Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Jā, protams, jums taisnība. Es to ari ievēroju, jo pirms tam katru dienu te piestāja desmitiem dažādu laivu un kuģeļu.

— Vajadzēs labi pārdomāt, — pēc brīža Aramiss noteica. — Pat, ja man vajadzēs būvēt plostu…

— Te taču ir mazās laiviņas. Ja gribat, es kādu varu dabūt…

— Laiviņa, laiviņa!.. Vai jūs domājat, ka maza laiviņa… Lai ap­gāztos ar to? Nē, nē, — Vannas bīskaps apņēmīgi noteica, — mēs abi nevaram peldēt pāri jūrai rieksta čaumalā. Vēl pagaidīsim.

Aramiss sāka staigāt šurpu turpu, cenzdamies apslēpt aizvien pie­augušo nemieru.

Portoss nogura sekot sava drauga drudžainajām kustībām, un uzti­camais un mierīgais Portoss, neko nezinādams par šī negantā satrau­kuma iemesliem, bet redzēdams tikai tā ārējās izpausmes, apstādināja Aramisu.

— Apsēdīsimies te uz akmens, — viņš ierosināja. — Sēdieties man blakus, un es jūs ļoti lūdzu — paskaidrojiet man beidzot tā, lai es visu labi saprastu, ko mēs te darām.

— Portos… — Aramiss apmulsis iesāka.

— Es zinu, ka šķietamais karalis gribēja gāzt no troņa īsto karali. Jūs man to izstāstījāt, un tas ir skaidrs. Es zinu, ka viltus karalis bija nodomājis pārdot Belilu angļiem. Tas arī ir skaidrs. Es saprotu, ka mēs, būdami inženieri un karavadoņi, nekavējoties ieradāmies Belilā, lai vadītu nocietinājumu darbus un uzņemtos desmit rotu komandē­šanu, kuras savācis un uztur Fukē kungs un kuras atrodas viņa rīcībā jeb, citiem vārdiem sakot, viņa znota desmit rotas. To es arī labi sa­protu.

Aramiss nepacietīgi pielēca kājās. Viņš līdzinājās lauvam, kuru kaitina muša.

Portoss saķēra viņu aiz rokas.

— Neskatoties uz visu prāta piepūli un pārdomām, es nevaru sa­prast un nekad nesapratīšu, kāpēc mums nevis sūta karaspēku un at­balsta ar cilvēkiem, ieročiem un provīziju, bet vēl atstāj bez laivām, un Belilu bez apgādes un palīdzības; kāpēc ar mums nesazinās ar signāliem, nenodrošina mutisku vai rakstisku pavēļu saņemšanu, bet vispār pārtrauc jebkādus sakarus? Atbildiet man, Aramis, vai arī, pirms atbildat, labāk uzklausiet manas domas, kas mani nomāc.

Bīskaps pacēla galvu.

— Tātad es domāju, Aramis, šķiet, ka Francijā noticis kaut kas ļoti svarīgs, — Portoss turpināja. — Visu nakti man rādījās sapņos Fukē, beigtas zivis, sasistas olas, neuzkoptas un trūcīgas telpas. D'Er­blē, tie nav lāga sapņi, tie pareģo nelaimi.

— Kas tur ir, Portos? — Aramiss viņu aprāva, strauji pielekdams kājās un rādīdams draugam melnu punktiņu uz tumši sārtās svītras jūrā.

— Kuģis! — Portoss nopriecājās. — Jā, tas ir kuģis. A, beidzot mēs saņemsim kādas ziņas!

— Divi! — iekliedzās bīskaps, pamanījis vēl vienu mastu. — Divi, trīs, četri!

— Pieci! — Portoss sauca. — Seši, septiņi! Ak Dievs, tā jau ir vesela flote!

— Droši vien atgriežas mūsu Belilas zvejnieki, — Aramiss pār­liecinoši noteica, kaut gan aina, kas pavērās acu priekšā, viņu ārkārtīgi satrauca.

— Kuģi ir pārāk lieli; tās nevar būt zvejnieku laivas. Turklāt vai jums nešķiet, Aramis, ka tie nāk no Luāras ietekas puses?

— Jā, tie nāk no turienes…

— Re, visi tos jau pamanījuši; sievietes un bērni skrien uz kras­tu.

Tobrīd pienāca kāds vecs zvejnieks.

13 - A.Dimā

— Tās ir mūsu laivas? — Aramiss viņam jautāja.

Vecais vērīgi nopētīja jūru.

— Nē, monsenjor, tie ir karaliskās flotes kuģi.

— Karaliskās flotes kuģi! — Aramiss atkārtoja, iekšēji nodrebē­dams. — Kā jūs to zināt?

— Pēc karoga. Uz mūsu laivām un tirdzniecības kuģiem nav ne­kādu karogu. Ar tik lieliem buriniekiem parasti pārvadā karaspēku.

— Ā! — Aramiss noteica.

