Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

Tāpēc nav nekāds brīnums, ja viņi pretojas visam, kas nenāk no Fukē kunga, vai arī nav viņa parakstīts.

Majors palocījās, rādīdams, ka piekrīt kapteinim.

— Lūk, tāpēc es gribu uzaicināt pie sevis uz kuģa divus Belilas augstākos virsniekus, — d'Artanjans turpināja. — Viņi aprunāsies ar mums, redzēs, kādi spēki ir mūsu rīcībā; no tā viņi sapratīs, kas viņus sagaida, ja pretosies. Mēs zvērēsim pie sava goda, ka Fukē kungs patiešām ir arestēts un jebkāda pretošanās no viņu puses ieslodzītajam var tikai nākt par ļaunu. Bez tam mēs aizrādīsim, ka, raidot kaut vienu lielgabala šāviņu, viņi vairs nevarēs cerēt uz karaļa žēlastību, tad viņi vairs nepretosies — es vismaz tā ceru. Viņi padosies bez cīņas, un mēs ieņemsim cietoksni bez kaujas, jo citādi tas mums var maksāt diezgan dārgi.

Virsnieks, kas d'Artanjanu bija pavadījis uz Belilu, mēģināja kaut ko piebilst, bet d'Artanjans viņu pārtrauca:

— Es zinu, ko jūs gribat teikt, kungs; zinu, ka pastāv karaļa pa­vēle, kas aizliedz slepenas pārrunas ar Belilas aizstāvjiem; to zinā­dams, es ierosinu noturēt pārrunas visa mana štāba klātbūtnē.

Virsnieki pārmija skatienus, it kā vēlēdamies nolasīt viens otra do­mas un, ja tās sakristu, klusuciešot vienoties, lai pēc tam rīkotos pēc d'Artanjana ieteikumu. Prieka pārņemts, musketieris jau domāja, ka pēc šis piekrišanas varēs sūtīt kuģi pēc Portoss un Aramisa, bet tad pēkšņi karaļa sūtītais virsnieks izņēma no azotes aizzīmogotu paketi un pasniedza d'Artanjanam.

Uz tās zem adresāta bija rakstīts Nr. 1.

— Kas tad vēl? — negaidīti pārsteigtais kapteinis nomurmināja.

— Izlasiet, kungs, — virsnieks lūdza, un viņa laipnībā ieskanējās skumja nots.

D'Artanjans neuzticīgi atlocīja papīru un izlasīja sekojošo:

„Aizliedzu d'Artanjana kungam sapulcināt jebkādu apspriedi vai noturēt jebkādas pārrunas līdz tam brīdim, kamēr Belila nepadosies un visi gūstekņi nebūs nošauti.

Paraksts: Ludviķis "

D'Artanjans apvaldīja sašutumu un ar vislaipnāko smaidu notei­ca:

— Labi, kungs. Viss tiks darīts saskaņā ar viņa majestātes pavē­li.

Trieciens bija labi nomērķēts, cietsirdīgs un liktenīgs. D'Artanjans jutās satracināts, ka karaļa veiksmīgā iedoma viņu aizkavē, bet tomēr nekrita izmisumā un, atcerēdamies laimīgo domu, kas viņam iešāvās prātā Belilā, sāka apsvērt vēl vienu iespēju, kā glābt savus nelaimē nokļuvušos draugus.

— Kungi, — viņš pēkšņi uzrunāja sapulcējušos, — ja jau karalis savu slepeno pavēļu izpildi uzticējis nevis man, bet kādam citam, tas nozīmē, ka es vairs nebaudu karaļa uzticību, un es patiesi būtu tās necienīgs, ja uzdrošinātos joprojām paturēt varu savās rokās, uz katra soļa saduroties ar tik aizvainojošām aizdomām. Tādēļ es esmu nolēmis nekavējoties doties pie karaļa un lūgt mani atbrīvot. Paziņoju to jūsu klātbūtnē un pavēlu atgriezties pie Francijas krastiem, lai neriskētu ar karaspēku, ko man uzticējis viņa majestāte. Atgriezieties uz saviem kuģiem un gatavojieties pacelt enkurus! Pēc stundas sāksies paisums. Atgriezieties savos posteņos, kungi! Domāju, ka šoreiz jums nav ne­kādas pavēles, kas liktu iebilst, — viņš papildināja, redzēdams, ka visi gatavi viņam paklausīt, izņemot modro virsnieku.

To teikdams, d'Artanjans bija gandrīz pārliecināts, ka ir uzvarējis. Šis plāns viņa nabaga draugiem deva glābšanās iespēju. Blokāde tiks noņemta, viņi varēs iekāpt kuģī un pilnās burās doties uz Angliju vai Spāniju, neviena netraucēti. Kamēr viņi glābsies bēgot, d'Artanjans stāsies karaļa priekšā un izskaidros savu atgriešanos ar sašutumu, kādu viņā izraisījusi Kolbēra izrādītā neuzticība. Karalis sūtīs viņu atpakaļ un šoreiz ar neierobežotām pilnvarām. Tad viņš ieņems Belilu — tuk­šo būri, no kura putniņi jau būs aizlaidušies.

