Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Bez šaubām, viņš tur ieraudzījis sātanu, — iesmējās tas, kas pirmais bija izteicis šo pieņēmumu.

— Ja viņš tur patiesi redzējis sātanu, lai nav tāds egoists un ļauj paskatīties ari mums, — no visām pusēm atskanēja saucieni.

— Kungi, es jūs lūdzu! — Bikarā neatlaidās.

— Palaid garām!

— Lūdzu, neejiet tur!

— Tu taču iegāji!

Šo stīvēšanos pārtrauca kāds virsnieks, kas bija vecāks par pārē­jiem. Visu laiku viņš klusēdams bija stāvējis aizmugurē, neteikdams ne vārda. Tagad viņš iznāca priekšā un ierunājās nesatricināmā mierā, kas krasi kontrastēja ar visapkārt valdošo satraukumu.

— Kungi, alā patiešām slēpjas kaut kas vai arī kāds. Kaut arī tas nav sātans, tas tomēr piespiedis apklust mūsu suņus. Jāuzzina, kas šis kaut kas ir.

Bikarā vēl pēdējoreiz mēģināja aizturēt savus biedrus un neielaist alā, bet visas viņa pūles bija veltīgas. Viņš veltīgi tvērās pie klinšu izciļņiem, lai aizsprostotu ieeju ar savu ķermeni; jaunekļu bars ielauzās alā, sekojot virsniekam, kas ierunājās pēdējais, bet toties pirmais ar zobenu rokā metās pretī neredzamajām briesmām.

Bikarā tika atgrūsts sāņus. Viņš neuzdrošinājās sekot draugiem, jo tad viņš Portosa un Aramisa acīs būtu nodevējs un zvēresta lauzējs, tāpēc tikai mocošās gaidās pieslējās raupjajai klints sienai vēl joprojām lūdzoši pastieptām rokām, cerēdams, ka Ludviķa XIII musketieru lo­des viņu spēs sasniegt arī te.

Gvardi gāja aizvien tālāk, un viņu balsis skanēja aizvien apslā- pētāk.

Pēkšņi zem klints velvēm kā pērkons nogranda muskešu zalve. Di­vas trīs lodes atsitās pret klinti, pie kuras stāvēja Bikarā. Tai pašā brīdi atskanēja vaimanas, lāsti, vaidi, un tūlīt ārā no pazemes sāka skriet virsnieki. Daži no viņiem bija bāli kā nāve, citi asinīm noplūduši, visi dūmu vālos, kas plūda ārā no alas.

— Bikarā! Bikarā! — bēgļi nikni kliedza. — Tu zināji par slēpni alā un nebrīdināji mūs par to! Bikarā, tu esi vainīgs par četru mūsējo nāvi! Lāsts tev, Bikarā!

— Tu esi vainīgs, ka mani nāvīgi ievainoja, — izdvesa viens no jaunekļiem un ar roku iešļāca Bikarā sejā savas asinis. — Lai manas asinis krīt pār tevi!

Viņš agonijā nokrita pie Bikarā kājām.

— Vismaz beidzot pasaki, kas tur slēpjas! — atskanēja vairākas satracinātas balsis.

Bikarā klusēja.

— Saki, vai arī tu mirsi! — iekliedzās ievainotais, pasliedamies uz viena ceļgala un paceldams savā bezspēcīgajā rokā pret Bikarā zo­benu.

Bikarā pieskrēja pie viņa un pagrieza krūtis pret asmeni, bet ievai­notais nokrita un izdvesa pēdējo nopūtu, lai nekad vairs neceltos. Iz­spūrušiem matiem, mežonīgām acīm Bikarā, galīgi pazaudējis galvu, metās alā, rūgti saukdams:

— Jā, jums taisnība! Mani vajag nogalināt! Es pieļāvu, ka mani draugi iet bojā! Es esmu nelietis!

No visa spēka aizmetis zobenu, lai bez pretošanās atdotu savu dzīvību, Bikarā nokārtu galvu ieskrēja alas tumsā. Viņam sekoja vien­padsmit dzivi palikušie.

Viņiem neizdevās tikt tālāk kā pirmoreiz: jauna zalve noguldīja aukstajās smiltīs vēl piecus, un tā kā nebija nekādas iespējas noteikt, no kurienes lido šie nāvi nesošie zibeņi, pārējie neaprakstāmās šaus­mās atkāpās.

Bikarā bija palicis sveiks un vesels; viņš nebēga kopā ar pārējiem, bet apsēdās uz klints atlūzas un sāka gaidīt tālākos notikumus.

Bija palikuši tikai seši virsnieki.

— Vai patiešām tas nav pats sātans? — viens no viņiem ierunā­jās.

— Vēl ļaunāk, — otrs izmeta.

— Pajautāsim Bikarā; viņš to droši vien zina.

— Kur viņš ir?

