Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Karalis saglabāja diženuma pilnu stāju. Viņa seja palika mierīga. Nesaraucās pat uzacis, kā tobrīd, kad d'Artanjans pieteica viņam ie­naidnieku" ierašanos.

Viņš pamāja, un tas nozīmēja: „Runājiet", pats turpinādams stāvēt un, acis nenolaidis, vēroja izmisušos.

Pelisons paklanījās līdz pat zemei, bet Lafontēns nostājās uz ce­ļiem kā baznīcā. Ieilgušais klusums, ko pārtrauca tikai smagas nopūtas un vaidi, nevis iežēlināja karali, bet padarīja nepacietīgu.

— Pelisona kungs, — viņš skarbi un asi ierunājās, — Gurvila kungs un jūs, kungs…

Viņš nenosauca Lafontēna vārdu.

— Es būtu visai neapmierināts, ja jūs būtu ieradušies aizlūgt par vienu no lielākajiem noziedzniekiem, kas jāsoda manai tiesai. Karali var aizkustināt vienīgi asaras vai grēku nožēla; nevainīgo asaras un vainīgo grēku nožēla. Es neticu ne Fukē kungs grēku nožēlai, ne arī viņa draugu asarām, tāpēc ka pirmais ir galīgi samaitāts, bet otrajiem būtu jāpiesargājas apvainot mani manā paša namā. Tāpēc, Pelisona kungs, Gurvila kungs un jūs, kungs… lūdzu nesakiet neko tādu, kas neapliecinātu jūsu bezierunu pakļaušanos manai gribai.

— Jūsu majestāe, — Pelisons atbildēja, drebēdams no šiem bries­mīgajiem vārdiem, — mēs ieradāmies izteikt jums tikai vispatiesāko cieņu un mīlestību, kādu pavalstniekiem jāizjūt pret savu karali. Jūsu majestātes tiesa ir barga; tās sprieduma priekšā jānoliecas katram, un arī mēs godbijīgi noliecam galvas tās priekšā. Mums ir sveša doma aizstāvēt kādu, kam bijusi nelaime aizvainot jūsu majestāti. Tas, kurš kritis jūsu nežēlastībā, var būt mūsu draugs, bet tomēr viņš ir valsts ienaidnieks. Tāpēc mēs raudādami atdodam viņu karaļa bargajai tie­sai.

— Galu galā spriedumu izteiks mans parlaments, — viņu pār­trauca karalis, kuru bija nomierinājis Pelisona lūdzošais tonis un pazemības pilnie vārdi. — Es nesodu, pirms nav novērtēts nozieguma smagums. Vispirms svari, pēc tam zobens.

— Tāpēc dziļā uzticībā karaļa taisnīgumam mēs ceram, ka tad, kad īstais brīdis būs klāt, mēs ar jūsu majestātes atļauju drīkstēsim pacelt savas vārgās balsis apvainotā drauga aizstāvībai.

— Ko jūs lūdzat, kungi? — karalis svinīgi noprasīja.

— Valdniek, — Pelisons turpināja, — aizdomās turētajam ir ģi­mene un sieva. Ar viņa nelielo īpašumu tik tikko pietika, lai segtu parādus, un, kopš viņas vīrs atrodas ieslodzījumā, Fukē kundze ir visu pamesta. Jūsu majestātes roka soda tikpat bargi kā Dieva Kunga roka. Kad Viņš par sodu kādai ģimenei uzsūta mēri vai spitālību, katrs no tās izvairās un bēg no mēra vai spitālības apsēstā nama. Reizēm, bet ari reti kāds cēls ārsts uzdrošinās pārkāpt šo nolādēto sliekni un pa­kļauj briesmām savu dzīvību, lai uzvarētu nāvi. Viņš ir mirstošā pēdē­jais mierinājums un debesu žēlsirdības rīks. Valdniek, mēs krītam ce­ļos un lūdzamies jūs kā Dievu: Fukē kundzei vairs nav ne draugu, ne atbalsta; viņa lej asaras savā izpostītajā un tukšajā mājā, ko pametuši visi, kas ielenca to labklājības laikos; viņai vairs nav ne kredīta, ne cerību. Jūsu dusmu satriektais nelaimīgais, lai kāda būtu viņa vaina, tomēr saņems no jums savu dienišķo maizi, ko katru dienu slaka asa­rām. Turpretī nelaimīgajai Fukē kundzei, kurai bija augstais gods uzņemt viesos jūsu majestāti, Fukē kundzei, bijušā Francijas karalistes finansu superintendanta laulātajai draudzenei, nav ko ēst.

Šai vietā smago klusumu, kas lika aizturēt elpu abiem Pelisona draugiem, pārtrauca asaras, un d'Artanjans, klausīdamies pazemīgo lū­gumu, juta, ka sirds aiz žēluma sažņaudzas; viņš pagriezās ar seju pret kabineta stūri un, ūsas kodīdams, mēģināja apvaldīt nopūtas, kas lauzās no krūtīm.

Karaļa acis joprojām palika vēsas un seja barga, bet uz vaigiem parādījās sarkani plankumi, un skatienā izgaisa pārliecība.