Tomēr šim plānam virsnieks pretstatīja jaunu karaļa pavēli — Nr. 2, kurā bija teikts:

„Ja d'Artanjana kungs vēlēsies atteikties no savām pilnvarām, tad no tā brīža viņu vairs neuzskatīt par ekspedīcijas priekšnieku; šai ga­dījumā visi virsnieki vairs viņam nepakļaujas. Bez tam augšminētais d'Artanjana kungs zaudē tiesības saukties par pret Belilu sūtītā kara­spēka pavēlnieku, un viņam nekavējoties jāatgriežas Francijā. Viņu pa­vadīs virsnieks, kas iedeva šo pavēli un kurš uzskatīs d'Artanjanu par arestētu un ir atbildīgs par viņu."

Bezbailīgais un bezrūpīgais d'Artanjans nobālēja. Viss bija pare­dzēts tik tālredzīgi, ka viņš pirmoreiz pēc trīsdesmit gadiem atcerējās dižā kardināla apskaužamo tālredzību un nepielūdzamo loģiku.

Tik tikko elpodams, viņš, pārdomās iegrimis, nokāra galvu.

„Ja es vienkārši iebāzīšu pavēli kabatā, kurš to uzzinās un kurš uzdrošināsies iejaukties? — d'Artanjans domāja. — Pirms karalis par to uzzinās, mani nabaga draugi pagūs izglābties. Vajag tikai drošu dūšu! Mana galva nebūs tā, kas kritīs zem bendes cirvja par nepa­klausību. Kas būs, būs; nepakļaušos pavēlei!"

Sagatavojies īstenot šo lēmumu, viņš ieraudzīja, ka visi viņa virs­nieki jau lasa pavēli, kuru viņiem izsniedza Kolbēra velnišķīgās gribas izpildītājs. Arī nepakļaušanās bija paredzēta tāpat kā viss iepriekšējais.

— Kungs, — tas pats liktenīgais virsnieks paklanījās, — es gaidu, kad jums labpatiks kopā ar mani doties ceļā.

— Es esmu gatavs, — zobus griezdams, kapteinis izspieda.

Virsnieks tūdaļ pavēlēja padot laivu, kas bija atsūtīta pēc d'Ar­tanjana. To ieraudzījis, musketieris kļuva vai traks no niknuma.

— Kurš tad uzņemsies ekspedīcijas vadību? — viņš nomurmināja.

— Pēc jūsu aizbraukšanas eskpedīcijas vadība uzticēta man, — eskadras komandieris atteica. — Tāda ir viņa majestātes griba.

— Tādā gadījumā pēdējā pavēle, kas ir pie manis, pienākas jums. Lūdzu, uzrādiet savas pilnvaras, — Kolbēra sūtnis lūdza.

— Te būs, — jūrnieks atbildēja, rādīdams Kolbēra uzticības per­sonai papīru ar karaļa parakstu.

— Saņemiet instrukcijas, — virsnieks teica, atdodams viņam pa­keti.

Pagriezies pret d'Artanjanu, viņš satrauktā balsī teica — ari viņu ietekmēja šī dzelžaini izturīgā cilvēka izmisums:

— Esiet tik laipns, brauksim!

— Tūlīt, — galīgi satriektais d'Artanjans, nepielūdzamā likteņa pievarēts, izdvesa.

Viņš pārkāpa uz neliela kuģīša, kuru spirgts ceļavējš un paisums sāka strauji dzīt uz Francijas krastiem.

Par spīti notikušajam musketieris nezaudēja cerību, ka izdosies āt­ri nokļūt pie karaļa un viņš varēs izmantot visu savu daiļrunību, lai pierunātu Ludviķi apžēlot viņa nelaimīgos draugus.

Laiva lidoja kā bezdelīga. Uz gaišo nakts mākoņu fona d'Artan­jans jau skaidri saskatīja Francijas krasta tumšo līniju.

— Ak vai, — viņš uzrunāja virsnieku, ar kuru veselu stundu nebija pārmijis ne vārda, — es daudz dotu, kaut varētu zināt jaunā koman­diera saņemtās instrukcijas. Ceru, ka tās ir miermīlīgas, vai ne?.. Un…

Viņš nepaguva pabeigt. Pāri jūrai aizvēlās tāls lielgabala šāviens, pēc tam otrs, tad vēl divi vai trīs spēcīgāki.

— Pret Belilu atklāta uguns, — virsnieks noteica.

Mazais kuģītis piestāja pie Francijas krastiem.

Pēc atvadīšanās no d'Artanjana Aramiss un Portoss, vēlēdamies pabūt vieni, devās uz galveno fortu. Portoss vēl joprojām izskatījās norūpējies, un tas Aramisu mulsināja. Viņa paša sirds bija kļuvusi vieglāka pēc tikšanās ar d'Artanjanu, un viņš bija mierīgāks kā jebkad pēdējā laikā.