Paskatījušies visapkārt, jaunekļi nekur neredzēja Bikarā.

— Nogalināts! — atskanēja divas trīs balsis.

— Nē, — kāds no virsniekiem iebilda. — Es saskatīju viņu dūmos jau pēc zalves; viņš ir alā, apsēdies uz akmens un gaida mūsu atgrie­šanos.

— Viņš jau nu gan zina, kas tur ir.

— Kā?

— Viņš bija dumpinieku gūstā.

— Tiesa gan. Pasauksim viņu un noskaidrosim, kas ir mūsu ie­naidnieki.

Visi sāka saukt:

— Bikarā! Bikarā!

Bikarā neatbildēja.

— Labi, — noteica virsnieks, kurš šais notikumos parādīja tādu aukstasinību, — viņš mums vairs nav vajadzīgs, jo šurp nāk papild­spēki.

Patiešām pilnā kaujas gatavībā tuvojās septiņdesmit vai astoņdes­mit vīru liels gvardu pulks kapteiņa un vecākā leitnanta vadībā, kuri bija atpalikuši no saviem medību aizrautajiem virsniekiem. Pieci virs­nieki pieskrēja pie saviem kareivjiem un izstāstīja par notikušo ar la­bi saprotamu satraukumu un atbilstošiem izteicieniem, lūgdami palī­dzību.

Kapteinis viņus pārtrauca:

— Kur ir jūsu biedri?

— Krituši.

— Jūs taču bijāt sešpadsmit.

— Desmit nogalināti, Bikarā atrodas alā, atlikušie pieci stāv jūsu priekšā.

— Vai Bikarā saņemts gūstā?

— Iespējams.

— Nē, nē, re, kur viņš ir! Skatieties!

Bikarā patiešām parādījās pie alas izejas.

— Viņš mūs aicina pie sevis, — virsnieki ievēroja. — Ejam!

Visi devās pie Bikarā.

— Kungs, — kapteinis viņu uzrunāja, — man apgalvo, ka jūs zi­nāt, kas ir tie cilvēki, kuri tik izmisīgi aizstāvas alā. Karaļa vārdā pavē­lu jums pateikt visu, ko zināt.

— Kapteiņa kungs, — Bikarā atbildēja, — jums man vairs nav jādod tādas pavēles: mani tikko atbrīvoja no goda vārda un es nāku pie jums šo cilvēku vārdā.

— Lai paziņotu, ka viņi padodas?

— Paziņot, ka viņi ir apņēmušies cīnīties līdz pēdējam elpas vil­cienam.

— Cik viņu ir?

— Divi.

— Tikai divi un viņi grib diktēt noteikumus?

— Šie divi jau nogalinājuši desmit mūsējos.

— Kas gan tie ir par cilvēkiem? Titāni?

— Vēl vairāk. Vai jūs atceraties notikumu Senžervē bastionā,* kapteiņa kungs?

— Un kā vēl! Četri musketieri tur pretojās veselai armijai.

— Nu lūk, divi no šiem musketierim ir alā.

— Kā viņus sauc?

— Toreiz viņus sauca par Portosu un Aramisu. Tagad tie ir d'Erblē kungs un di Valona kungs.

— Kāpēc viņi tā rīkojas?

— Viņi aizstāv Fukē kunga intereses Belilā.

Slaveno Portosa un Aramisa vārdu pieminēšana kareivju vidū iz­raisīja sajūsmas pilnu sačukstēšanos.

— Musketieri, musketieri, — no visām pusēm skanēja.

Drosmīgajiem jaunekļiem sirdis vai pamira šausmās un reizē sa­jūsmā no domas vien, ka nāksies cīnīties ar vecās armijas diviem slave­nākajiem vīriem. Šos četrus vārdus — d'Artanjans, Atoss, Portoss un Aramiss — patiesi un dziļi cienīja katrs, kas nēsāja zobenu, tāpat kā senatnē godināja Hērakla, Tēsēja, Kastora un Polluka vārdus*.

— Divi viri! — kapteinis iesaucās. — Un ar divām zalvēm viņi nogalinājuši desmit manu virsnieku! Tas nav iespējams, Bikarā kungs!

— Kapteiņa kungs, — Bikarā atteica, — es neesmu apgalvojis, ka kopā ar viņiem nav vēl divi vai trīs cilvēki; arī Senžervē bastionā kopā ar musketieriem bija trīs vai četri kalpi. Ticiet man, es esmu redzējis šos cilvēkus, viņi saņēma mani gūstā, un es zinu, uz ko viņi ir spējīgi; divatā viņi var pieveikt veselu korpusu.

— Mēs to redzēsim un drīz vien. Kungi, uzmanību!

Pēc šīs atbildes neviens neatļāvās iebilst ne vārda: visi bija gatavi bez iebildumiem pakļauties savam komandierim.

Tikai Bikarā uzdrošinājās vēlreiz mēģināt apturēt kapteini.