Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Kareivji tūlīt pat viņu pamanīja. Viņi ieraudzīja arī muciņu milža rokās un saprata, kas viņus sagaida. Vīrus pārņēma šausmas par jau notikušo un to, kas vēl neizbēgami sekos, un viņi visi izdvesa kopīgu pirmsnāves kliedzienu, kas stindzināja asinis dzīslās.

Vieni mēģināja bēgt, bet sadūrās ar trešo vadu, kas aizšķērsoja viņiem ceļu; citi veltīgi klikšķināja savu nepielādēto muskešu gaiļus, trešie nokrita ceļos.

Divi vai trīs virsnieki uzsauca Portosam, ka apsola viņu atbrīvot, ja viņš atstās tos dzīvus.

Trešā vada leitnants neatlaidīgi pieprasīja, lai kareivji šauj, bet priekšā bija no bailēm apjukušie biedri, kas kā dzīvs aizsegs aizsargāja Portosu.

Mēs jau minējām, ka ala tika apgaismota tikai uz vienu vai divām sekundēm, kuras Portosam vajadzēja, lai uzpūstu no posās aizdedzi­nāto degli. Tomēr pietika ar šīm sekundēm, lai acīm pavērtos iespai­dīga aina: milža figūra, kas iegaismojās tumsā; desmit soļu attālumā no viņa asiņainu, sakropļotu ķermeņu kaudzes, kas vēl raustījās pirms­nāves konvulsijās, tā ka atgādināja briesmoni, kura sāni vēl mazliet cilājas, kamēr tas nakts tumsā izlaiž garu. Katra izelpa, kas izplūda no Portosa varenajām krūtīm, uzpūta degli un novirzīja uz asiņaino kaudzi sēra dūmu mutuli, ko izgaismoja liesmas atspīdumi.

Bez centrālās grupas varēja atšķirt arī atsevišķus līķus, kas bija izkliedēti pa visu alu atkarībā no tā, kur nelaimīgos bija panākusi nā­ve, līķus ar briesmīgām vaļējām brūcēm.

No asiņainās masas klātās grīdas pacēlās drūmas, it kā rupji ap­tēstas kolonnas, kuras viegli iezīmēja liesmu atblāzma un kuras balstīja alas velves, un to aprises veidoja dīvainu gaismēnu rotaļu.

To visu varēja saskatīt pie mučeles piestiprinātā trīsuļojošā degļa gaismā, kas kā savdabīga lāpa apgaismoja jau agrāk nonāvētos, vien­laikus vēstot arī nākamo nāves ierašanos.

Šī aina ilga ne vairāk par pāris sekundēm. Pa šo īso brītiņu viens no trešā vada virsniekiem paguva sapulcināt ap sevi astoņus gvardus ar pielādētām musketēm un pavēlēja tiem šaut uz Portosu pa spraugu, ko viņi nejauši bija atraduši klintī. Tomēr kareivji tik stipri drebēja, ka no zalves trīs nespēja noturēties kājās un pakrita, bet pārējo piecu lodes nospindza gar velvēm, skarot grīdu vai ieskrāpējot klints sienas.

Par atbildi šiem bezjēdzīgajiem šāvieniem atskanēja apdullinoši smiekli; tad milža roka lēni atvēzējās un gaisā iezīmējās ugunīga aste kā no krītošas zvaigznes. Mučele, ko meta no trīsdesmit soļu attāluma, pārlidoja pāri līķu barikādei un nokrita kliedzošo kareivju vidū, kas tūdaļ pat pieplaka zemei.

Aprēķinājis, kur ugunīgā velte varētu nokrist, virsnieks gribēja pie­skriet pie tās un izraut degli, pirms uguns būs skārusi pulveri. Diemžēl viņa pašuzupurēšanās izrādījās veltīga; gaisa pretstrāva uzpūta liesmu; deglis, kas, neviena neaiztikts, būtu kvēlojis ne mazāk kā piecas minū­tes, tagad sadega pusminūtes laikā, kad to aptvēra liesma; Aramisa velnišķīgā iedoma īstenojās.

Mežonīgs virpulis, sēra un salpetra šņākoņa, nevaldāma uguns lavī­na un baismīgi dārdi sekoja tām pāris sekundēm, ko mēs aprakstījām iepriekš, un Lokmarijas ala kļuva it kā ļaunu garu apsēsta, šķita, ka tās dzīlēs slēptās šausmas būtu izlauzušās zemes virspusē.

Klintis sašķēlās kā egles kluči zem cirvja. Alas vidū pacēlās uguns, dūmu un klints atlūzu virpulis; tas kļuva aizvien plašāks. Varenās gra­nīta klintis lēnām slīga lejup, līdz nogāzās smiltīs, kas kļuva par jaunu spīdzināšanas rīku: izsviestas no vietas, kur tās sablīvētas bija gulē­jušas, smilšu putekļu miriādes triecās kareivju sejās.

