Aleksandrs Dimā (tēvs) - VIKONTS DE BRAŽELONS JEB PĒC DESMIT GADIEM-4.5.6. grāmata

— Tas ir pazemojoši, — musketieris turpināja. — Mani karavīri ir apkaunoti! Es nekomandēju nekādus algotņus vai skrīverus no fi­nansu intendatūras, velns lai parauj!

— Kas noticis? Pasakiet taču beidzot! — karalis apņēmīgi pie­prasīja.

— Lieta tā, jūsu majestāte, ka šis kungs… kungs, kas nespēja uz­minēt jūsu majestātes dotās pavēles un tāpēc, protams, nezināja, ka man uzdots arestēt Fukē kungu; kungs, kas pasūtīja dzelzs būri tam, kuru pats vēl vakar godāja kā savu priekšnieku, — šis kungs aizsūtīja de Ronšēru uz Fukē kunga namu un, gribēdams konfiscēt superin­tendanta papīrus, pie viena konfiscēja arī visas mēbeles. No rīta mani musketieri aplenca namu. Tāda bija mana pavēle. Kas viņiem pavēlēja ieiet Fukē kunga mājā? Kāpēc viņiem lika būt klāt šai bezkaunīgajā laupīšanā, kāpēc viņus padarīja par tādas nelietības līdzdalībniekiem? Velns parāvis! Mēs taču kalpojam karalim, bet nevis Kolbēra kun­gam!

— D'Artanjana kungs, — karalis stingrā balsī aprāva kapteini, — esiet uzmanīgāks savos izteicienos! Manā klātbūtnē lai tamlīdzīga iz­skaidrošanās tādā tonī nenotiktu.

— Es rīkojos sava karaļa interesēs, — Kolbērs uztraukti taisno­jās. — Man ir ļoti žēl, ka no viņa majestātes virsnieka puses es sa­ņemu tik naidīgu attieksmi, vēl jo vairāk tāpēc, ka aiz cieņas pret karali man nav iespējas atriebties.

— Aiz cieņas pret karali! — d'Artanjans iekliedzās naidā kvēlo­jošām acīm. — Cieņa pret karali vispirms izpaužas tā, lai iedvestu cieņu pret viņa varu un mīlestību pret viņa svaidīto personu. Katrs monarhs iemieso šo varu, un, ja tauta nolād rīksti, kas viņu soda, Dievs pārmet par šo rīksti karalim, vai saprotat? Vai patiešām ka­reivim, kas četrdesmit dienesta gados kļuvis raupjš un pieradis pie asinīm un ievainojumiem, jālasa jums šāds sprediķis? Vai patiešām žēlsirdībai jānāk no manis, bet no jums — tikai naidam? Jūs pavēlējāt sasiet, arestēt un ieslodzīt cietumā nevainīgus cilvēkus!

— Varbūt Fukē kunga līdzzinātājus… — Kolbērs iesāka.

— Kas jums teica, ka Fukē kungam ir kādi līdzzinātāji, kas jums galu galā teicis, ka viņš vispār ir vainīgs? Tas zināms tikai karalim, un tikai viņš drīkst tiesāt. Kad viņš pavēlēs: «Arestējiet un ieslodziet cietumā to un to", tad jūs padevīgi izpildīsiet viņa pavēli. Nestāstiet man par savu cieņu pret karali un piesargieties, ja jūsu vārdos slēpjas kādi draudi, jo karalis nepieļaus, ka slikti pakalpiņi draud tiem, kas viņam kalpo nevainojami. Pat ja — Dievs pasarg! — mans valdnieks nespētu novērtēt savus kalpus kā pienākas, tad es pats pratīšu iedvest pret sevi cieņu.

To teikdams, d'Artanjans lepni turēja roku pie zobena roktura, viņa acis drūmi liesmoja, lūpas drudžaini trīsēja; viņš izlikās niknāks nekā bija patiesībā.

Pazemots un reizē saniknots Kolbērs palocījās pret karali, it kā lūgdams viņa atļauju aiziet.

Ludviķī cīnījās aizvainots lepnums un ziņkārība, viņš vēl svārstījās, kā pusē nostāties.

D'Artanjans redzēja karaļa neizlēmību. Palikt te vēl ilgāk būtu rupja kļūda; vajadzēja uzvarēt Kolbēru, un vienīgais līdzeklis to izdarīt bija tik spēcīgi aizskart karali, lai viņa majestātei neatliktu nekas cits, kā izvēlēties vienu no pretiniekiem.

Tāpēc d'Artanjans, sekodams Kolbēra piemēram, arī paklanījās karalim. Tomēr Ludviķim gribējās saņemt pēc iespējas sīkākas un pre­cīzākas ziņas par finansu superintendanta arestu, uzzināt, kā arestēts tas, kura priekšā kādu laiku viņš pats drebēja bailēs, un viņš saprata, ka d'Artanjana sašutums vismaz par ceturtdaļstundu attālinās stāstu par jaunumiem, kurus viņš tā gribēja zināt. Tā nu viņš aizmirsa Kol­bēru, kas neko sevišķi jaunu nevarēja pastāstīt, un paturēja savu mus­ketieru kapteini.

