Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Monsenjor, vai jūs zināt, ka mēs devāmies meklēt mūsu bied­rus?

— Jā. Un kas notika pēc tam?

— Tad, monsenjor… mūs drīz vien apturēja viņa majestātes karaļa sargkuģis.

— Kāda karaļa? — Portoss iejaucās.

Jonatāns pārsteigts paskatījās uz Portosu.

— Turpini, — bīskaps pavēlēja.

— Monsenjor, mūs sagūstīja un pievienoja vakarrīt aizturētajiem.

— Kas tā par modi — grābt ciet katru, kas pagadās! — Portoss viņu pārtrauca.

— Kungs, viņi negribēja, lai mēs jums to paziņotu, — Jonatāns atbildēja.

Tagad savukārt Portoss nesaprata viņu.

— Tātad jūs šodien atbrīvoja? — viņš apjautājās.

— Tikai tāpēc, lai es varētu pateikt, ka mēs esam aizturēti, mon­senjor.

„Jo tālāk, jo neskaidrāk," — krietnais Portoss nodomāja.

Pa to laiku Aramiss pūlējās izprast notiekošo.

— Tad jau iznāk, ka karaliskā flote ir nobloķējusi piekrasti?

— Jā, monsenjor.

— Kas to komandē?

— Karaļa musketieru kapteinis.

— D'Artanjans! — Portoss iesaucās.

— Man liekas, ka tā viņu sauca.

— Vai viņš tev iedeva šo vēstuli?

— Jā, monsenjor.

— Panāciet tuvāk ar lāpām!

— Tas ir viņa rokraksts, — Portoss piebilda. Aramiss ātri izlasīja sekojošo:

„Karaļa pavēle — ieņemt Belilu.

Pavēlēts: iznīcināt garnizonu, ja tiks izrādīta pretošanās. Pavēlēts: arestēt visus garnizona kareivjus.

Paraksts: d'Artanjans, kas aizvakar arestēja Fukē kungu un no­sūtīja uz Bastīliju."

Aramiss nobālējis sažņaudza rokā papīru.

— Nu, kas ir? — Portoss noprasīja.

— Nekas, mans draugs, nekas, — Aramiss atbildēja un pievērsās Jonatānam: — Saki man…

— Jā.

— Vai tu runāji ar d'Artanjana kungu?

— Jā, monsenjor.

— Ko viņš teica?

— Ka gribētu pats parunāt ar monsenjoru.

— Kur?

— Uz sava kuģa borta.

— Kur?! Portoss atsaucās:

— Uz sava kuģa borta?

— Musketiera kungs pavēlēja paņemt līdz jūs abus — jūs, d'Erblē kungs, un jūs, inženiera kungs, un mūsu laivā nogādāt pie viņa.

— Brauksim! — Portoss nopriecājās. — Mans dārgais d'Artan­jans!

Aramiss viņu pārtrauca.

— Jūs esat traks! — viņš iekliedzās. — Kas gan var galvot, ka tās nav lamatas?

— No otrā karaļa puses? — Portoss noslēpumaini pačukstēja.

— Vienkārši lamatas! Ar to viss ir pateikts, mans draugs.

— Tas var gadīties; bet ko lai dara? Ja d'Artanjans mūs aicina, tad mums…

— Kas jums teica, ka tas patiešām ir d'Artanjans?

— Ā, tādā gadījumā… bet viņa rokraksts…

— Rokrakstu var viltot. Un šoreiz tas ir darīts: paskatieties, kā rakstītājam drebējusi roka.

— Jums atkal ir taisnība; tomēr pagaidām mēs vēl neko nezi­nām.

Aramiss klusēja.

— Tiesa gan, — Portoss labsirdīgi piebilda, — galu galā mums nemaz nevajag zināt.

— Ko pavēlēsiet? — Jonatāns jautāja.

— Tu atgriezīsies pie kapteiņa un pateiksi, ka mēs lūdzam viņu personīgi ierasties uz salas.

— Saprotu, — Portoss noteica.

— Klausos, monsenjor, — Jonatāns atbildēja. — Bet ja nu kap­teinis atteiksies doties uz Belilu?

— Ja viņš atteiksies, tad mums ir lielgabali un mēs tos laidīsim darbā.

— Pret d'Artanjanu?

— Ja tas ir d'Artanjans, tad viņš ieradīsies, Portos. Dodies ceļā, Jonatān, un ātrāk.

— Velns parāvis! Es neko nesaprotu, — Portoss apjucis nomur­mināja.

— Tūlīt jūs visu sapratīsiet, pilnīgi visu, mans dārgais; pienācis laiks. Apsēdieties uz šī lielgabala stobra, saspicējiet ausis un uzmanīgi klausieties.

— O, es klausos, velns parāvis! Varat nešaubīties.

— Monsenjor, vai es drīkstu doties prom? — Jonatāns skaļi sau­ca.