Visus kliedzienus, lāstus un vaimanas pārskanēja neizturama dār­doņa. Visas trīs alas grotas bija pārvērtušās par bezdibeni, kurā krita akmeņi, dzelzs, skaidas un arī cilvēku ķermeņu daļas. Pēdējās — kā jau vieglākās — nokrita smiltis un pelni. Tie kā pelēks, dūmojošs līķ­auts pārklāja daudzo cilvēku drūmo kapavietu.

Meklējiet nu šais kvēlojošas kapenēs, šai pazemes vulkānā karaļa gvardus zilajos mundieros ar sudraba tresēm! Meklējiet zeltā mirdzo­šos virsniekus, ieročus, ar kuriem tie cerēja sevi aizsargāt, meklējiet nāvi nesošos akmeņus un zemi, pa kuru tie soļoja!

Viens vienīgs cilvēks pārvērta to visu haosā, kas bija vēl vairāk nesakārtots, mežonīgs un šausmīgs kā stundu pirms brīža, kad Dievs nolēma radīt pasauli. Trīs grotas beidza pastāvēt un no tām vairs ne­palika nekas, kurā Radītājs varētu atpazīt savu roku darbu.

Portoss, tiklīdz bija iemetis mučeli ienaidnieku pulkā, sekojot Ara­misa norādījumiem, metās skriet un sasniedza pēdējo grotu, kurā ie­plūda gaiss, gaisma un saules stari.

Tiklīdz viņš pagriezās ap stūri, kas atdalīja trešo grotu no pēdējā koridora, kad simt soļu attālumā ieraudzīja piekrastes viļņos šūpojošos barkasu — tur bija viņa draugi, tur viņu gaidīja brīvība un dzīve, ko deva uzvara.

Vēl seši milzīgi lēcieni, un Portoss izklās no alas velvēm; kad viņš būs ārā no alas, tad vēl neliela piepūle, un būs sasniegts ilgotais mēr­ķis. Pēkšņi Portoss sajuta, ka ceļgali ļimst un kājas atsakās paklau­sīt.

— O, o! — viņš izbrīnījies nomurmināja. — Mani atkal pieveic šis nogurums; es nevaru pakustēties. Ko lai dara?

Aramiss pa klints spraugu viņu redzēja un nespēja saprast, kas piespiedis Portosu apstāties, tāpēc uzsauca viņam:

— Ātrāk, Portos, ātrāk!

— O! Nevaru! — Portoss atbildēja, veltīgi sasprindzinādams mus­kuļus.

To teikdams, viņš nokrita uz ceļiem, bet, pieķēries pie tuvākajiem akmeņiem, ar pūlēm pieslējās atkal kājās.

— Ātrāk, ātrāk! — Aramiss skubināja, pārliekdamies pāri laivas bortam uz krasta pusi, it kā pūlēdamies palīdzēt Portosam.

— Es esmu šeit, — Portoss klusi noteica, saņemdams visus spē­kus, lai paspertu kaut soli.

— Portos, Dieva dēļ! Ātrāk, ātrāk, tūlīt muca sprāgs.

— Pasteidzieties, monsenjor, pasteidzieties! — sauca bretoņi.

Portoss pa to laiku grozījās no vienas puses uz otru kā pa sap­ņiem.

Bija jau par vēlu: atskanēja sprādziens, un zeme saplaisāja; pa lielajām atverēm izlauzās dūmi un aizsedza debesis; jūra atkāpās, it kā to būtu aizdzinušas negantās uguns liesmas no alas mutes kā no milzīga nezināma nezvēra rīkles; laivu kādus piecdesmit soļus aiznesa jūrā; tuvāk esošā krasta pamati sašūpojās, un no tā sāka atlūzt gabali kā marmoram, kad tajā triec ķīļus.

Daļa no alas griestiem uzlidoja augstu gaisā it kā kāds būtu pa­cēlis visu šo akmeņu masu; sēra zaļgani rožainā liesma uz mirkli sa­dūrās ar zemes un šķidro mālu melno lavu, un tie it kā cīnījās viens ar otru zem milzīgā dūmu kupola; vispirms saļodzījās, tad noliecās, līdz beidzot nogāzās klintis — sprādziens nespēja uzreiz tās izkustināt no vietas, kur tās bija mierīgi stāvējušas gadsimtiem; tās it kā pakla­nījās viena otrai kā veci un cienīgi gudrie, tad nogāzās uz mūžīgiem laikiem savos smilšainajos kapos.

Drausmīgā katastrofa atdeva Portosam spēkus. Viņš piecēlās kā­jās — milzis starp milžiem. Kad viņš skrēja starp granīta briesmoņiem, kas kā nepārtraukta siena slējās abās pusēs, tie, zaudējuši atbalstu, sāka grūt visapkārt titānam, kas it kā no debesīm bija parādījies starp šīm klintīm, kuras tas tikko bija uzsviedis debesis.

Portoss sajuta, kā zem viņa kājām dreb un šķeļas zeme. Viņš iz­stiepa savas varenās rokas uz abām pusēm, lai noturētu bluķus, kas gāzās viņam virsū. Delnas atspiedās pret gigantiskajām masām; viņš pielieca galvu, un viņam uz muguras uzkrita vesela granīta klints…