīsiet grāfam, ka viņš var man pateikties par dēla dzīvību.

Vikonta smaids bija skumjš:

— Jums taisnība, monsenjor, ja nebūtu jūsu labvēlības, mani no­galinātu, es kristu nabaga seržanta vietā un būtu ieguvis mūžīgu mie­ru.

De Braželona kunga izskats, to sakot, lika hercogam atbildēt asi:

— Ak Dievs, varētu domāt, ka jums, jauno cilvēk, skauž, bet es zvēru pie Indriķa IV dvēseles, ka solīju jūsu tēvam atvest jūs atpakaļ sveiku un veselu, un ar Dieva palīgu es savu solījumu izpildīšu.

De Braželona kungs nosarka:

— Piedodiet man, lūdzu, monsenjor; mani vienmēr vilinājis risks, un turklāt ir patīkami iegūt komandiera atzinību, it īpaši, ja šis koman­dieris ir hercogs de Bofors.

Hercogs mazliet atmaiga un, pagriezies pret saviem virsniekiem, sāka dot pavēles.

Pa to laiku flotes komandieris d'Estrē, kas bija novērojis seržanta mēģinājumu tuvoties kuģiem, saprata, ka jāsāk šaut un, negaidot pa­vēli, atklāja uguni pa ienaidnieka cietoksni.

Arābi, kuri cieta no kuģa lielgabalu šāvieniem un akmeņiem, kas bira no sadragātajām nocietinājumu sienām, raidīja niknus kliedzienus. Pieplakuši segliem, viņu jātnieki auļoja lejup pa kalnu un ar visiem spēkiem uzbruka mūsu kājniekiem, bet tie ar saviem pīķiem atvairīja neganto uzbrukumu. Bataljona stingrā pretošanās atmeta arābus at­pakaļ, toties viņi nikni metās uzbrukumā štābam, kas tobrīd bija pa­licis gandrīz bez apsardzes.

Draudēja lielas briesmas: hercogs izvilka zobenu, un viņa sekretāri, tāpat kā visi pārējie, sekoja komandiera piemēram; hercoga svītas virs­nieki uzsāka ciņu ar trakajiem arābiem. Te nu de Braželona kungam izdevās piepildīt to, ko viņš vēlējās jau no kaujas sākuma. Viņš cīnījās blakus hercogam drosmīgi kā senais romietis un ar savu īso zobenu nodūra trīs arābus.

Tomēr bija manāms, ka viņa drosme nenāk no vēlmes uzvarēt ienaidnieku, kas ir dabiska katram kareivim. Nē, viņa drosme bija pār­mērīga, pārspīlēta, gandrīz piespiesta: viņš it kā centās apreibināties kaujā un vispārējā asinsizliešanā. Viņš galīgi zaudēja pašsavaldīšanos, un hercogs lika viņam apstāties.