Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Monsenjor, mums dzenas pakaļ!

Aramiss neko neatbildēja. Kuģis nāca aizvien tuvāk. Tad jūrnieki pēc sava vecākā Iva pavēles saritināja buru, lai vienīgais punkts virs ūdens līmeņa vairs nepiesaistītu vajātāju skatienus. Turpretī uz kuģa nolēma vēl paātrināt gaitu: mastu galos parādījās vēl divas buras.

Par nelaimi tā bija viena no garākajām dienām gadā, laiks bija labs un arī nakts, kas nomainīja šo nelaimīgo dienu, solījās būt mēness gaismas apspīdēta. Kuģim, kas dzinās pakaļ laivai, vēl priekšā bija pusstunda krēslas, bet pēc tam visa nakts ar pilnmēnesi debesīs.

— Monsenjor, monsenjor, mēs esam pazuduši! — barkasa saim­nieks ieteicās. — Viņi joprojām mūs redz, kaut arī mēs novācām bu­ras.

— Nav nekāds brīnums, — viens no matrožiem nomurmināja. — Stāsta, ka ar sātana palīdzību tie apsēstie pilsētnieki uzmeistarojuši kaut kādus daiktus, ar kuriem tālumā var redzēt tikpat labi kā tuvumā un naktī tāpat kā dienā.

Aramiss pacēla no laivas dibena tālskati, kas gulēja pie viņa kā­jām, noregulēja, lai redzētu kuģi, un klusuciešot iedeva matrozim.

— Paskaties, — viņš piedāvāja.

Matrozis svārstījās.

— Nomierinies, — bīskaps viņu paskubināja, — tas nav nekāds grēks, ja tev šķiet, ka tomēr ir, tad to uzņemos es.

Matrozis pielika tālskati pie acs un iekliedzās. Viņam likās, ka kuģis, kurš atradās lielgabala šāviena attālumā, brīnumainā kārtā pār- lēcis visu šo attālumu. Noņēmis tālskati no acs, viņš saprata, ka kuģis palicis tai pašā vietā, kur iepriekš.

— Tātad viņi mūs redz tikpat labi kā mēs viņus, — matrozis no­prata.

— Protams, — Aramiss apstiprināja.

Tad viņš atkal ieslīga tai pašā bezjūtīgumā kā iepriekš.

— Ko! Viņi mūs redz? — barkas saimnieks īvs brīnījās. — Ne­var būt!

— Paņem, saimiek, un paskaties, — matrozis skubināja īvu.

Viņš iedeva saimniekam tālskati.

— Vai monsenjors ir pārliecināts, ka te nav iejaukts sātans? — Ivs apjautājās.

Aramiss paraustīja plecus.

īvs ieskatījās tālskatī.

— Ak, monsenjor! — viņš iesaucās. — Viņi ir tik tuvu, ka man liekas — es tūlīt viņiem pieskaršos. Tur ir vismaz divdesmit pieci cil­vēki! Ā, priekšgalā es redzu kapteini. Viņš tur rokās tādu pašu cauruli kā šī un skatās uz mums… O, viņš pagriežas un dod kādu rīkojumu; viņi izvilka lielgabalu, pielādēja un tagad tēmē uz mums… Mīļais Dievs! Viņi šauj!

īvs automātiski atrāva no acīm tālskati: visi priekšmeti attālinājās līdz horizontam un atguva savus patiesos izmērus.

Kuģis vēl joprojām bija apmēram ljē attālumā, tomēr tas nepa­darīja īva pamanīto manevru mazāk draudīgu.

Pie buru lejasdaļas parādījās viegls dūmu mākonītis; salīdzinājumā ar burām tas izskatījās iezilgans un šķita, kā acu priekšā uzplaucis zils ziediņš. Pēc tam jūdzes attālumā no laivas lode notrauca dažu viļņu putainās galotnes, ieurba baltu sliedi jūras virsmā un galu galā nozuda šķietami tikpat nekaitīga kā skolnieku prieka pēc mestais akmentiņš, kas vairākas reizes atlec no viļņiem.

Šāviens bija gan brīdinājums, gan arī draudi.

— Ko darīsim? — īvs jautāja.

— Mūs nogremdēs, — Geneks ieteicās, — atlaidiet mums grēkus, monsenjor.

Jūrnieki nometās ceļos bīskapa priekšā.

— Jūs esat aizmirsuši, ka mūs var redzēt, — Aramiss noteica.

— Jums taisnība, monsenjor, — nokaunējušies par savu vājumu, bretoņi atbildēja. — Pavēliet, mēs esam gatavi atdot savu dzīvību par jums.

— Nogaidīsim, — Aramiss sacīja.

— Kā?

— Jā, nogaidīsim; vai tad jūs nesaprotat — ja mēs mēģināsim aizbēgt, mūs nogremdēs, kā jūs paši teicāt.

— Varbūt, pateicoties tumsai, mums tomēr izdosies aiziet nepa­manītiem?

