Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Ilgs draudu un niknuma pilns kliedziens atskanēja līdz pat logam, kurā stāvēja bīskaps, un šis kliedziens izraisīja arī viņā atbildes jūtas.

— Atriebsim Fukē kungu! — dedzīgākie no pūļa sauca. — Nāve karaļa kareivjiem!

— Nē, draugi, nē, — Aramiss bargi noteica, — nevajag pretoties. Karalis ir saimnieks savā zemē. Viņš ir Dieva gribas izpildītājs. Dievs un karalis ir satriekuši Fukē kungu. Cieniet Dieva gribu. Mīliet Dievu un karali, kaut arī tie iznīcinājuši Fukē kungu. Neatriebiet savu kungu, pat nedomājiet to darīt. Jūs veltīgi upurēsiet sevi, savas sievas un bēr­nus, savu mantu un brīvību. Nolieciet ieročus, mani draugi! Nolieciet ieročus, jo tāda ir karaļa pavēle, un mierīgi izklīstiet pa mājām! Es jums to lūdzu un neatkāpšos no sava lūguma un, ja bez tā nav iespē­jams iztikt, es jums to pavēlu Fukē kunga vārdā.

Pūli zem loga pāršalca neskaidra murdoņa, kas pauda reizē dus­mas un šausmas.

— Ludviķa XIV kareivji jau izkāpuši uz salas, — Aramiss turpi­nāja. — Tagad starp viņiem un jums vairs nenotiktu kauja, bet vien­kāršs slaktiņš. Dodieties prom un aizmirstiet par atriebību. Šoreiz es jums to pavēlu Dieva Tā Kunga vārdā.

Ne vārda neteikuši, dumpinieki padevīgi lēnām izklīda.

— Velns lai parauj! Ko jūs tur teicāt! — Portoss iesaucās.

— Kungs, — Bikarā uzrunāja bīskapu, — jūs gan glābjat vietējos iedzīvotājus, bet ne sevi un savu draugu.

— De Bikarā kungs, esiet tik laipns un no šī brīža uzskatiet sevi par brīvu, — Vannas bīskaps izteica neparasti cēli un tikpat izcili laipni.

— Ar vislielāko prieku, bet…

— Ar to jūs pakalposiet arī mums, jo, ziņodams par salinieku paklausību ekspedīcijas priekšniekam, kas te pārstāv karali, jūs, pro­tams, neaizmirsīsiet viņam pastāstīt arī to, kā šī padevība tika sasnieg­ta, un tā palīdzēsiet mums izpelnīties kaut mazliet žēlastības.

— Žēlastības! — Portoss iekliedzās dusmās kvēlojošām acīm. — Žēlastība! No kurienes jūs esat grābis šo vārdu?

Aramiss strauji satvēra sava senā drauga elkoni un paraustīja, kā tika darījis neaizmirstamajās jaunības dienās, kad gribēja norādīt Por- tosam, ka tas pieļāvis vai vēl grasās pieļaut kādu kļūdu.

Portoss saprata viņu un apklusa.

— Es aizeju, — piekrita Bikarā, kuru ari mazliet pārsteidza vārds „žēlastība" lepnā musketiera lūpās, kura varoņdarbus viņš vēl pirms neilga brīža tā slavēja.

— Dodieties ceļā, de Bikarā kungs, — Aramiss sacīja, pieklājīgi atvadīdamies no viņa, — un, pamezdams mūs, saņemiet mūsu vis­dziļāko pateicību.

— Kungi, ja man ir gods saukt jūs par draugiem, jo jūs paši man devāt tādas tiesības, tad atļaujiet jautāt — kas notiks ar jums? — satrauktais virsnieks taujāja, atvadīdamies no sava tēva senajiem pazi­ņām un divkauju partneriem.

— Mēs no šejienes neaiziesim.

— Ak, mans Dievs! Pavēle attiecībā uz jums ir nepārprotama.

— Es esmu Vannas bīskaps, de Bikarā kungs, un mūsu laikos bīskapus nešauj, tāpat kā nekar muižniekus.

— Patiešām, kungs, jā, monsenjor, jums, protams, ir taisnība; jums vēl ir šī iespēja izglābt savu dzīvību. Tātad es dodos pie ekspedīcijas priekšnieka. Ardievu, kungi, vai, pareizāk sakot, uz redzēšanos!

To teikdams, virsnieks uzlēca zirgā, ko Aramiss bija licis viņam apseglot, un aizjāja uz to pusi, no kurienes skanēja šāvieni, kas bija pārtraukuši abu draugu sarunu ar viņu augstsirdīgo gūstekni.

Aramiss noskatījās viņam pakaļ un tad, palicis divatā ar Portosu, sacīja:

— Nu, vai tagad jūs saprotat?

— Zvēru pie sava goda, ka nesaprotu vis.

— Vai tad Bikarā klātbūtne jūs neierobežoja?

— Nemaz, viņš ir krietns puisis.

— Piekrītu. Bet vai tad visai pasaulei jāzina par Lokmarijas alu?

