Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas, ka jūs, grāfa kungs, esat slims un neārstējaties.

— Es esot slims? — Atoss pasmaidīja.

— Drudzis, novājēšana, vājums un dzīvības spēkus zudums, grāfa kungs.

— Vājums? Vai patiesi? Bet es taču neceļos no gultas.

— Nemānieties, grāfa kungs. Jūs taču esat īstens kristietis?

— Es tā domāju, — Atoss apstiprināja.

— Un jūs nemēģinātu apdraudēt savu dzīvību?

— Nekad.

— Tad, lūk, jūs mirstat… tas, ko jūs darāt, ir pašnāvība; vese­ļojieties, grāfa kungs, veseļojieties!

— No kā gan? Vispirms atrodiet man kādu kaiti. Es nekad ne­esmu juties labāk, nekad vēl debesis man nav šķitušas tik skaistas un ziedi sagādājuši tādu prieku.

— Jūs grauž kādas apslēptas sāpes.

— Apslēptas? Nē, doktor: tā ir mana dēla prombūtne, kas izsauc manu slimību, un es to nemaz neslēpju.

— Graf, jusu dels ir sveiks un vesels; viņš ir stiprs un izturīgs, un viņa nākotne ir viņa dižciltības un cildenuma cienīga: dzīvojiet viņa dēļ.

— Bet es taču dzīvoju, doktor… O, variet būt mierīgs, — Atoss ar skumju smaidu piebilda, — es ļoti labi zinu, ka Rauls ir dzīvs, jo, kamēr viņš ir dzīvs, arī es esmu dzīvs.

— Ko jūs runājat?

— Ā, tas ir pavisam vienkārši. Patlaban es it kā apslāpēju savus dzīvības procesus, doktor. Es nespētu panest bezjēdzīgo, vienmuļo dzī­vi bez emocijām, kad Rauls nav kopā ar mani. Jūs taču neprasiet no lampas, lai tā iedegtos pati no sevis bez klāt pieliktas uguns; kāpēc tad jūs gribat, lai es dzīvotu rosīgu dzīvi visu acu priekšā? Es nīkuļoju, bet gaidu un gatavojos. Vai jūs atceraties, doktor, kā ostās mēs bieži redzējām vienaldzīgi gulšņājam kareivjus un gaidām aizceļošanu? Pa pusei vēl krastā, pa pusei jau jūrā, ar saliktām mantām viņi vērīgi un sasprindzināti skatījās uz priekšu un… gaidīja. Es ar nodomu atkārtoju vienu un to pašu vārdu, jo tas izskaidro manu stāvokli. Es gulšņāju tāpat kā šie kareivji un ieklausos visās skaņās, kas atlido pie manis, un gribu būt gatavs aizceļot, tiklīdz atskanēs pirmā komanda. Kas ma­ni pasauks? Dievs vai dēls? Visas manas lietas ir sakārtotas, dvēse­le gatava uz visu, es tikai gaidu zīmi… Es gaidu, doktor, es gaidu, gaidu!

Ārsts pazina Atosa gara spēku un arī fizisko izturību; viņš mirkli apsvēra teikto un nolēma, ka pārliecināšana te būs lieka, bet zāles nelīdzēs, un aizbrauca, norīkodams Atosa kalpiem ne uz mirkli ne­atstāt saimnieku vienu.

Pēc ārsta aizbraukšanas Atoss neizrādīja ne mazākās dusmu vai īgnuma pazīmes par to, ka ticis iztraucēts; viņš neprasīja arī, lai viņam nekavējoties iedotu pienākušās vēstules, zinādams, ka kalpi ar prieku un cerībām uzņemtu katru ziņu, kas viņu izklaidētu, jo bija gatavi ziedot savas asinis, lai tikai sagādātu viņam kādu prieku.

Slimnieka miegs kļuva trausls un virspusīgs. Viņš visu laiku snau­duļoja un tikai uz dažām stundām iegrima dziļākā miegā. īsais miera brīdis deva atpūtu ķermenim, toties negurdināja dvēseli, jo, kamēr gars klejoja, Atoss dzīvoja it kā divējādu dzīvi. Kādā naktī viņš sapņo­ja, ka Rauls ģērbjas savā teltī, lai dotos kaujā paša hercoga de Bofora vadībā. Jauneklis bija skumjš, lēni aizsprādzēja bruņas un tikpat lēni aplika zobenu.

— Kas tev kaiš? — tēvs maigi jautāja Raulam.

— Mani apbēdinājusi mūsu labā drauga Portosa bojā eja, — Rauls atbildēja, — un es ciešu, domādams par sāpēm, kādas jūs pārdzīvo­jat tālumā no manis.

Vīzija izgaisa, un Atoss pamodās.

Rītausmā viens no sulaiņiem ienāca pie sava kunga un iedeva vēs­tuli no Spānijas.

„Aramisa rokraksts," — grāfs nodomāja.

— Portoss miris! — viņš iekliedzās, tikko uzmetis skatienu pir­majām rindiņām. — O, Raul, Raul, pateicos tev; tu pildi savu solīju­mu un brīdini mani!