— Urā! — iesaucās Portoss. — Nāk papildspēki, vai ne, dārgo Aramis?

— Iespējams.

— Ja tikai tie nav angļi.

— No Luāras puses? Tā būtu šausmīga nelaime. Vai tad tādā gadījumā viņiem nebūtu jāiziet cauri Parīzei?

— Jums taisnība. Protams, tie ir papildspēki vai varbūt provīzija.

Aramiss paslēpa seju rokās un neko neatbildēja. Pēc tam viņš ne­gaidīti pavēlēja:

— Portos, izziņojiet trauksmi!

— Trauksmi? Kāpēc?

— Lai lielgabalnieki atgriežas pie savām baterijām un visi atrodas pie saviem ieročiem, bet sevišķu modrību jāievēro krasta lielgabaliem.

Portoss iepleta acis. Viņš uzmanīgi pavērās uz savu draugu, it kā vēlēdamies pārliecināties, ka tas ir pie pilna prāta un skaidras sapra­šanas.

— Ja jūs nekavējoties neiesiet, mans dārgais, nenovērtējamais draugs, — Aramiss turpināja vislaipnākajā balsī, — tad to darīšu es un pats došu visus nepieciešamos rīkojumus.

— Eju tūlīt pat, — Portoss atteica un devās izpildīt pavēli. Pa ceļam viņš tomēr vairākkārt atskatījās, lai pārliecinātos, vai Vannas bīskaps nav kļūdījies un nesauc viņu atpakaļ, nācis pie prātīgākām domām.

Sāka skanēt trauksmes signāls. Rībināja bungas. Iedziedājās ra­dziņš. Dobji zvanīja lielais zvans. Acumirklī molu un dambi piepildīja ziņkārīgie un kareivji. Artilēristi stāvēja pie lieliem uz akmens pa­matnes stāvošiem ieročiem ar kvēlojošām lāpām rokās.

Kad katrs bija ieņēmis savu kaujas plānā paredzēto vietu un visi sagatavojušies aizsardzībai, Portoss bikli pievērsās bīskapam, iečukstē­dams ausī:

— Piedodiet, Aramis, bet es gribu saprast…

— Pagaidiet: drīz jūs tāpat visu sapratīsiet, — tāpat čukstus Van­nas bīskaps atbildēja savam vietniekam un palīgam.

— Šī flote, kas pilnās burās nāk uz Belilu, taču ir karaliskā flo­te?

— Ja reiz Francijā ir divi karaļi, tad kuram no viņiem pieder šī flote? Ko jūs uz to atbildēsiet, mans draugs?

— O, jūs man atverat acis, — atteica milzis, ko pārsteidza šis Aramisa arguments.

Tā nu Portoss, kam drauga atbilde bija atvērusi acis vai drīzāk tās aizklājusi ar vēl blīvāku priekškaru, aizsteidzās uz baterijām, lai uzmanītu savus padotos un aicinātu katru godīgi izpildīt savu pienā­kumu.

Pa to laiku Aramiss, acis nenovērsdams, vēroja kuģu tuvošanos. Uz klinšu izciļņiem uzrāpušies kareivji un tauta vispirms ieraudzīja mastu galus, tad buras un visbeidzot pašus kuģus ar plīvojošiem Fran­cijas karaļa karogiem.

Bija jau nakts, kad viena no plakandibenēm, kuru parādīšanās tā satrauca salas iedzīvotājus, izmeta enkuru lielgabala šāviena attālumā no cietokšņa.

Par spīti tumsai uz kuģa klāja varēja novērot rosību, un gandrīz tūlīt pat no borta atdalījās laiviņa; trīs vīri, no visa spēka airēdami, virzīja to uz ostas pusi. Pēc dažām minūtēm viņi piestāja nocietināju­mu malā.

Laivas stūrmanis izkāpa uz mola. Rokā viņam bija pakete, un viņš to vicināja, dodams zīmi, ka ieradies uz pārrunām ar kādu.

Daudzi kareivji viņu pazina. Tas bija īpašnieks vienam no tiem barkasiem, kurus Aramiss gribēja paturēt, bet Portoss aizsūtīja mek­lēt pazudušās laivas, uztraucies par zvejnieku divu dienu prombūtni. Saimnieks pieprasīja, lai viņu aizved pie d'Erblē kunga. Pēc seržanta pavēles divi kareivji ielenca viņu no abām pusēm un aizveda pie Ara­misa.

Aramiss atradās krastmalā. Sūtnis nostājās Vannas bīskapa priek­šā. Valdīja pilnīga tumsa, kaut gan kareivji, kas pavadīja Aramisu viņa inspekcijas gājienā pa nocietinājumiem un stāvēja mazliet nostāk, turē­ja degošas lāpas.

— Tas esi tu, Jonatāni No kurienes?

— Mani sūta tie, kas saņēma mani gūstā.

— Un kas tie tādi bija?