— Vispirms izstāstiet, kā jūs izpildījāt uzticēto uzdevumu, un tikai tad es ļaušu jums atpūsties.

D'Artanjans, kas jau atradās pie karaļa kabineta sliekšņa, atgriezās atpakaļ, izdzirdējis karaļa vārdus, turpretī Kolbēram nācās aiziet.

Intendanta seja kļuva tumšsārta, viņa melnās acis ļauni zibsnīja zem biezajām uzacīm; viņš sāka steigties, zemu noliecās karaļa priekšā un pa pusei iztaisnojās, ejot garām d'Artanjanam. Viņš aizgāja, juz­damies aizvainots līdz nāvei.

Palicis divatā ar karali, d'Artanjans acumirklī nomierinājās un jau pilnīgi citā balsī vērsās pie viņa:

— Jūsu majestāte, jūs esat jauns karalis. Cilvēks pēc rītausmas var noteikt, vai diena būs skaidra vai nejauka. Ko gan tauta, kas pēc Dieva gribas pakļauta jums, domās par jūsu valdīšanas laiku, ja pa­manīs, ka jūs starp sevi un tautu esat nostādījis ļaunus un cietsirdīgus ministrus? Tomēr, jūsu majestāte, parunāsim par mani; pārtrauksim sarunu, kas jums šķiet veltīga un varbūt pat nepieklājīga. Parunāsim par mani. Es arestēju Fukē kungu.

— Tam jums vajadzēja diezgan daudz laika, — karalis indīgi aiz­rādīja.

D'Artanjans paskatījās uz viņu un atbildēja:

— Redzu, ka esmu izteicies neveikli; es sacīju, ka arestēju Fukē kungu, kaut gan būtu vajadzējis teikt, ka mani pašu arestēja Fukē kungs; tā būtu pareizāk. Tātad, runājot skaidru patiesību: Fukē kungs arestēja mani.

Šoreiz bija kārta brīnīties Ludviķim XIV. D'Artanjans uzreiz no­prata, kas notiek viņa pavēlnieka prātā. Viņš nedeva laiku iztaujāšanai, bet daiļrunīgi, poētiskā dedzībā, kāda, iespējams, tais laikos piemita tikai viņam, izstāstīja visu par Fukē bēgšanu, viņa vajāšanu, trako jā­jienu un visbeidzot par superintendanta nepārspējamo cēlumu, kas būtu varējis aizbēgt desmitiem reižu, tikpat daudz reižu varētu nošaut savu sekotāju, bet kurš tomēr labāk izvēlējās cietumu, ja ne vēl ko ļaunāku, lai tikai netiktu pazemots cilvēks, kas bija nācis atņemt viņa brīvību.

Kamēr kapteinis runāja, karalis aizvien vairāk satraucās. Viņš alka­tīgi tvēra katru d'Artanjana teikto vārdu, nervozi kustinādams dru­džaini kopā sakļauto roku pirkstus.

— No tā izriet, vismaz man tā liekas, — cilvēks, kas spējīgs uz tādu rīcību, ir neapšaubāmi godīgs un nevar būt karaļa ienaidnieks. Tāds ir mans viedoklis, un es to izsaku jums, manu valdniek. Es zinu, ko karalis uz to atbildēs, un jau iepriekš noliecos šo vārdu priekšā: «Valstiska nepieciešamība". Ko lai dara! Manās acīs tas ir pietiekami cienījams iemesls. Es esmu kareivis, kas saņēma pavēli, un šī pavēle ir izpildīta, gan pret manu gribu, bet izpildīta. Es beidzu runāt.

— Kur pašlaik ir Fukē kungs? — pēc īsa klusuma brīža jautāja Ludviķis XIV.

— Valdniek, Fukē kungs patlaban atrodas dzelzs būrī, ko priekš viņa izgatavojis Kolbēra kungs, un četri ātri zirgi viņu rauj pa ceļu uz Anžeru.

— Kāpēc jūs pamētāt viņu uz ceļa un nebraucāt kopā ar viņu?

— Tāpēc, ka jūsu majestāte man nepavēlēja doties uz Anžeru. Manu vārdu patiesīgumu vislabāk pierāda tas, ka jūs mani jau mek­lējāt… Turklāt man bija vēl viens iemesls.

— Kāds?

— Kamēr es būtu kopā ar viņu, nelaimīgais Fukē kungs pat ne­mēģinātu bēgt.

— Un kas par to?

— Jūsu majestāte droši vien labi saprot arī bez manas palīdzības, ka es vislabāk vēlos .uzzināt, ka Fukē kungs atrodas brīvībā. Tādēļ es viņu uzticēju apsargāt visstulbākajam brigadierim, kādu vien varēju sa­meklēt starp saviem musketieriem. To es darīju, lai gūsteknim rastos iespēja bēgt.

— Jūs esat jucis, d'Artanjan! — karalis iesaucās, sakrustodams rokas uz krūtīm. — Vai tad drīkst skaļi izpaust kaut ko tik šausmīgu, pat ja nelaimīgā kārtā uzdrošinās par to domāt!