Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Saule, kas pēkšņi iespīdēja zālē, klātesošo čuksti un it īpaši uzti­cama suņa instinkts atrāva Musketonu no viņa skumjajām pārdomām. Viņš pacēla galvu un pazina sava kunga seno draugu; Musketons vai­manādams metās pie d'Artanjana un apskāva viņa ceļgalus, slacīdams asarām akmens plātnes, kas sedza grīdu.

D'Artanjans piecēla nelaimīgo pārvaldnieku un savukārt apskāva viņu kā brāli, tad pieklājīgi palocījās visiem sanākušajiem, kuri god­bijīgi sveicināja, no mutes mutē čukstus minēdami viņa vārdu, un ap­sēdās lielās, ar ozolkoka griezumiem rotātās zāles otrā galā, vēl jopro­jām turēdams pie rokas Musketonu, kuru slāpēja vai nost aizturētas asaras un kurš nokrita blakus musketierim uz soliņa.

Tad pilnvarnieks, satraukts tāpat kā visi pārējie, sāka lasīšanu.

Pēc augstākajā mērā mirstīga ticības apliecinājuma Portoss lūdza saviem ienaidniekiem piedot viņam ļaunumu, ko kādreiz būtu varējis viņiem nodarīt.

Klausoties šo punktu, d'Artanjana acīs varēja saskatīt neizsakāmu lepnumu. Viņš atcerējās veco karavīru un pārcilāja prātā visus Portosa ienaidniekus, visus, ko bija pieveikusi viņa vīrišķīgā roka.

„Labi, ka Portoss nav pievienojis šo ienaidnieku sarakstu un nav uzskaitījis, kādu ļaunumu tiem nodarījis, — viņš nodomāja. — Tad gan lasītājam nāktos paciesties."

Tad sekoja uzskaitījums:

„No Dieva žēlastības patlaban manā īpašumā ir:

1. Pjerfonas pils, ieskaitot zemes, mežus, pļavas un ūdeņus, kam apkārt ir kārtīgs akmens mūris;

2. Brasjē muiža, ieskaitot pili, mežus un aramzemi, kas sadalīta trīs fermās;

3. Neliels Valonas zemes gabals;

4. Piecdesmit fermas Turēnā, kopējā platība piecsimt arpānu;

5. Trīs dzirnavas Šērā, ar gada ienākumu sešsimt livri no katras;

6. Trīs dīķi Berī, no kuriem katrs ienes divsimt livru.

Runājot par kustamo īpašumu, kurš tā saucas tāpēc, ka pats ne­spēj kustēties, kā man paskaidroja mans draugs, Vannas bīskaps…"

D'Artanjans nodrebēja, izdzirdis šo vārdu.

Pilnvarnieks nesatricināmā mierā turpināja lasīt:

„… to sastāda:

1. Mēbeles, kuras vietas trūkuma dēļ es nevaru sīki uzskatīt un kuras atrodas visās manās pilīs un mājās. To sarakstu sastādījis mans pārvaldnieks…"

Visi pagriezās pret Musketonu, bet viņš joprojām bija iegrimis sa­vās skumjās.

„2. Divdesmit jājamzirgi un pajūga vilcēji, kas atrodas manā Pjer- fonas pilī. Viņus sauc: Bajars, Rolands, Šarlemāns, Pipīns, Dinuā, Lā- girs, Ožjē, Samsons, Milons, Nimrods, Urganda, Armīda, Falstrāda, Dalila, Rebeka, Jolanta, Finete, Grizete, Lizete, Mizete;

3. Sešdesmit suņi, sadalīti sešos baros, kas paredzēti sekojošiem nolūkiem: pirmais — briežiem, otrais — vilkiem, trešais — mežakui- ļiem, ceturtais — zaķiem, abi pārējie apsardzībai un aizsardzībai;

4. Kara un medību ieroči, kas savākti manā ieroču zālē.

5. Anžū vīni, kas sagādāti Atosam, jo viņam tie kādreiz patika, Burgundijas, Šampaņas, Bordo, kā arī spāņu vīni astoņos lielākos pa­grabos un divdesmit mazākos dažādās manās mājās.

6. Gleznas un statujas, kuras, kā runā, ir ar lielu vērtību un pie­tiekošā skaitā, lai nogurdinātu acis.

7. Mana bibliotēka ar seštūkstoš pilnīgi jauniem un nekad neat­vērtiem sējumiem.

8. Mans galda sudrabs, kas gan nedaudz nolietojies, bet kuram tomēr vajadzēt svērt ap tūkstoš līdz divtūkstoš mārciņu, jo es ar grū­tībām pacēlu lādi, kurā tas glabājas, un tikai sešreiz varēju apiet ap­kārt istabai ar lādi uz muguras.

9. Visi šie priekšmeti, tāpat arī galdauti un gultas veļa sadalīti pa namiem, kurus es mīlēju vairāk…

Te lasītājs apstājās, lai ievilktu elpu. Savukārt katrs no klāteso­šajiem izpūta elpu, nokrekšķējās un divkāršoja uzmanību.