— Brauc un atgriezies ar atbildi! Ei, jūs tur, izlaidiet laivu!

Laiva atstāja piestātni un devās uz kuģi.

Aramiss saņēma Portosa roku un sāka skaidrot.

— Portos, mans draugs, man jums kaut kas jāpastāsta, un tas dro­ši vien jūs pārsteigs, bet vienlaikus jūs visu sapratīsiet.

— O, man patīk, ja mani pārsteidz, — Portoss labsirdīgi attei­ca, — tāpēc lūdzu nekautrējieties. Pret dvēseles saviļņojumiem es es­mu nejūtīgs. Tāpēc neko neslēpiet, runājiet!

— Tas ir grūti, Portos… loti grūti, jo — es vēlreiz brīdinu — man jums jāizstāsta kaut kas dīvains, pat ļoti dīvains… kaut kas pilnīgi ne­parasts.

— O, jūs tik skaisti runājat, mans draugs, ka esmu gatavs klau­sīties dienām ilgi. Tāpēc runājiet, lūdzu… vai arī man iešāvās prātā cita iespēja: lai atvieglotu jūsu uzdevumu un palīdzētu izstāstīt to dī­vaino stāstu, es jums uzdošu jautājumus.

— Labi.

— Kā dēļ mēs cīnīsimies?

— Ja jūs uzdosiet tamlīdzīgus jautājumus, Portos, tad nemaz ne­atvieglosiet manu uzdevumu atklāt jums visu. Gluži pretēji, te jau ir mans Gordija mezgls [31] .

To jāpārcērt ar vienu vēzienu. Mans draugs, ja ir darīšana ar tik labu, augstsirdīgu un uzticīgu cilvēku kā jūs, tad gan sevis paša, gan jūsu labā jābūt drosmei sākt grēksūdzi. Mans cildenais draugs, es jūs apmānīju.

— Jūs mani apmānījāt?

— Jā, mans Dievs, jā.

— Vai tas bija manis paša labā?

— Man vismaz tā likās, Portos. Es patiesi tam ticēju.

— Tādā gadījumā, — lādzīgais Brasjē muižas īpašnieks pasmai­dīja, — jūs esat izdarījis man lielu pakalpojumu, un es jums pateicos; ja jūs mani nebūtu apmānījis, gan jau es pats tāpat būtu kļūdījies. Bet kā tad jūs mani piemānījāt?

— Es kalpoju uzurpatoram, pret kuru Ludviķis XIV patlaban cī­nās ar visiem spēkiem.

— Uzurpators, — Portoss noteica, neizpratnē pieri braucīdams, — kā… Es to īsti labi nesaprotu.

— Tas ir viens no abiem karaļiem, kas viens otram apstrīd tiesī­bas uz Francijas troni.

— Labi… Tātad jūs kalpojāt tam, kurš nav Ludviķis XIV?

— Jūs acumirklī uztvērāt lietas būtību.

— Tātad…

— Tātad mēs abi esam dumpinieki, mans dārgais nabaga draugs.

— Ak tu velns!… — Portoss satriekts iekliedzās.

— O, varat būt mierīgs, Portos, gan mēs vēl atradīsim iespēju izglābties, varat man ticēt.

— Tas mani neuztrauc. Mani satrauc dumpinieka vārds — tas ir nelāgs.

— Diemžēl!..

— Tad jau man apsolītais hercoga tituls…

— To jums piešķirtu uzurpators.

— Tas nav tas, Aramis, — Portoss lepni noteica.

— Draugs, ja tas būtu atkarīgs no manis, jūs kļūtu par princi.

Portoss sāka melanholiski grauzt nagus.

— Mānīdams mani, jūs rīkojāties slikti, Aramis, — viņš ierunā­jās. — Es ļoti cerēju saņemt hercoga titulu. O, es uz to paļāvos, zinā­dams, ka jūs esat cilvēks, kas prot turēt vārdu.

— Nabaga Portos! Es jūs lūdzu, piedodiet man.

— Tātad, — Portoss neatlaidīgi turpināja, neatbildēdams uz Van­nas bīskapa pazemīgajiem lūgumiem, — es esmu nonācis naidā ar Ludviķi XIV?

— Es visu nokārtošu, draugs. Es uzņemšos visu vainu.

— Aramis!

— Nē, nē, Portos, lūdzu ļaujiet man rīkoties. Nav vajadzīga ne­kāda bezjēdzīga augstsirdība vai lieka pašuzupurēšanās! Jūs par ma­niem plāniem neko nezinājāt. Jūs nekā nedarījāt sevis paša labā. Es — tā ir cita lieta. Es esmu šis sazvērestības iniciators. Man bija nepiecie­šams mans uzticamais draugs; es jūs pasaucu, un jūs atsaucāties aici­nājumam, atcerēdamies mūsu seno devīzi: „Viens par visiem, visi par vienu". Mans noziegums, Portos, ir tas, ka es izrīkojos kā nožēlojams egoists.