Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Karalis jutās aizskarts, un viņa atbilde to nodeva.

— Kungs, pavēles tika dotas tiem, kuriem uzticējās.

— Tāpēc jau es biju pārsteigts, jūsu majestāte, jo tāds kapteinis kā es, kura pakāpe līdzinās Francijas maršalam, pēkšņi nonācu piecu vai sešu leitnantu un majoru pakļautībā, kuri varbūt ir labi spiegi, bet galīgi nespēj vadīt karaspēku. Tāpēc es uzdrošinājos ierasties pie jūsu majestātes pēc paskaidrojumiem, bet mani nepieņēma. Tas bija pē­dējais apvainojums īstam kareivim un piespieda mani atstāt karaļa die­nestu.

— Kungs, — karalis viņu pārtrauca, — man šķiet, ka jūs vēl jo­projām dzīvojat laikos, kad karaļi bija pilnīgā atkarībā no saviem pa­dotajiem un to pakļautībā, kā jūs to teicāt par sevi. Acīmredzot jūs esat pilnīgi aizmirsis, ka karalis atbild par savu rīcību tikai Dieva priek­šā.

— Es neko neesmu aizmirsis, jūsu majestāte, — noteica muske­tieris, kuru savukārt bija aizskāris šis pārmetums. — Es nudien ne­spēju saprast, kā gan godīgs cilvēks var aizvainot karali, pajautājot, kur kļūdījies, kalpojot viņam.

— Jā, kungs, jūs man kalpojāt slikti, jo sabiedrojāties ar maniem ienaidniekiem un kopā ar viņiem darbojāties pret mani.

— Kas ir jūsu ienaidnieki, majestāte?

— Tie, pret kuriem es jūs sūtīju, kungs.

— Divi cilvēki! Jūsu armijas pretinieki? Nevar būt, jūsu majes­tāte!

— Ne jau jūs apspriedīsiet manas pavēles!

— Toties es zinu par saviem draugiem.

— Kas kalpo draugiem, tas nekalpo savam valdniekam.

— Es to sapratu pārāk labi, tādēļ arī padevīgi lūdzu jūsu ma­jestāti atvaļināt mani.

— Es piekrītu. Tomēr, pirms mēs šķiramies, es gribu jums pie­rādīt, ka protu turēt vārdu.

— Jūsu majestāte izdarīja pat vairāk, — d'Artanjans vēsā iz­smieklā noteica, — jūs likāt arestēt mani, kaut arī nebijāt to apso­lījis.

Karalis palaida gar ausīm dzēlīgo joku un nopietnā balsī piebil­da:

— Redziet nu, kungs, cik tālu mani novedusi jūsu nepakļāvība.

— Mana nepakļāvība? — d'Artanjans iesaucās, dusmās pietvīcis.

— Tas ir visdelikātākais vārds, ko es varēju atrast. Mans plāns paredzēja notvert dumpiniekus un sodīt; vai man vajadzēja rēķināties ar to, ka viņi ir vai nav jūsu draugi?

— Toties man ar to vajadzēja rēķināties, — d'Artanjans atbil­dēja. — No jūsu puses, majestāt, bija ārkārtīgi cietsirdīgi sūtīt mani vajāt manus tuvākos draugus, lai atvilktu viņus pie jūsu karātavām.

— Tā bija uzticamības pārbaude pavalstniekiem, kas ēd manu maizi un kuru pienākums ir aizsargāt mani no dažādiem uzbruku­miem. Pārbaudījumu neizdevās izturēt, d'Artanjana kungs.

— Jūsu majestāte pazaudē vienu neizdevušos kalpu, bet tā vietā stāsies desmit citu, kuri jau šodien veiksmīgi izturējuši uzticības pār­baudi, — d'Artanjans rūgti noteica. — Jūsu majestāte, uzklausiet ma­ni: es neesmu pieradis pie tāda dienesta un iecērtos, kad no manis tiek prasītas ļaundarības. Manuprāt, nav labs darbs vajāt līdz nāvei divus cilvēkus, par kuru dzīvību aizlūdza Fukē kungs, jūsu majestātes glābējs. Turklāt šie cilvēki ir mani draugi. Viņi nav bīstami, bet karalis viņus vajā aklā naidā. Kāpēc neļaut viņiem aizbēgt? Kādu noziegumu gan viņi izdarījuši? Varbūt jūs uzskatāt, ka ne jau man spriest par viņu rīcību. Bet kāpēc turēt mani aizdomās, pirms es vēl sāku rīko­ties? Kāpēc visapkārt man nolikt spiegus? Kāpēc apkaunot visas armi­jas priekšā? Kāpēc gan man, kuram jūs līdz šim neierobežoti uzticē­jāties, man, kas trīsdesmit gadus kalpojis karaļnamam un tūkstoškārt pierādījis savu bezgalīgo uzticību (esmu spiests to tagad atgādināt, jo man izvirza apvainojumus), kāpēc man liek noskatīties, kā trīstūkstoš kareivju iet cīņā pret diviem cilvēkiem?