Viss sviedriem noplūdis, Atoss zaudēja samaņu, gulēdams savā gultā, un cēlonis tam bija tikai vājums.

Tiklīdz Atoss atguvās no bezsamaņas, viņš apģērbās un pavēlēja apseglot zirgu, kaunēdamies, ka paļāvies vājumam un tukšiem sap­ņiem. Viņš gribēja nokļūt Bluā un pamēģināt nodrošināt labākus saka­rus ar Āfriku, d'Artanjanu un Aramisu.

Aramisa vēstule grāfam pavēstīja par bēdīgo iznākumu Belilā; tajā bija sīki aprakstīta Portosa nāve, un tā satrieca Atosa maigi mīlošo sirdi.

Viņš vēlējās pēdējo reizi apciemot mirušo draugu. Atoss nolēma, ka parādīs pēdējo godu vecajam cīņu briedram un paziņos par savu nodomu arī d'Artanjanam, lai pierunātu arī viņu doties skumjajā ceļo­jumā uz Belilu. Kopā viņi dosies sēru ceļojumā pie giganta kapa, pie drauga, kuru dzīves laikā viņš bija tā mīlējis, bet pēc atgriešanās mājās ļausies tam noslēpumainajam spēkam, kas kaut kādā neizprotamā vei­dā vilināja viņu uz citu — mūžīgo dzīvi.

Kalpi jutās iepriecināti par šo ceļojumu, kas, pēc viņu domām, izkliedēs grāfa melanholiju.

Viņi palīdzēja savam kungam apģērbties, pie lieveņa jau stāvēja apseglots visrāmākais zirgs no grāfa staļļiem, kad Raula tēvs sajuta, ka reibst galva un kājas ļimst un viņš nespēj paspert ne soli bez citu palīdzības.

Atoss lūdza, lai viņu iznes saulītē un nosēdina uz iemīļotā ap­sūnojušā soliņa, kur viņš pavadīja vairāk par stundu, kamēr sāka jus­ties labāk.

Vājums bija dabiskas sekas pēdējā laika bezdarbībai. Vēlēdamies atgūt spēku, grāfs izdzēra tasīti buljona un iemalkoja savu iemīļoto veco, izturēto Anžū vīnu, kuru Portoss bija pieminējis savā apbrīno­jamajā testamentā.

Iestiprinājies un mazliet atspirdzis, viņš lika atkal atvest zirgu, bet viņam bija nepieciešama sulaiņu palīdzība, lai ar grūtībām apsēstos seglos. Atoss vēl nebija nojājis ne simt soļus, kad pagriezienā viņu pēkšņi sāka kratīt stipri drebuļi.

— Cik dīvaini! — viņš ieteicās sulainim, kas pavadīja grāfu.

— Apstāsimies, kungs, es jūs lūdzu, — uzticamais kalps atbildē­ja. — Jūs kļuvāt tik bāls.

— Tas mani neaizkavēs turpināt ceļu, ja jau esmu devies ceļā, — grāfs noteica.

Viņš atlaida pavadu, taču zirgs nevis paklausīja saimniekam, bet pēkšņi apstājās; Atoss neapzināti pievilka laužņus.

— Kāds nevēlas, lai es jātu tālāk, — Atoss sacīja. — Pieturiet mani, — viņš piebilda, pastiepdams kalpam roku, — ātrāk, ātrāk! Es jūtu, ka kļūstu slābans un tūlīt nokritīšu.

Sulainis pamanīja sava kunga dīvaino izturēšanos, pirms vēl bija izdzirdis viņa pavēli. Viņš ātri piejāja pie Atosa un satvēra viņu. Tā kā viņi vēl nebija paguvuši aizjāt pārāk tālu no mājām, kalpi, kas bija iznākuši pavadīt grāfu un stāvēja pie kāpnēm, ieraudzīja, ka ar grāfu, kas vienmēr lieliski prata turēties seglos, notiek kaut kas nelāgs. Kad sulainis sāka saukt viņus palīgā, visi tūlīt pat atsteidzās.

Tikko Atosa zirgs paspēra dažus soļus uz mājas pusi, grāfs sāka justies labāk. Viņam šķita, ka spēki atgriežas, un Atoss izteica vēlē­šanos par spīti visam jāt uz Bluā. Tomēr jau zirga pirmā kustība atkal izsauca tādu pat stingumu un vājumu.

— Neapšaubāmi kāds vēlas, lai es nekur nejātu, — viņš no­čukstēja.

Pieskrējušie kalpi nocēla grāfu no zirga un steidzīgi aiznesa uz mājām. Tūlīt tika sagatavota istaba, un Atosu ielika gultā.

— Atcerieties, ka šodien es gaidu vēstules no Āfrikas, — pirms aizmigšanas viņš atgādināja kalpiem.

— Kungs, jūs noteikti būsiet apmierināts par to, ka Bluā doktora dēls jau devies uz pilsētu, lai atvestu pastu par veselu stundu ātrāk nekā kurjers.