— O, — Aramiss noteica, — gan jau viņiem ir pietiekoši krājumi grieķu uguns*, un ar tās palīdzību mums neļaus aizbēgt.

It kā apstiprinot Aramisa vārdus, gandrīz tūlīt pat no kuģa lēni pacēlās gaisā jauns dūmu mākonis un no tā atdalījās ugunīga bulta; apmetuši gaisā nelielu loku, kas līdzinājās varavīksnei, tā iekrita ūdenī un, neskatoties uz to, turpināja degt, apgaismodama apkārtni ceturt- daļjūdzes diametrā.

Bretoņi šausmās saskatījās.

— Redziet nu, — Aramiss piezīmēja, — es jau teicu, ka labāk sagaidīt viņu ierašanos.

Airi izšļuka no jūrnieku rokām, un laiva apstājās, šūpodamās viļ­ņos.

Bija pavisam satumsis; kuģis turpināja tuvoties. Šķita, ka līdz ar tumsas iestāšanos tas tuvojas divtik ātri. Laiku pa laikam tas pārmeta pāri bortam briesmīgā grieķu uguns liesmu it kā klija paslietu asiņaino kaklu pāri ligzdas malai, tad apžilbinoši balta liesma iekrita ūdeni un

sadega.

Beidzot kuģis pienāca musketes šāviena attālumā. Uz klāja ko­manda stāvēja pilnā gatavībā; cilvēki bija apbruņoti līdz zobiem, liel­gabalnieki stāvēja kā sastinguši pie saviem ieročiem, kvēloja aizdedzi­nātie degļi. Varētu domāt, ka kuģis sagatavojies uzbrukt lielai frega­tei un cīnīties ar pārspēku, nevis sagrābt laivu ar četriem cilvēkiem tajā.

— Padodieties! — ruporā uzsauca kuģa komandieris.

Bretoņi paskatījās uz Aramisu. Viņš piekrītoši pamāja.

īvs uzkabināja uz ķekša baltu lupatu, un tā sāka plivināties vējā. Tas nozīmēja to pašu, ko nolaist karogu.

Kuģis drāzās uz priekšu kā auļojošs zirgs. No tā atkal izmeta ra­ķeti; tā nokrita divdesmit soļu attālumā no barkasa un apgaismoja to spožāk par saules stariem dienvidū.

— Tiklīdz jūs mēģināsiet nepaklausīt, mēs šausim! — kuģa ko­mandieris brīdināja.

Kareivji turēja musketes šaušanas gatavībā.

— Mēs taču teicām, ka padodamies, — īvs iesaucās.

— Dzīvus, kaptein, dzīvus! — ieskanējās vairākas uzbudinātas ka­reivju balsis. — Viņi jāsaņem dzīvi.

— Jā, protams, dzīvi, — kapteinis apstiprināja.

Pagriezies pret bretoņiem, viņš piebilda:

— Mani draugi, jūsu dzīvībai nekas nedraud. Tas attiecas tikai uz d'Erblē kungu.

Aramiss nevienam nemanot notrīcēja. Uz mirkli viņa skatiens sa­stinga vienā punktā, it kā gribētu izmērīt ūdens dzīles, kuru virspusi apgaismoja grieķu uguns pēdējie uzliesmojumi.

— Vai dzirdējāt, monsenjor? — bretoņi jautāja.

— Jā.

— Ko darīsim?

— Pieņemiet viņu noteikumus.

— Bet jūs, monsenjor?

Aramiss noliecās pāri laivas bortam un iemērca savus bālos, smal­kos pirkstus zaļganajā ūdenī, uzsmaidīdams tam kā draugam.

— Pieņemiet noteikumus! — viņš atkārtoja.

— Mēs pieņemam jūsu noteikumus, — bretoņi pavēstīja, — bet kas mums garantēs, ka jūs turēsiet savu solījumu?

— Franču muižnieka goda vārds, — virsnieks atbildēja. — Zvēru pie sava virsnieka goda, ka jūsu dzīvības, izņemot d'Erblē kunga dzī­vību, ir drošībā. Es esmu karaliskās fregates „Pomona" leitnants, un mani sauc Luī Konstāns de Presinjī.

Aramiss jau bija pa pusei pārliecies pāri laivas malai, bet tagad viņš pēkšņi strauji pacēla galvu un izslējās visā augumā. Viņa acis iemirdzējās, lūpās pavīdēja smaids, un viņš izteica tā, it kā dotu pavēli:

— Padodiet trapu, kungi.

Viņam tūlīt paklausīja.

Turēdamies pie trapa virvju margām, Aramiss pirmais uzkāpa uz borta; jūrnieki gaidīja, ka viņa seja paudīs bailes, un tāpēc bija neiz­sakāmi pārsteigti, kad viņš drošiem soļiem piegāja pie kapteiņa un, vērīgi uz viņu paskatījies, ar roku parādīja noslēpumainu un nevienam nezināmu zīmi. To redzēdams, virsnieks nobāla, sāka trīcēt un nokāra galvu.