— Tad lūk, par ko jūs runājat! Tā gan; tagad es saprotu. Tātad mēs paglābsimies mūsu alā.

— Ja jūs saprotat, tad dosimies ceļā, draugs Portos! — Aramiss uzbudināti skubināja. — Barkass mūs gaida, un pagaidām vēl karalis nav mūs notvēris.

No mola līdz Lokmarijas alai bija diezgan tāls ceļš, un abiem draugiem nācās ne mazums nopūlēties, kamēr to sasniedza.

Bija vēls — fortā jau nosita divpadsmit; Portoss un Aramiss bija apkrāvušies ar zeltu un ieročiem. Viņi gāja pa tuksnesīgo jūras malu, kas stiepās no mola līdz pat ieejai alā; katrs troksnītis lika viņiem saausīties, jo viņi baidījās no slēpņiem.

Pa kreisi gāja ceļš, no kura abi draugi cītīgi izvairījās. Laiku pa laikam uz tā parādījās bēgļi, kurus no mājās salas vidienē bija izdzi­nusi draudīgā vēsts par karaļa kareivju izkāpšanu salā. Slēpdamies aiz klintīm, Aramiss un Portoss centās uztvert katru vārdu, ko izteica šie nelaimīgie, kas baidījās par savu dzīvību un nesa sev līdz pašu vērtī­gāko no savas trūcīgās iedzīves. Ieklausīdamies viņu skumjajās nopū­tās, draugi centās saklausīt kādas sev noderīgas ziņas.

Pēc strauja gājiena, vairākkārt piesardzības dēļ apstājoties, Ara­miss un Portoss sasniedza tālākās alas, pie kurām tālredzīgais Vannas bīskaps bija devis rīkojumu ar veltņu palīdzību pārvilkt kārtīgu bar- kasu, kas šai gadalaikā būtu spējīgs izturēt braucienu atklātā un mie­rīgā jūrā.

— Dārgais draugs, — Portoss ieteicās pēc tam, kad bija izelsojies ar tādu sparu, ka varētu domāt — netālu strādā kalēja plēšas, — ja nemaldos, jūs pieminējāt trīs kalpus, kas mūs pavadīs. Es viņus kaut kā neredzu. Kur tad viņi ir?

— Dārgo Portos, jūs viņus arī nevarat redzēt. Viņi gaida mūs alā un tagad droši vien atpūšas pēc smagā un sarežģītā darba.

Aramiss aizturēja Portosu, kas jau gribēja ieiet alā.

— Nē, Portos! Ļaujiet man iet pirmajam. Lieta tā, ka jūs nezināt norunāto zīmi, par kuru es vienojies ar šiem cilvēkiem, un, ja viņi to nedzirdēs, tad šaus vai arī, izmantojot tumsu, metīs jums nazi.

— Ejiet pa priekšu, dārgo Aramis. Jūs kā parasti esat gudrības un piesardzības iemiesojums. Turklāt es atkal jūtu to pašu vājumu kājās, par kuru jau jums stāstīju.

Nosēdinājis Portosu uz akmens pie alas ieejas, Aramiss pats pie­liecies pazuda tajā un iekliedzās kā pūce. No pazemes ejas dziļumiem viņam atbildēja žēla dūdošana un tikko dzirdams kliedziens.

Aramiss piesardzīgi sāka iet uz priekšu, bet drīz vien viņu apturēja tāds pats pūces brēciens, ar kādu bīskaps bija pavēstījis par savu iera­šanos. Kliedziens atskanēja kādus desmit soļus no viņa.

— Iv, vai tas esat jūs? — bīskaps noprasīja.

— Jā, monsenjor. Kopā ar mani ir arī Geneks un viņa dēls.

— Labi. Vai jums viss ir gatavs?

— Jā, monsenjor.

— Ejiet uz alas izeju, mīļo Iv. Tur jūs atradīsiet de Pjerfona kun­gu; viņš nogura no ceļa un atpūšas. Ja izrādīsies, ka viņš nespēj paiet, paņemiet viņu uz muguras un atnesiet šurp.

Trīs bretoņi devās izpildīt rīkojumu. Tomēr Aramisa piesardzība izrādījās lieka. Portoss bija atpūties un jau sācis kāpt lejup pa pa­zemes eju. Viņa smagie soļi dobji atbalsojās alas velvēs, ko balstīja dabas izveidotās granīta un kvarca kolonnas.

Tiklīdz barons piegāja pie bīskapa, bretoņi aizdedzināja līdzpa­ņemto lukturi, un Portoss apliecināja savam draugam, ka jūtoties tik­pat spēcīgs kā vienmēr.

— Apskatīsim barkasu, — Aramiss mudināja, — bet vispirms pār­baudīsim, vai tur viss ielikts.

— Nenāciet pārāk tuvu ar uguni, — barkasa saimnieks, kuru sau­ca par īvu, brīdināja, — kā jūs pavēlējāt, es noliku zem priekšējā sēdekļa pulvera muciņu un degļus mūsu musketēm, kuras jūs atsūtījāt no forta.