— Ko jūs vēlaties? — viņš jautāja.

— Mēs atnācām padevīgi lūgt jūsu majestātei, — sacīja Pelisons, kurš satraucās aizvien vairāk, — neņemt mums ļaunā un atļaut aizdot Fukē kundzei divus tūkstošus pistoļu, ko esam savākuši no viņas vī­ra bijušajiem draugiem, lai nabaga atraitnei netrūktu paša nepiecieša­mākā.

Kad Pelisons izteica vārdu „atraitne", kaut gan Fukē vēl bija dzīvs, karalis manāmi nobālēja; viņa augstprātība pagaisa; žēlums no sirds nonāca līdz lūpām. Viņš uzmeta aizkustinātu skatienu cilvēkiem, kas raudāja pie viņa kājām.

— Lai Dievs nedod, ka es pārstātu nošķirt vainīgos no nevainī­gajiem, — viņš sacīja. — Tie, kas šaubās par manu žēlsirdību pret vājajiem, slikti pazīst mani. Es sodīšu tikai pārdrošos. Variet darīt visu, ko jums liek sirds, kungi, visu, kas varētu atvieglot Fukē kundzes ciešanas. Variet iet, kungi.

Trīs lūdzēji piecēlās, mēmi un ar sausām acīm — tās bija izžā­vējuši svilstošie vaigi. Viņiem vairs nebija spēka pateikties karalim, tur­klāt viņa majestāte asi aprāva lūdzēju svinīgo klanīšanos, ātri nozuz­dams aiz sava krēsla.

Karalis un d'Artanjans palika divatā.

— Lieliski! — d'Artanjans uzslavēja, pieiedams klāt jaunajam mo­narham, kura skatiens it kā lūdza atbildi. — Lieliski! Ja jums jau ne­būtu devīze, kas grezno jūsu sauli, es jums ieteiktu labu devīzi un liktu Kolbēra kungam to pārtulkot latīniski: „Iecietīgs pret vājajiem, bargs pret stiprajiem!"

Karalis pasmaidīja un, pāriedams uz blakus zāli, uz atvadām d'Ar­tanjanam pateica:

— Es jums piešķiru atvaļinājumu, jo jums tas droši vien vajadzīgs, lai nokārtotu jūsu mirušā drauga di Valona kunga lietas.

Pjerfonā viss grima sērās. Pagalmi bija tukši, staļļi aizslēgti, puķu dobes nekoptas. Agrāk tik trokšņainās, mirdzošās, svētdienīgās strūklakas bija apstājušās pašas no sevis. Uz ceļiem, kas veda uz pili, varēja redzēt uz mūļiem vai darba zirģeļiem jājošo drūmās sejas. Tie bija kaimiņi, garīdznieki un tiesu izpildītāji, kas dzīvoja turpat netā­lu.

Viņi klusuciešot iejāja pils pagalmā, atdeva savu zirgu vai mūli bēdīga izskata zirgupuisim un melnā tērpta kalpa pavadībā devās uz lielo zāli, kur uz sliekšņa viņus sagaidīja Musketons.

Divu dienu laikā Musketons bija tā novājējis, ka drēbes karājās, un izskatījās kā zobens, kas ielikts pārāk platā makstī. Pa viņa viegli iesārto seju plūda divi sudraboti strautiņi, kuri iegrauza sev ceļu vai­gos, kas tagad bija tikpat iekrituši, cik kādreiz apaļi. Ar katru jaunu viesi asaru plūdi pastiprinājās, un bija žēl skatīties, kā Musketons spie­da savu spēcīgo roku pie kakla, lai nesāktu skaļi raudāt.

Visi bija sapulcējušies, lau uzklausītu Portosa atstāto testamentu. Daudzi gribēja būt klāt tā lasīšanā — vieni aiz savtīgiem mērķiem, citi — aiz draudzības pret nelaiķi, kam nebija neviena radinieka.

Atnākušie svinīgi apsēdās lielajā zālē, kuru aizslēdza, tiklīdz pulk­stenis nosita divpadsmit, un tātad bija pienācis testamenta lasīšanas noteiktais laiks.

Portosa pilnvarnieks — tas, protams, bija Koknāra kunga pēcte­cis — sāka lēni tīt vaļā garu pergamenta rulli, uz kura Portosa varenā roka bija uzrakstījusi savu pēdējo gribu.

Kad bija salauzts zīmogs, uzliktas acenes un beigusies ievada krekšķēšana, visi sagatavojās klausīties.

Musketons nosēdās kaktiņā, lai ērtāk būtu raudāt un mazāk vaja­dzētu dzirdēt.

Pēkšņi tikko kā aizslēgtās lielās zāles durvis it kā pēc burvju mā­jiena plaši atstprāga vaļā, un uz sliekšņa parādījās spilgtās pusdien­laika saules apspīdēta vīrišķīga figūra. Tas bija d'Artanjans, kurš atjāja līdz pat ieejas durvīm un, nesagaidījis nevienu, kas saņemtu pretī zirga pavadu, pašrocīgi piesēja zirgu pie durvju klauvekļa un devās pats pieteikt savu ierašanos.