— Varētu domāt, ka jūs, kungs, esat pavisam aizmirsis, ko šie cilvēki man nodarīja, — Ludviķis XIV dobji noteica, — un arī to, ka manis vairs nebūtu šai pasaulē, ja tas būtu atkarīgs tikai no viņiem.

— Jūsu majestāte, varētu domāt, ka jūs esat aizmirsis, kā šai noti­kumā izturējos es.

— Diezgan, d'Artanjana kungs! Pieliks izpaust savu valdonību. Es nepieļaušu, ka kāda intereses kaitē manām interesēm. Es radu valsti, kurā būs viens saimnieks, un šis saimnieks būšu es. Kādreiz es to jums jau solīju. Pienācis laiks solījumu pildīt. Jūs gribat brīvi rīkoties un, vadoties tikai no savām simpātijām un gaumes, traucēt īstenot ma­nus plānus un glābt manus ienaidniekus no pelnītā soda. Nu ko! Man atliek vai nu iznīcināt jūs, vai šķirties no jums. Meklējiet sev ērtāku kungu! Es zinu, ka kāds cits karalis rīkotos citādi un varbūt ļautu sevi vadīt, lai pēc tam izdevīgā brīdī nosūtītu jūs Fukē kunga un daudzu citu sabiedrībā, bet man ir laba atmiņa, un iepriekšējie nopelni cilvē­kam dod svētas tiesības uz pateicību un nesodāmību. Tādēļ vienīgais sods par disciplīnas pārkāpumu, ko es jums uzlieku, lai ir šī mācība, un nekas vairāk. Es necentīšos līdzināties saviem senčiem dusmās, tā­pat kā nedomāju līdzināties žēlsirdībā. Ir vēl arī citi iemesli, kas pa­mudina mani izturēties pret jums mīkstsirdīgi: vispirms jūs esat gudrs cilvēks, vēl vairāk — ļoti gudrs, apņēmīgs, cēlsirdīgs, un jūs lieliski kalposiet tam, kas jūs pakļaus savai gribai; tikai tad jūs vairs nemek­lēsiet ieganstus, kāpēc nepakļauties savam kungam. Jūsu draugus es esmu uzvarējis vai iznīcinājis. Jūsu spītībai vairs nav atbalsta punktu; es tos esmu novācis. Šobrīd es varu apgalvot, ka mani kareivji jau ir saņēmuši gūstā vai nogalinājuši Belilas dumpiniekus.

D'Artanjans nobālēja.

— Saņēmuši gūstā vai nogalinājuši! — viņš iekliedzās. — Ak, jūsu majestāte, ja jūs šos vārdus izteicāt apzināti un esat pārliecināts par to patiesīgumu, tad es varu aizmirst visu taisnīgo un augstsirdīgo jūsu teiktajā un esmu gatavs jūs nosaukt par barbarisku karali, bezsirdīgu un ļaunu cilvēku. Tomēr es piedodu jums jūsu vārdus, — viņš lepnā izsmieklā noteica. — Es piedodu jaunajam karalim, kas nezina un ne­spēj saprast, kādi cilvēki ir d'Erblē kungs, di Valona kungs, visbeidzot ari es-. Saņemti gūstā vai nogalināti? Ak, jūsu majestāte, ja jūsu vēsts atbilst patiesībai, tad pasakiet, lūdzu, cik cilvēku un naudas jums iz­maksāja šī uzvara? Tad mēs parēķināsim, vai rezultāts bija to vērts.

Saniknotais karalis piegāja klāt d'Artanjanam:

— D'Artanjana kungs, tā var runāt vienīgi dumpinieks. Vai jūs nebūtu tik laipns un nepateiktu, kurš ir Francijas karalis? Vai varbūt jūs zināt vēl kādu karali?

— Jūsu majestāte, — musketieru kapteinis vēsi atteica, — es atce­ros, ka kādā rītā — tas notika Vo — jūs vērsāties ar šo pašu jautā­jumu pie diezgan daudziem cilvēkiem, bet neviens, izņemot mani, ne­prata uz to atbildēt. Ja es pazinu karali todien, kad tas nemaz nebija viegli izdarāms, tad domāju, ka veltīgi man to jautāt šodien, kad mēs abi, jūsu majestāte, esam tikai divatā.

Ludviķis XIV nolaida acis. Viņam šķita, ka starp viņu un d'Ar­tanjanu aizslīd viņa nelaimīgā brāļa Filipa ēna kā atgādinājums par to drausmīgo dienu.

Tieši tobrīd ienāca kāds virsnieks; viņš pasniedza Ludviķim ziņo­jumu, kuru lasot karaļa seja pārvērtās.

D'Artanjans to ievēroja.

Pārlasījis ziņojumu vēlreiz, karalis it kā sastinga un kādu laiku klusēdams sēdēja savā krēslā, pēc tam, pēkšņi izlēmis, Ludviķis XIV teica:

— To, ko man paziņoja, jūs tik un tā uzzināsiet vēlāk un ne no manis; tāpēc būs labāk, ja es jums pastāstīšu šī ziņojuma saturu; uz­ziniet to no karaļa mutes. Belilā notika kauja.