Pilnvarnieks turpināja:

„Es dzīvoju bez bērniem un droši vien man vairs nebūs bērnu, un tas mani ļoti apbēdina. Kaut gan es tomēr maldos, jo man ir dēls, kuru es dalu ar saviem draugiem: tas ir Rauls Ogists Žils de Braže­lons, grāfa de Lafēra īstais dēls. Šis jaunais senjors man šķiet cienīgs kļūt par mantinieku trim drosmīgiem muižniekiem, kuru draugs un padevīgs kalps es esmu."

Pie šiem vārdiem atskanēja skaļš klaudziens. D'Artanjana zobens bija atraisījies no lentas un nokritis uz akmens grīdas.

Klātesošo skatieni pavērsās uz to pusi, un visi ieraudzīja, ka no d'Artanjana kuplajām skropstām liela mirdzoša asara nokrīt uz ērgļa deguna.

Pilvarnieks turpināja:

„Tāpēc es atstāju visu savu augšminēto mantību, gan nekustamo, gan kustamo, vikontam Raulam Ogistam Zilam de Braželonam, lai remdētu bēdas, kuras viņš acīmredzami pārdzīvo, un dotu iespēju ar godu valkāt savu vārdu…"

Zāli pāršalca ilgstoši čuksti.

„Es uzdodu vikontam de Braželonam atdot ševaljē d'Artanjanam, karaļa musketieru kapteinim, no mana īpašuma visu, ko vien minētais ševaljē d'Artanjans vēlētos.

Es uzdodu vikontam de Braželonam noteikt pensiju manam drau­gam d'Erblē kungam, ja viņam būtu jādzīvo trimdā ārpus Francijas.

Es uzdodu vikontam de Braželonam uzturēt manus cilvēkus, ku­ri nokalpojuši man vairāk kā desmit gadus, bet pārējiem izsniegt pa piecsimt livriem katram.

Savam pārvaldniekam Musketonam es atstāju visu savu apģērbu, kā izejamos, tā kara un medību tērpus, pārliecībā, ka viņš tos nonēsās aiz mīlestības pret mani un manai piemiņai par godu.

Turklāt es uzticu vikontam de Braželonam savu veco kalpu un uzticamo draugu, jau minēto Musketonu, un uzdodu vikontam de Bra­želonam izturēties pret viņu tā, lai uz nāves gultas Musketons varētu apliecināt, ka nekad nav pārstājis būt laimīgs."

Izdzirdis šos vārdus, bālais un drebošais Musketons zemu pakla­nījās; viņa platie pleci drudžaini raustījās; viņš atrāva aukstās rokas no sāpēs un šausmās pārvērstās sejas, un visi ieraudzīja, ka viņš klūp, apstājas un it kā neapjēdz, kur jāiet, lai atstātu zāli.

— Musketon, — d'Artanjans viņu pasauca, — mans vecais, labais draugs, atstājiet šo telpu un posieties ceļā. Es jūs aizvedīšu pie Atosa un došos turp, tiklīdz atstāšu Pjerfonu.

Musketons neko neatbildēja. Viņš tikko elpoja. Kopš šī brīža viss zālē it kā kļuva viņam svešs. Musketons atvēra durvis un lēnām izgāja.

Pilnvarnieks pabeidza lasīšanu; lielākā daļa no tiem, kas bija iera­dušies uzklausīt Portosa pēdējo gribu, aizgāja vīlušies, bet ar dziļu cieņu pret viņu.

D'Artanjans, pēc tam kad pilnvarnieks no viņa bija ceremoniāli atvadījies, palika zālē viens. Viņš bija sajūsmināts par testamenta sa­stādītāja gudrību, kurš taisnīgi bija atstājis visu savu mantu cienīgā­kajam, kam šie līdzekļi bija visvairāk nepieciešami; turklāt viņš to bija izdarījis tik delikāti, kā ne vienmēr notiek pat visizsmalcinātāko gal­minieku vai viscēlāko cilvēku vidū.

Portoss uzdeva Raulam de Braželonam atdot d'Artanjanam visu, ko vien viņš vēlēsies. Lieliskais Portoss ļoti labi zināja, ka d'Artanjans neko nelūgs; ja viņš tomēr kaut ko vēlētos, tad viņa daļu noteiks tikai viņš pats.

Portoss bija atstājis Aramisam pensiju, un, ja viņš sāktu vēlēties pārāk daudz, tad d'Artanjana piemērs viņu iegrožotu, un turklāt — vai vārds „trimda", ko testamenta sastādītājs lietoja šķietami bez kāda zemteksta, tomēr nebija vismaigākā un lēnprātīgākā Aramisa rīcības kritika, rīcības, kas kļuva par Portosa nāves cēloni?

Beidzot nelaiķa testamentā Atoss vispār netika pieminēts. Vai gan Portoss varētu pieļaut domu, ka dēls neatdos visu labāko tēvam? Por­tosa vienkāršais prāts bija apsvēris visas iespējas un uztvēris visas ni­anses labāk nekā likums vai ļaužu paražas, labāk par smalko toni.